“Kur ir Dievs?” (24.11.2021.)

Teksti: 2Moz 2:1-10; 1Pēt 4:12-19; Mt 2:19-23

“Mīļie, nebrīnaities par bēdu karstumu jūsu vidū, kas nāk jums par pārbaudījumu, it kā jums notiktu kaut kas neparasts.” (1 Pet 4:12)

“Kāpēc šis notiek ar mani?” cilvēki vaicā, kad grūtības, bēdas vai ciešanas nāk. Nevienam nepatīk grūtības vai ciešanas. Mūsdienu pasaule māca, ka grūtības ir jāpārvar, no ciešanām ir jāizvairās, un bēdas vienkārši nedrīkst būt. Pat starp kristiešiem mēdz dzirdēt par tā saukto labklājības teoloģiju, kas māca, ka kristieši nevar slimot un tiem ir jābūt bagātiem bez rūpēm, jo Dievs svētī savu tautu ar veselību un bagātību. Bet vai tas tā ir? Jo, ja Dievs svētī savu tautu ar veselību un bagātību, tad no tā izriet, ka, ja man tās nav, tad Dievs mani ir atstājis. Apskatīsim dažas Bībeles vietas, lai atrisinātu šo dilemmu. Kur ir Dievs grūtībās?

Vecajā Derībā mēs dzirdam par to, kā Mozus tika slēpts niedru šķirstā, un peldus pa Nīlas upi tika nogādāts drošībā pie faraona meitas. Tāpēc, ka šie teksti, kas atstāsta notikumus, ir tik vienkārši un īsi, bieži, kad lasām kādu Bībeles tekstu, ir viegli palaist garām, cik tur bija grūtību un problēmu. Šajā lasījumā der atcerēties, ka Israēla bērni pirmkārt bija vergi Ēģiptē, nevis mūsdienīgu tūristi. Otrkārt, viņi bija tik daudz, ka faraons lika nogalināt visus zēnus, lai Israēla tauta samazinātos skaitļos. Par spīti faraona bezdievīgajam likumam, kas paredzēja bērnu slepkavošanu, Mozus māte viņu paslēpa trīs mēnešus, bet pēc tam, kad vairs nebija iespējams bērnu paslēpt, ielika viņu niedru šķirstā un palaida šķirstu pa Nīlas upi. Ja mēs padomājam par šo situāciju pēc būtības, un par to, kas tur notika, tad mūs var pārņemt šausmas. Iedomājieties – lai paglābtu savu mazo bērnu, māmiņa ieliek viņu pītā grozā un grozu palaiž, piemēram, pa Gaujas upi, lai bērns glābjas uz labu laimi. Varat iedomāties zem kāda spiediena Mozus māte atradās, ka izvēlējās tādu ekstrēmu veidu, lai glābtu dēlu? Viņai bija nepārvaramas grūtības, bez šaubām. Bet viņa nezaudēja cerību, ka Dievs viņus izglābs. Mozus māte ticībā ielika savu dēliņu Dieva rokās, kad viņa to ielika šķirstā. Un redziet, kā Dievs atmaksāja viņas ticību. Kad bērns tika atrasts pie faraona meitas, faraona meita izvēlējās tieši Mozus māti par zīdītāju. Mozus māte deva Mozu Dieva rokās un Dievs deva viņai savu dēlu atpakaļ. Luters ir teicis, ka daudz viņš ir mēģinājis turēt savās rokās, bet visu zaudējis. Tomēr tas, ko viņš ir licis Dieva rokās, ir vienīgais, kas viņam ir palicis.

Kad mums ir kāda problēma, vai ciešam grūtības, kā mums visiem ir šajā Covid laikā, tas nenozīmē, ka Dievs mūs ir atstājis. Tieši otrādi, šis ir iemesls Viņu meklēt vēl dziļāk un lūgt jo karstāk. Mums ir jādara tas, kas mūsu spēkos, bet panākumi ir no Dieva doti. Mozus vecāki paslēpa bērnu no bezdievīga faraona – tas bija viņu spēkos. Bet nogādāt bērnu līdz visdrošākajai vietai – faraona namam, kur pati faraona meita viņu izaudzināja – tas bija tikai Dievam pa spēkam. Ir tāds teiciens, dari visu, it kā viss būtu atkarīgs no tevis, un lūdz, it kā viss būtu atkarīgs no Dieva – abos gadījumos tev būs taisnība. Kas ir mūsu spēkos? Tas, kas ir bijis kristiešu rokās gadu simteņiem – lūgt, lasīt Rakstus, iedrošināt citam citu. Un nevis sanākt kopā, lai sūdzētos, kas nogalina ticību, bet paturētu jo ciešāk ticību, ka Dievs mūs nav atstājis.

Evaņģēlija lasījumā mēs dzirdējām par svēto ģimeni – svēto Jāzepu, Jaunavu Mariju un Jēzus bērniņu. Marija piedzīvoja daudz svētību savā dzīvē, bet tas nenozīmē, ka viņai nebija grūtību. Kaut Jaunava Marija bija izredzēta sieviete, kuru audžu audzes sauks par svētīto (Lk 1:48), viņai arī nepietrūka problēmas: sākot ar grūto gājienu apmēram 150 kilometru garumā, bērnu gaidot, no Nācaretes līdz Bētlemei; līdz tam, ka nebija vietas tai mājoklī un viņas pirmdzimtajam Dēlam, Jēzum bija jānāk pasaulē kūtī.

Vēlāk evaņģēlijā mēs dzirdam kaut ko līdzīgu stāstā par Mozu. Ķēniņš Herods pasludināja bezdievīgu likumu, ka visi zēni zem diviem gadiem ir jānogalina, jo Herods baidījās no Jēzu. Draudīga situācija. Bet Dievs sūtīja eņģeli pie Jāzepa, lai brīdinātu par nākamo postu, un Jāzeps paklausīja un bēga uz Ēģipti ar Mariju un Jēzus bērniņu. Tas arī nebija viegls ceļš. Iedomājieties – divas nedēļas caur tuksnesi ar jaundzimušu bērnu. Kaut kas vājprātīgs! Bet viņi gāja un svētā ģimene dzīvoja vairākus gadus Ēģiptē. Un tā mēs dzirdējām šodienas evaņģēlija lasījumā, ka tad, kad Herods bija miris, Dievs sūtīja eņģeli, lai pateiktu, ka viņi var atgriezties mājās. Kāds varētu vaicāt, kur bija Dievs visā šajā vājprātīgajā situācijā?

Kur bija Dievs? Taisni situācijas centrā! Jēzus ir Dieva vienpiedzimušais Dēls un “Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā” (Kol 2:9). Viņš ir Dievs ar mums.

Mazajā katehismā ir šāds otrā baušļa skaidrojums: “Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka Viņa vārdā ne lādam, ne zvēram, ne buram, ne melojam, ne maldinām, bet šajā vārdā Dievu visās bēdās piesaucam, pielūdzam, pateicamies un slavējam.”

Tas nav viegli – piesaukt, pielūgt, pateikties un slavēt, kad ir grūtības. Šī situācija, kad dievkalpojumi notiek “zaļajā” un “sarkanajā” režīmā, ir pārbaudījums mums visiem. Bet sakraments netiek liegts nevienam, un mums ir jābūt paļāvībai, ka Dievs ir pieļāvis šo situāciju kādam lielākam labumam. Mūsu bīskapi raksta: “Tas ir pārbaudījums izturībai un izaicinājums mūsu vienotībai. Mēs varam to cienīgi pieņemt, vienīgi turoties pie Kristus un turoties kopā. Mūsu uzdevums ir izturēt līdz nākošajam mierinājuma laikam, kalpojot visiem cilvēkiem ar visām Dieva dāvanām, pēc iespējas pilnīgi izmantojot visas dotās iespējas – turklāt darīt to tā, lai uzturētu baznīcā un draudzēs vienprātību un savstarpēju mīlestību. Kaut sociāli distancēti, mēs esam vienas Kristus miesas locekļi.”

Ķēniņš Dāvids, kurš sarakstīja daudz psalmu, piedzīvoja savā dzīvē daudz svētību, bet arī daudz grūtību. Tomēr viņš rakstīja šādus vārdus par Dievu, mūsu Labo Ganu: “Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis” (Ps 23:4) Mums nepatīk, kad dzīve ir kā tumša ieleja, bet, kad reizēm tā ir, atcerēsimies, ka Kristus mums ir apsolījis, ka Viņš mūs nekad neatstās (Mt 28:20). Un tas mūs iedrošina, ka kaut ir grūti, mēs varam visu tā spēkā, kas mūs mīlējis (Rm 8:37), jeb kā Dāvids apliecina savā psalmā: “jo ar [Dieva] spēku es sagrauju mūrus un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus” (Ps 18:30).

Kad tev ir kārdinājums vaicāt: “Kāpēc tas notiek ar mani?”, tad atceries, ka Dievs nav vienaldzīgs pret tevi. Viņš ir tev līdzās, ja mēs gribam tam ticēt un to ieraudzīt.

Dievs mūs arī svētī ar visādiem labumiem, bez šaubām, jo Viņš ir dāsns Dievs. Bet Viņš ļauj nākt arī grūtiem laikiem, lai mēs saprastu, kas ir svarīgs, un kas ir mazsvarīgs. Grūtībās mums ir iespēja uzticēties vai neuzticēties Dievam – skriet pie Viņa vai no Viņa prom. Caur grūtībām mēs varam mācīties daudz par sevi un par Dieva uzticību.

Nevienam nepatīk grūtības vai ciešanas. Grūtības ir jāpārvar – ar Dieva spēku, ko Viņš mums dod savā Vārdā un Sakramentos. No taisnām ciešanām nevaram izvairīties, jo caur tām mums ir daļa pie Kristus ciešanām, un to dēļ mēs tiekam pieskaitīti pie Kristum uzticamajiem. Beidzot, lai Dievs dod kā Bībele māca, lai mēs esam “priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, un neatlaidīgi savās lūgšanās” (Rm 12:12). Āmen.