“Kunga spožums”, 24.12.2020.g. (K.Zikmanis)

Teksti: Jes 9:2–7; Tit 2:11–14; Lk 2:1–14

“Tā Kunga spožums tos apspīdēja” (Lk 2:9)

Tanī laikā nāca no ministru prezidenta Kariņa pavēle visiem valsts iedzīvotājiem distancēties un valkāt maskas. Un šis pirmais lokdauns notika tajā brīdī, kad Levits bija prezidents Latvijā. Tad visi nogāja pašizolācijā, katrs savas cilts pilsētā.

Vai tā skanētu mūsu šīsdienas evaņģēlija teksts, ja tas notiktu mūsdienās? Varbūt. Ja Lūkas toreiz aprakstīja tā laika situāciju ar tā laika notikumiem, kā tas bija noticis, bez šaubām mūsdienu evaņģēlists aprakstītu šī gada ārkārtas situāciju, ja Kristus piedzimtu šajos laikos. Jo Kristus piedzima, lai ienestu gaismu, cerību un pestīšanu pie mums – tieši tur, kur mēs atrodamies.

Šis gads mums ir bijis līdzīgs mēles mežģim – “tukšs, tumšs, drūms”.  Šāds gads nav piedzīvots paaudzēm, un ar jaunajiem ierobežojumiem un aizliegumiem ģimenēm tikties svētku laikā, viss šķiet tukšāks, tumšāks un drūmāks. Visiem ir nepieciešama gaisma.

Tas nav brīnums, ka cilvēki meklē prieku un gaišumu dažādās vietās, vai tās būtu zibakcijas, kā stāvēt pie atvērta loga un aplaudēt medicīnas darbiniekiem, sanākt kopā maskās, distancējoties un dejojot pasaules hītu “Jerusalema” vai vienkārši novērtēt visus cilvēkus un sīkās lietiņas, kas padara dzīvi ne tikai panesamu, bet pat priecīgu. Man liekas, ka cilvēki šogad mēdz teikt “Gaišus svētkus!” biežāk, nekā “Priecīgus svētkus!”, bet varbūt tas ir tas, ko es vēlos dzirdēt vairāk. Gaišums, cerība, prieks – tas ir, kas ir nepieciešams šogad vairāk nekā jelkad.

Viena neparasta lieta ir nesusi daudz vairāk prieku un pārsteigumu šogad, jo tas notiek tieši šajā apjukuma laikā, un tā ir zvaigzne. Vai esat dzirdējuši par reto astronomisko notikumu, kas notika šīs nedēļas sākumā? Tikai pāris reizes vairākos gadu tūkstošos Jupiters un Saturns savienojas lielā konjukcijā, veidojot kaut ko, kas ar neapbruņotu aci izskatās pēc lielas zvaigznes. Presē šis notikums tiek dēvēts par “Bētlemes” vai “Ziemsvētku zvaigzni”. Cilvēki visā pasaulē, sevišķi amatieri astronomi, ir sajūsmināti par šo parādību, jo pēdējā reize, kad tas notika, bija pirms 400 gadiem, un 800 gadi ir pagājuši, kopš tā ir redzama naktī. Starp kristiešiem un sevišķi Rietumu kultūrā Bētlemes zvaigzne iedveš cilvēkos izbrīnu un pārsteigumu. Ir kaut kas mistisks un sirreāls par Bētlemes zvaigzni, kas joprojām dod cilvēkiem cerību un mieru, kas tik ļoti nepieciešams šinī laikā.

Es nesaku, ka šī parādība ir tā pati zvaigzne, kas toreiz veda trīs gudros pie Jēzus bērniņa, bet ir interesanti, ka zvaigzne nes prieku cilvēku nemierīgajās sirdīs tieši šinī laikā. Planētas savienojas ik pa laikam, un Jupiters un Saturns tuvojas viens otram ik pa 20 gadiem. Bet tāpēc, ka tās bija tik tuvu, un, tā kā mēdiji sāka dēvēt to par “Ziemsvētku” zvaigzni, cilvēki sāka tik ļoti ieinteresēties. Un cilvēkiem saistās Ziemsvētku zvaigzne ar cerību un prieku, jo šī zvaigzne ir saistīta ar Kristu, kas ienesa gaismu šajā pasaulē. Bet kādu cerību un gaismu ienes Kristus?

Šī pandēmija un visas peripetijas, kas ar to ir saistītas, liek atcerēties, cik patiesībā mēs esam bezspēcīgi. Parādās viens jauns vīruss, un pasaule apstājas. Visas normālās, ikdienišķās darbības tiek apturētas. Visi satiekas virtuāli, mācības un darbs notiek attālināti, dievkalpojumi pārraidīti. Slimnīcas piepildās, ceļojumi apturēti, biznesi slēgti. Krīzes parādās visās dzīves jomās: veselības, ekonomikas, emocionālajā, psiholoģiskajā, ģimeniskajā, reliģiskajā un visās citās, ko vien var nosaukt. Mēs esam lielā krīzē un būsim vēl mēnešiem vai pat gadiem.

Vārds krīze grieķu valodā nozīmē “tiesa”. Katrā krīzē mēs tiekam pārbaudīti, tiekam notiesāti, lai atrastu, kas ir labs un kas ir ļauns, kas derīgs un kas ir nederīgs.

Mūsu pirmvecākiem – Ādamam un Ievai bija krīze Paradīzes dārzā, kad viņi tika pārbaudīti, tika tiesāti un neizturēja, jo krita grēkā. Šis grēks kā vīruss tika pārmantots no paaudzes paaudzē, un kā sērga inficē visus cilvēkus, no jaunpiedzimušajiem līdz sirmgalvjiem, no taisnajiem līdz netaisnajiem, no bagātniekiem līdz bezpajumtniekiem, jo Raksti saka: “Visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības” (Rm 3:23). Raksti nesaka, ka daži ir grēkojuši un pārējie ir ok, bet, ka visi ir grēkojuši. Līdzīgi, kā neviens nav pasargāts no šīs epidēmijas, neviens nav pasargāts no grēka. Neviens. Vienalga, cik pēc mūsu domām mēs esam godājami, respektabli un labi, Raksti liecina, ka visiem trūkst dievišķās godības. Visiem.

Ja jūtamies bezspēcīgi neredzamā vīrusa priekšā, tad cik bezspēcīgi mēs esam neredzamā grēka priekšā? Kā pasaule gaida zāles, kas var izglābt no vīrusa, tā pasaule gaidīja un joprojām gaida Kristu, kas var mūs izglābt no grēka.

Marija un Jāzeps dzīvoja grūtos, tumšos laikos, kad kāds valdnieks tālajā Romā varēja izdot pavēli, kas lika visiem iedzīvotājiem pierakstīties savas cilts pilsētā. Iedomājieties, kāds haoss un nesaprašanās notika ar visiem tiem tūkstošiem cilvēkiem uz ceļa, mēģinot nokļūt katram savā galamērķī. Veikalu plaukti tukši. Naktsmājas nav atrodamas. Neapmierināti cilvēki visapkārt. Kristus piedzima krīzes laikā. Tad, kad cerība bija vismazākā un tumsība visdziļākā.

Bet vienalga, vai Kristus piedzimtu to laiku krīzē vai mūsdienās, jo, tāpat kā nav iedomājams, ka zinātnieki un ārsti nemeklētu līdzekli pret šo vīrusu, tāpat nav iedomājams, ka mūsu mīļais Tēvs debesīs nesūtītu savu Dēlu kā pretlīdzekli grēkam mūsos. Un tā, vai tas būtu toreiz vai tagad, Jāzeps joprojām aizietu no savas pilsētas Nācaretes Galilejā, kopā ar savu saderināto sievu Mariju, kas bija grūta, uz savas cilts pilsētu Bētlemi. Un turpat esot, vai tas būtu bijis toreizējā krīzē vai tagadējā, par spīti visam, Jaunava Marija būtu dzemdējusi savu vienpiedzimušo Dēlu, ietinusi Viņu autiņos un nosaukusi Viņu vārdā Jēzus, tulkojumā – Dievs izglābj.

Jēzus ienāca pasaulē neiedomājami sarežģītā laikā. Visos laikos ir bijušas savas problēmas, krīzes un pārbaudījumi. Kristus mūs uzrunā visos apstākļos. Viņš nāca, lai atnestu gaišumu, cerību un prieku grēkā kritušajā un tumšajā pasaulē. Pravietis Jesaja saka: “Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma” (Jes 9:1). Kas ir šī gaisma? Bērns, kas ir dzimis, Dēls, kas mums ir dots. Uz Viņa pleciem guļ valdība, “Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks” (Jes 9:5). Par Kristus gaismu pasaulē un Viņa spēju izglābt mūsu dvēseles Pāvils saka: “…ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem.” (Tit 2:11)

Kā eņģeļi piestājās pie ganiem, tos apspīdot ar vareni lielu gaismu un dziedot: “Kristus ir dzimis! Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts” (Lk 2:11,14), lai Dieva eņģelis piestājas mūsu sirdīs šajos svētkos, nesot Kristus gaismu un dziedot: “Gods Dievam augstībā!” Āmen.