Teksti: 5Moz 18:15–20; 1Kor 8:1–13; Mk 1:21–28
“Tad nu par elku upuru ēšanu zinām, ka neviena elka nav pasaulē un ka cita Dieva nav kā vien Tas Vienīgai.” (1Kor 8:4)
Čārlzs Sperdžens, slavenais 19. gs. angļu sludinātājs, bieži apmeklēja Monako, kas, kā zināms, gadiem ilgi ir bijis azartspēļu kūrorts. Sperdžens, protams, nebija spēlmanis, taču viņam patika apmeklēt Montekarlo kazino laukumus un staigāt pa to greznajiem dārziem. Sperdžens domāja, ka šie dārzi ir vieni no skaistākajiem pasaulē. Kādu dienu pēc sarunas ar savu draugu Sperdžens noteica, ka viņš nekad vairs tur nebrauks. Tas bija tādēļ, ka kazino īpašnieks bija teicis Sperdžena draugam, “Jūs gandrīz nekad vairs neapmeklējat manus dārzus.” Sperdžena draugs atbildēja, ka, tā kā viņš nespēlē azartspēles, nebūtu godīgi, ka viņš turpinātu baudīt skaistos dārzus, nesniedzot nekādu ieguldījumu kazino. Īpašnieks mudināja draugu turpināt apmeklēt, jo viņš zaudētu klientus, ja draugs pamestu dārzu apmeklēšanu. Viņš teica: “Ir daudz cilvēku, kuri neplāno spēlēt azartspēles manā kazino, bet jūtas diezgan ērti, apmeklējot dārzus. No dārziem ir tikai neliels attālums līdz azartspēļu galdiem. Redziet, apmeklējot manus dārzus, jūs piesaistāt citus cilvēkus, kuri galu galā kļūst par maniem azartspēļu klientiem.” Šo dzirdot, Sperdžens nolēma vairs neapmeklēt kazino dārzus.
Mārtiņš Luters reiz teica par kristiešu brīvību: “Kristietis ir visbrīvākais kungs no visiem un pakļauts nevienam; kristīgs cilvēks ir pakļāvīgs kalps no visiem un pakļauts ikvienam.” Šodienas lasījums no Pirmās Korintiešiem runā tieši par šo, ka kristietis ir brīvs no visiem, toties mīlestībā padevīgs visiem.
Pāvils iesāk astoto nodaļu savā vēstulē korintiešiem ar drosmīgu apgalvojumu: “Par elku upuru ēšanu mēs zinām, ka nekādu elku pasaulē nav un ka neviens cits nav Dievs kā viens Vienīgais.” Paga, paga! Nekādu elku pasaulē nav? Mans draugs Māc. Gints Polis, kas ir atbildīgs par LELB misiju Indijā varētu teikt, ka Indijā uz katra stūra ir kāds templis kādam elkam, katrā veikalā ir elku kaktiņš, un katrā mājā ir kāds mājas gars vai elks. Pāvila laikā bija tas pats. Panteons šim grieķu dievam, akropole tam grieķu dievam, un kā viņš pats redzēja Atēnās – elku tēls ar uzrakstu “nepazīstajam dievam” (Apd 17:23). Kā viņš var pateikt, ka elku nav?
Jo tā ir patiesība. Neviens elku dievs nepastāv. Viņš māca, “Lai gan ir tā sauktie dievi – vai nu debesīs, vai uz zemes – kā ir daudzi dievi, ir arī daudzi kungi, bet mums ir viens Dievs – Tēvs, no kā ir viss, un mēs esam Viņā, un viens Kungs – Jēzus Kristus, caur kuru ir viss un caur Viņu mēs” (1Kor 8:6). Vienīgais Dievs ir Tas, kas atklāts Bībelē – Mūžīgais Tēvs un Tas, kas Viņu atklājis, Jēzus Kristus mūsu Kungs. Kā rakstīts Jāņa evaņģēlijā, “Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Viņu ir atklājis” (Jņ 1:18). Mēs pazīstam Vienīgo Dievu caur Jēzu Kristu un to, ko Viņš ir mācījis. Punkts un Āmen.
Tāpēc, ka Jēzus ir pavēlējis kristīt Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā (Mt 28:19), un citur runāja par Tēvu un Svēto Garu (Jņ 14:16), mēs varam zināt, ka Dievs ir Trīsvienīgs. Jēzus nerunāja, t.i., neatklāja nevienu citu dievu vai elku, tāpēc Pāvils droši var teikt, ka cita dieva nav.
Bet, kā jau teicu, Pāvila laikā bija daudz tempļu un svētnīcu citiem dieviem. Šajos tempļos mēdza upurēt dažnedažādus dzīvniekus šiem elkiem. Daļu no šīs gaļas viņi sadedzināja uz altāra, daļu no šīs gaļas ēda paši elku priesteri, bet pārējo pārdeva tautai par lētu naudu. Pāvils saka tā – ja jūs gribat pirkt lētu gaļu, kas upurēta tā sauktajiem dieviem, dariet to (1Kor 10:25)! Jo šie elki nav nekas, un tam, kas ēd gaļu, kas ir upurēta neeksistējošiem dieviem, nav nekas. Tas jums neskādēs. Jeb kā Pāvils citur saka, “tas, kas ēd, to dara Kungam par godu, jo viņš pateicas Dievam.” (Rm 6:4)
Problēma ir tā, kad, piemēram, jūs esat pie galda un kāds pateicas kādam citam dievam par maltīti. Atkal mans draugs Gints saka, ja viņš ir viesībās, viņš sirdsapziņas dēļ neprasa neko par ēdienu, vai no kurienes tas ir. Bet, ja saimnieks saka, ka mielasts ir Šivam par godu, viņš neēd – citiem par liecību. Tāpat arhibīskaps ir teicis, ja viņš ir kādā pasākumā, kur ir tautiskie elementi, viņam tas netraucē, jo viņš zina, ka šie saucamie dievi nav nekas. Bet, ja kāds saka: dziedāsim dziesmu Mārai vai Laimai par godu, tad kristietim nevajag dziedāt, atkal, citiem par liecību.
Personīgi, un es saku personīgi, man patīk Brauna dziesma “Saule, Pērkons, Daugava”. Spēcīga dziesma, kas, pēc manām domām, ir par latviešu brīvību, nevis elku pielūgšanu. Es zinu, ka kāds man nepiekritīs. Bet nesenajos Dziesmu svētkos, kad visi cēlās kājās, it kā tā būtu mūsu himna vai kas cits, es sēdēju. Krustdēls man vaicāja, kādēļ es tā daru, un es skaidroju, ka nevajag šo dziesmu pārtaisīt par to, kas tā nav, un nevēlos, lai citi domātu, ka es godāju Pērkonu v.tml. Viņš padomāja par to un arī apsēdās. Mēs šo nedarām tāpēc, lai grūstu citiem sejā, ka mums ir taisnība un tāpēc, ka mēs zinām labāk. Kā Luters saka: mums vajadzētu būt pazemīgiem kalpiem visiem. Pāvils saka, “zināšanas rada augstprātību” (1Kor 8:1). Bet mums vajadzētu darīt visu mīlestībā, cerot, ka, ievērojot mūsu principus, kāds cits to sapratīs un pārdomās. Mīlestība ceļ, veido cilvēku, saka apustulis. “Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” (1Kor 13:13)
Mums nekādā ziņā nevajadzētu kompromitēt evaņģēlija vēsti, apstiprinot vienalga kādu grēku, sakot “love is love” (mīlestība ir mīlestība), vai ka melns ir balts, vai jebko citu. Bet mīlestība nemēģina pārliecināt citus, lai pierādītu savu taisnību un iznīcinātu otru cilvēku, kā tas ir tik uzskatāmi redzams Youtubē redzamajos debatēs un strīdos.
Pāvils norādīja uz kristiešu brīvību, lai mēs nesapītos nevajadzīgos strīdos ar citiem cilvēkiem un citiem kristiešiem. “Viss ir atļauts, bet ne viss der, viss ir atļauts, bet ne viss ceļ” (1Kor 10:23). Neiepinieties legālismā – to drīkst, to nē (Gal 3:3). Kristū mēs esam brīvi. Bet, ja tas, ko darām, nāk citiem vai mums pašiem par apgrēcību – to nedariet!
Tātad līdzīgi Sperdženam, Kristū esmu brīvs staigāt pa Montekarlo dārziem. Bet, ja mana klātbūtne tajos dārzos ir kārdinājums man vai kādam citam, tad labāk tur nestaigāt. Lai Svētais Gars dod mums gudrību zināt, kur es esmu visbrīvākais kungs un pakļauts nevienam, un kur es esmu vispakļāvīgākais kalps no visiem un pakļauts ikvienam. Āmen.