“Tagad atlaid, Kungs, savu kalpu mierā, kā Tu esi sacījis, jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visu tautu priekšā, gaismu, kas atklāsies pagāniem, un godību Israēlam, Tavai tautai.” (Lk 2:29-32)
Šodien, Sveču dienā, Sv. Simeona diena, 40 dienas pēc Jēzus piedzimšanas mēs svinam svarīgu dienu, kad Viņu nesa Dieva priekšā Templī, kā ir noteikts Bauslībā – “katrs puisēns, kas pirmais paver mātes klēpi, lai tiek svētīts Kungam” (Lk 2:23 (3Moz 12:1-8)). Tas notiek tieši 40 dienas pēc piedzimšanas un kā tas jums varbūt ir zināms, cipars 40 ir nozīmīgs, jo tas simbolizē pārbaudes laiku, testēšanas laiku. Mozus palika Sīnajas kalnā 40 dienas, lai saņemtu Dieva Bauslību. Elija palika 40 dienas alā tuksnesī, lai dzirdētu Dieva Balsi. Israēla bērni klejoja 40 gadus tuksnesī, lai ieietu Dieva Apsolītajā zemē.
Sākot ar savu piedzimšanu, Jēzus sāka piepildīt pravietojumus par Mesijas nākšanu, un šodiena nav izņēmums. Pie Viņa tiek piepildīta Bauslības prasība pienest upuri Dievam par pirmdzimto puisēna piedzimšanu – “un lai pienestu upuri, kā ir noteikts Kunga bauslībā: vienu pāri dūju vai divus jaunus baložus.” (Lk 2:24)
Bet, kā daudzas lietas Jēzus dzīvē šis nebūs vienīgi kāds pravietojuma vai bauslības piepildījums, nē – šī būs iespēja vēl lielākām lietām notikt. Šis notikums iespaidos, kā mēs raugāmies uz tagadni, pagātni un nākotni.
Mēs redzam Jāzepu un Mariju tagadnē. Viņi dara to, kas jādara. Bērns ir piedzimis, 8. dienā apgraizīts pēc paražām, un iedots vārds, kā teica eņģelis—Jēzus. Viņš ir tas, kas ir nācis, lai izglābtu savu tautu. Tas ir, ko nozīmē Jēzus – Dievs glābj, Dievs atpestī. Bet Jāzepam un Marijai nav laika par to domāt – ir jāsagatavo viss nepieciešamais jaunpiedzimušajam. Šūpulītis, pamperi, bērnu drēbītes un visas smērītes, ziedes un citas lietas, lai bērns paliktu vesels. Ir negulētas naktis un viss, ko jaunie vecāki piedzīvo ar jaunpiedzimušo. Tas viss notiek tagad, un Jāzeps un Marija ļoti lielā mērā dzīvo tagadnē, viņiem nav laika domāt par to, kas bija vai būs, jo viss, kas viņiem notiek, notiek šeit un tagad. Tā arī mūsdienu cilvēki. Viss notiek šeit un tagad. E-pasti, internets, īsziņas, Whatsapp, feisbuks, telefona zvani. Viss ir tūlītējs, neatliekams, steidzams. Nav laika pārdomām, lūgšanām, garīgumam. Nav laika dievkalpojumiem, Bībeles stundām, Alfa kursam, vīru vakariem, māsu vakariem, senioru rītiem. Ir tik daudz iespēju garīgi augt, bet man nav laika, jo pasaule spiežas iekšā un pienākumi daudz.
Un tagad ir vēl viens pienākums jaunajai ģimenei: jāiet uz Jeruzālemi uz Templi, lai nestu Jēzus bērniņu Dieva priekšā. Varētu domāt, ka Jāzepam tas bija par daudz. “Vēl viena lieta, kas mums jādara! Vai tas kādreiz beigsies?!” Ir viegli domāt, ka viss Bībelē notika svētā mierā, bet Jāzeps un Marija bija cilvēki tāpat, kā mēs, ar tādām pašām problēmām kā mēs, un Bībele mēģina parādīt cilvēkus tādus, kādi viņi ir – ar visām cilvēciskajām īpašībām un vājībām. Es varu iztēloties Jāzepu nogurušu pēc visa tā, ko viņš bija piedzīvojis – pārsteigums, ka Marija, viņa saderinātā bija stāvoklī, tad garais ceļš kājām no Nācaretes uz Bētlemi, līdz pat Jēzus piedzimšanai nevis mājās, kā nāktos, bet kūtī – šis pēdējais, kaut bauslībā prasīts, varētu būt viens salmiņš par daudz. Kas jūsu dzīvē šķiet viens salmiņš par daudz? Vai jūs varētu atrast Dievu darbojamies tajā juceklī? Ir vērts apdomāt.
Tagad viņi ienāk Templī. Templis ir pārblīvēta vieta. Iedomājieties Alfas tirdzniecības centru Ziemsvētku laikā. Man jau tāpat nepatīk pārpildītas vietas, nemaz nerunājot par to, ja jānes bērniņu rokās.
Pēkšņi pie viņiem piestājas vecs dievbijīgs vīrs, vārdā Simeons. Ar Simeona ierašanos varbūt kaut kas izmainījās Jāzepa un Marijas steigā un šeit-un-tagad domāšanā. Kaut kas no mūžības pie viņiem piestājās, jo Simeons tika Svētā Gara sūtīts pie viņiem. Dievs ielaužas viņu šeit-un-tagad un ieved viņus savā klātbūtnē, lai ieraudzītu lietas no mūžības perspektīvas. Vai tas kādreiz ir noticis arī jums? Kad ikdienas burzmā jūs izjūtat vai nojaušat Dieva pieskārienu? Pēkšņi un negaidīti – Dievs!
Ņemiet vērā! Bija daudz cilvēku Templī tanī dienā, katrs aizņemts ar savām lietām, un maz bija tādu, kuri pamanīja šo svēto brīdi, kad vecais Simeons ņēma rokās pasaules Pestītāju. Dievs piestājās Jāzepa un Marijas priekšā Simeona personā un teica dīvainus vārdus: “Tagad atlaid, Kungs, savu kalpu mierā, kā Tu esi sacījis, jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visu tautu priekšā, gaismu, kas atklāsies pagāniem, un godību Israēlam, Tavai tautai.”
Ir vairāki svarīgi vārdi šajā īsajā teikumā, bet vēlos izcelt vienu – atlaid. Atlaid pagātni! Atlaid to, kas bijis! Simeons saka: atlaid to, kas bijis, jo viss šajā Bērnā taps jauns. Šis Simeona teiktais ir ticis lietos gadu simteņiem Kompletorijumā – pēdējā dienas liturģiskajā lūgšanā pirms mūki vai draudzes locekļi iet gulēt. Kungs, lai nu tavs kalps aiziet mierā! Es atlaižu dienas notikumus, dienas neveiksmes un kļūdas, tos grēkus un izlaidības, un ielieku sevi atkal Dieva rokās, jo ir viegli dienas tecējumā izskriet laukā no Dieva gādīgajām rokām un iet pašplūsmā. Tagad es apzināti ielieku sevi Dieva rokās. Es atlaižu pagātni grēksūdzē, un nododu sevi Dieva žēlastībai. Simeons atgādina – viss nav atkarīgs no tevis. Ļauj Dievam. Šis pats teikums skan arī bērēs – Ļauj savam kalpam (t.i., aizgājējam) aiziet mierā, kā Tu esi sacījis. Jo manas acis redzējušas Tavu pestīšanu. Dzīves laikā mēs baudām Dieva žēlastību vārdā un sakramentā. Dienas beigās, kā arī dzīves beigās mēs, kas esam ticējuši Viņa vārdam un baudījuši Viņa svētību sakramentā, nododam sevi Dieva žēlastībai, ticēdami un cerēdami uz Viņa labvēlību un mīlestību. Galu galā mūsu pestīšana nav atkarīga no mūsu darbošanās un cik mēs spējam izdarīt, bet no tā, cik mēs esam bijuši atvērti Dievam savā dzīvē.
Un pēdējais cilvēks, ko apskatīsim, ir praviete Anna. Viņa pavērš mūsu skatienu uz nākotni. “Arī viņa tajā pašā stundā pienāca klāt un pateicībā slavēja Dievu, un stāstīja par bērniņu visiem, kas gaidīja Jeruzālemes atbrīvošanu” (Lk 2:38). Jēzus ir vēl maziņš – Viņš ir mazs zīdainītis, bet Anna stāsta visiem, kam ausis dzirdēt, to, ko Jēzus darīs, lai atbrīvotu cilvēkus no viņu grēkiem. Mēs visi nojaušam, ka pasaulē, tai skaitā arī mūsos, kaut kas nav kārtībā. Kari, nemieri, ķildas, slepkavības, atkarības, skaudība, greizsirdība, sāpes, slimības un galu galā nāve ir daļa no ikkatra dzīves. Kaut kur cilvēkos ir jautājums, ja Dievs radīja visu labu, kāpēc pasaule ir tāda? Anna dod atbildi. Marija bija dzirdējusi daudz pravietojumu par to, ko darīs Jēzus – no eņģeļa Gabriēla, no savas radinieces Elizabetes un Caharijas. Marija pati, Gara spēkā pravietoja. Gani Bētlemē stāstīja eņģeļu vēstījumu par Jēzu. Varētu domāt, ka ar to pietiek, bet tagad praviete Anna arī stāsta par Jēzu. Kāpēc? Jo mums ir grūti ticēt. Ir vienkārši grūti ticēt, ka Dievam ir labs plāns mums. Skatoties uz visu to, kas notiek šeit-un-tagad, uz visām negācijām un problēmām, kas ir bijušas iepriekš, uz to, ko neesam atlaiduši, ir grūti ticēt, ka kaut kas labs varētu iznākt no visa tā. Bet tas ir tas, ko Dievs mums saka. Tu tagad nesaproti, bet Es saprotu un Es vadu lietas savā providencē, savā apredzībā. Anna mums atgādina skatīties uz nākotni nevis ar bažām, bet paļāvībā uz Kristu. Par spīti visam negācijām, Dievam ir labs plāns, jo Viņš ir labs. Pāvils māca: “Mēs zinām, ka tiem, kas Dievu mīl un kas pēc Viņa iepriekšējā nodoma ir aicināti, viss nāk par labu” (Rm 8:28). Tas nenozīmē, kas visas lietas, kas notiek ir labas, bet, ka Dievs lietos visas lietas savā labā, lai galu galā notiek Viņa prāts pie mums un pasaulē kopumā. Praviete Anna pavēsta par to, kā Atklāsmes grāmatā ir rakstīts: “Dievs noslaucīs visas asaras no viņu acīm, un nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju vairs nebūs, jo viss bijušais ir pagājis” (Atkl 21:4 (Jes 25:8, Atkl 7:17)). Dievs Kristū atjaunos visu. Šī atjaunošana iesākās ar Viņa piedzimšanu, tika pabeigta Viņa krusta nāvē un augšāmcelšanā, un turpinās tagad caur Viņa Baznīcu pie katra cilvēka, kas tic. Un šī sludināšana liek cilvēkiem apstāties un ieraudzīt Kristu viņu vidū tagadnē, pagātnē un nākotnē.
Šodien, kā katru svētdienu, mēs tiekam aicināti apstāties un ņemt vērā, kur Kristus ir mūsu dzīvē. Vai Viņš stāv kaut kur perifērijā? Vai Viņš ir kaut kur tuvumā, jeb vai Viņš ir mūsu dzīves centrā? Vai mēs Viņu turam rokās, kā Simeons, vai skrienam garām, kā cilvēki Templī? Mēs tiekam aicināti atstāt un atlaist pagātnes kļūdas un grēkus grēksūdzē, un saņemt Kristu vārdā un sakramentā šeit-un-tagad, saņemt Viņu pašu un nostādīt Viņu atkal mūsu dzīves centrā. Mēs tiekam aicināti skatīties uz priekšu, kur Dievs mūs jau gaida, lai pakļautos Viņa svētajai vadībai, un līdzīgi Annai pasludināt Kristu tiem, kuri citādāk Viņu neieraudzītu. Āmen.