“Kunga vīnadārzs”, 5.dec.2018 (K.Zikmanis)

“Bet ļaudīm Viņš sāka stāstīt šādu līdzību: “Kāds cilvēks iestādīja vīnadārzu un, nodevis to vīnkopjiem, aizceļoja uz ilgāku laiku.” (Lk 20:9)

Jēzus stāstīja dažādas līdzības par dažādām tēmām. Dažas līdzības bija mīklainas, kuras Jēzus pēc tam mācekļiem izskaidroja. Citām bija skaidra nozīme ar skaidru mācību. Šīs dienas evaņģēlijs ir viena no tām skaidrajām līdzībām, ko tā laika publika uzreiz saprata.

Jēzus stāstīja par vīnadārzu, ko saimnieks iestādīja un nodeva vīnkopjiem. Saimnieks šajā līdzībā ir Dievs, bet vīnkopji – Israēla dēli. Farizeji saprata šo nozīmi, jo, kad viņi dzirdēja stāstu par vīnadārzu, tas atsauca atmiņā pravietojumu no Jesajas grāmatas, ko dzirdējām šīvakara pirmajā lasījumā. “Jel dziedāšu manam mīļajam mana mīļā dziesmu par viņa vīnadārzu! Manam mīļajam bija vīnadārzs leknā kalngalā” (Jes 5:1). Vēlāk pravietojumā tiek skaidrots, ka pats vīnadārzs ir Israēla nams, ko Dievs iestādīja Kanaāna zemē. Mēs zinām, ka Dievs ar zīmēm un brīnumiem caur Mozu izveda Israēlu no verdzības nama Ēģiptes zemē uz apsolīto zemi, kur “piens un medus tek”(2Moz 3:8). Šī zeme ir tā leknā kalngale, kur Dievs iestādīja Israēlu.

Jesaja tad saka, ka Dievs “to uzraka, akmeņus nolasīja, labiem vīnastādiem apstādīja, vidū uzslēja torni, izcirta vīnspaidu, gaidīja, ka ienāksies vīnogas, bet ienācās skābules!” (Jes 5:2). Dievs bija darījis visu, lai tauta sekotu Viņa pavēlēm un tai labi klātos, bet Viņš nesagaidīja tos augļus, ko bija gaidījis – svētu tautu, kas staigā Dieva gaismā. To mēs lasām Vecajā Derībā, ka Dieva tauta sekoja Kungam kādu laiku, bet atkal un atkal atkrita no Dieva. Kaut Dieva likumi bija iecirsti akmenī, tas nemainīja viņu sirdis. Viņi palika stūrgalvīga tauta, kuri rēķinājās ar to, ka tāpēc, ka viņi ir Ābrahama bērni, Dievs viņus izglābs neskatoties uz to, vai viņiem ir ticība Dievam, vai nē.

Dievs sūtīja pravieti pēc pravieša, lai brīdinātu savu tautu. Bet tie viņus neklausīja. Jēzus vārdiem sakot: “Noteiktā laikā viņš sūtīja savu kalpu pie vīnkopjiem, lai viņi tam dotu no vīnadārza augļiem, bet vīnkopji to piekāva un aizsūtīja tukšā atpakaļ. Viņš sūtīja vēl otru kalpu, bet arī šo piekāvuši un pazemojuši tie aizsūtīja tukšā atpakaļ. Tad viņš sūtīja vēl trešo, bet tie arī šo, smagi savainojuši, izmeta ārā” (Lk 20:10-12).

Tad Jēzus nonāca līdz līdzības sirdij, kad Viņš saka, ka vīnadārza saimnieks sūtīs Dēlu, lai vāktu taisnības augļus no sava vīnadārza, bet tie viņu izmetīs no vīnadārza un nonāvēs. Ar šo, Jēzus runā par savu krusta nāvi ārpus Jeruzālemes mūriem.

Tad Jēzus saka: “Ko nu vīnadārza saimnieks ar tiem darīs? Viņš nāks un šos vīnkopjus pazudinās, un dos vīnadārzu citiem.” Kad klausītāji to dzirdēja, tie sacīja: “Tas nedrīkst notikt.”

Farizeju reakcija ir interesanta, jo šķiet, ka viņi paši nezina Jesajas pravietojumu, kas saka tieši to pašu, ko Jēzus. “Tagad nu ziniet, ko darīšu savam vīnadārzam! Es tam noņemšu žogu – lai izrij, noplēsīšu mūri – lai izmīda!” (Jes 5:5). Jēzus nepasaka neko jaunu. Pravieši bija sacījuši, ka nāks laiks, kad nebūs nozīmes, vai esi vai neesi Ābrahama pēctecis. Viņš izjauks mūri starp Israēla tautu un pagāniem ticības ziņā. Dieva tautu vairs nerēķinās pēc ciltsrakstiem, bet pēc ticības. Par Dieva bērniem tiks saukti visi, kas Viņu piesauc. Kā Jānis raksta: “Tiem, kuri Viņu uzņēma, kas ticēja Viņa vārdā, Viņš ļāva kļūt par Dieva bērniem, kas nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz pēc cilvēka iegribas, bet ir dzimuši no Dieva.” (Jņ 1:12-13). Un citur Pāvils raksta: “Te nav atšķirības starp jūdu un grieķi, jo Viņš ir Kungs pār visiem un atklāj savu bagātību visiem, kas Viņu piesauc” (Rm 10:12). Caur Viņa krusta nāvi un augšāmcelšanos Viņš ir darījis mūs par savu tautu. Ja esam kristīti Viņa vārdā un saņēmuši Viņa Garu, ja esam piesaukuši Viņa Vārdu un esam pabaroti ar Viņa vārdu un sakramentiem, ja paliekam Viņa sadraudzībā lūgšanā un draudzē, tad mēs esam Viņa tauta, Viņa svēts mantojums. Caur savu Garu Dievs ir izņēmis no mums akmens sirdi un iedevis miesas sirdi, kā pravietis Ecehiēls sacīja (Ec 11:19). Bauslība vairs nav iecirsta akmenī, bet mūsu sirdīs. Caur Viņa darbu mēs esam Viņa bērni. Bet nekļūsim stūrgalvīgi, kā Vecās Derības ļaudis, un nepārbaudīsim Dieva labvēlību pret mums! Ja esam pārbaudījuši Viņa pacietību, nožēlosim to un pateiksimies, ka Viņš ir lēnprātīgs un gauss dusmās.

Šajā Adventa laikā, lai Dievs dod mums dziļāk izprast Viņa vārdu, skaidrāk redzēt Viņa labvēlību, un plašāk izjust Viņa žēlastību, ka mēs varam būt tā labā raža, ko Viņš gaida no sava vīnadārza. Āmen.