Teksti: 1Ķēn 17:8–16; Ebr 9:24–28; Mk 12:38–44
“Patiesi es jums saku: šī nabadzīgā atraitne ir ziedojusi vairāk nekā visi pārējie, kas meta ziedojumu traukā.” (Mk 12:43)
Kāds mācītājs reiz vadīja kāzas kādam jaunam pārim. Pirms kāzām pie viņa pienāca līgavainis un teica: “Mācītāj, es jums došu 100 euro, ja jūs izmainīsiet laulības solījumus. Kad jūs tiksiet pie solījumu daļas, kur jūs sakāt, ka man ir jāmīl, jāgodā un jāciena līgava, lūdzu, izlaidiet to daļu!” Tad viņš iedeva mācītājam 100 euro. Ceremonijas laikā, kad pienāca laiks jaunekļa solījumam, mācītājs teica: “Vai tu klanīsies savas līgavas priekšā un izpildīsi katru viņas pavēli; vai tu katru rītu pasniegsi viņai brokastis gultā un nekad neskatīsies uz citu sievieti, kamēr vien tu dzīvosi?” — Sīkā balstiņā līgavainis teica “jā”. Tad viņš iečukstēja mācītājam ausī: “Kas notika? Es domāju, ka mums bija vienošanās?” Mācītājs atdeva viņam 100 euro un teica, ka līgava solījusi vairāk!
Tas, protams, ir joks. Bet tas, ko gribu teikt, ir, ka Dievs neprasa no mums kādu kukuli vai, kā teikts anekdotē – labāku piedāvājumu. Viņš ir taisns. Mēs nevaram izpirkt Viņa labvēlību ne ar naudu, ne ar darbiem; ne ar to, ko spējam darīt, ne to, ko nespējam. Viņš savos spriedumos ir nelokāms.
Farizeji un Rakstu mācītāji bija kaut kas līdzīgs līgavainim anekdotē. Še, Dievs, te ir mūsu garie svārki un samākslotās lūgšanas, ko sakām, lai visi dzird un vērtē! Pieņem mūs savos mājokļos ar šo dievbijības kukuli, ar šo ārišķīgo izskatu, ar ko mēs apmānām citus un apmānām paši sevi! Pareizi Jēzus teica, ka viņi ir nobalsināti kapi, kas no ārpuses izskatās labi, bet ir pilni nešķīstības (Mt 23:27). Ir kaut kas ļoti cilvēcīgs šādā rīcībā. Mēs nevēlamies ieguldīt laiku un līdzekļus īstā dievbijībā. Kungs, te ir daļa no manas sirds! Vai nevaram to ieskaitīt kā visu? Tev jau ir manas svētdienas (vismaz svētdienu rīti), kā arī svētku dienas. Ko vēl Tev vajag no manis?
Parasti, kad mācītājs uzdod kādu retorisku jautājumu, ir skaidrs, uz ko viņš tēmē. Jēzus nevēlas tikai daļu no mūsu sirds, daļu no mūsu dzīves. Viņš ir, kā rakstīts Vecajā Derībā, “greizsirdīgs Dievs” (2Moz 20:5 u.c.). Un nevis greizsirdīgs tādā nozīmē, ka bargs un vardarbīgs, bet kā Tāds, kas vēlas dot nedalītu mīlestību un gaida tādu pat mīlestību pretī. Kā laulātais pāris, kas ir tik iemīlējušies viens otrā, ka viņu mīlestība piepilda jebkuru telpu, kur viņi atrodas. Pazīstat tādu pāri, vai jaunu vai vecu? Tas ir skaisti un iedvesmojoši. Tādu mīlestību Dievs vēlas dot mums un saņemt no mums pretī.
Skatīsimies no cita skatpunkta. Cik tas būtu absurdi, ja jaunais pāris pie altāra solītu – es tev dodu savus trešdienu vakarus un visas sestdienas, bet īpaši pievērsīšu tev uzmanību katra mēneša trešajā otrdienā, kad varam pavakariņot kopā. Mīlestība tā nedarbojas.
Jēzus šajā stāstā vaicā mums: kādu ticību mēs gribam? Vai mēs gribam ticību, kas ir ērta un tikai dod labas sajūtas? Vai mēs gribam dzīvot mīlestības attiecībās ar Jēzu un sekot tam, ko Viņš mums saka, jo Viņš to saka mīlestībā un mūsu labad? Vai esam ar mieru pamest savas komforta zonas, lai sekotu Jēzum? Atdot Viņam visu? Vai arī mēs esam kā farizeji un Rakstu mācītāji?
Pēc tam mēs redzam Jēzu templī vērojam, kā cilvēki traukā met naudas ziedojumus. Varētu domāt, ka šie ir divi atsevišķi stāsti, kam nav sakara vienam ar otru. Bet skatīsimies.
Viņš redz, ka bagātie liek ziedojumus lielos apmēros, bet nabaga sieviete, kurai ir tikai divas monētas, liek traukā tās abas. Viņa neieliek vienu un nepatur otru sev. Viņa dod abas Dievam.
Runa nav par apjomu. Apjoma ziņā bagātie ielika vairāk nekā atraitne. Bet tas nav galvenais. Jēzus saka, ka atraitne ielika vairāk ziedojumu traukā, jo viņa deva no visas sirds. Ar šo ticības aktu viņa parādīja, ka mīlēja Dievu pāri visām lietām (Mt 32:27). Viņa atdeva Dievam visu, jo Viņš viņai bija viss. Viņa to darīja nevis lai izrādītos citiem, kā to dara liekuļi, viņa to darīja nevis aiz pienākuma vai izmisuma, viņa to darīja aiz mīlestības. Dievs, Tu atdevi man visu, sūtot Tavu Dēlu. Es tev atdodu visu, jo Tu mani mīli un es Tevi mīlu. Runa nav par apjomu. Runa ir par attieksmi.
Tumšā, aukstā alā bija iesprostoti seši cilvēki, kas aplī sēdēja ap ugunskuru. Katram no viņiem bija koka žagariņš. Ugunskurs alas vidū sāka dzist. Pirmā sieviete atsacījās ielikt ugunī savu žagariņu, jo aplī bija kāds, kas viņai nepatika. Nākamais vīrs cieši turējās pie žagara, jo aplī bija kāds, kas nepiederēja viņa konfesijai. Trešais vīrs bija nabags, un viņš teica: “Kāpēc man jādod savs žagariņš, lai sasildītu bagātos?” Nākamais vīrs bija bagāts un teica: “Kāpēc lai es ziedotu savu žagaru, lai sasildītu slinkos nabagus?” Pēdējais vīrs bija alkatīgs un teica: “Es taupīšu savu žagariņu rītdienai, lai sasildītos.” Tonakt visi nomira. Taču viņi nenomira no aukstuma alā, viņi nomira no aukstuma sirdīs.
Tāpat kā atraitne mūs aicina mīlēt Dievu no visas sirds, no visa prāta, no visas dvēseles un no visa spēka, vai mēs to darām? Cik daudz laika pavadām, skatoties seriālus? Cik daudz lūdzot un pielūdzot Dievu? Cik daudz naudas mēs tērējam kafejnīcās un veikalos? Cik daudz dodam baznīcai vai citām labdarības organizācijām? Atkal runa nav par apjomu, bet par sirds stāvokli. Visbeidzot, vai mēs izmantojam savas spējas, ko Dievs mums devis, lai kalpotu tikai sev, vai arī mēs tās izmantojam, lai kalpotu Kristum, kalpojot citiem?
Farizeji parāda mums, ko nedarīt. Atraitne – ko darīt. Abi rīkojās pēc pārliecības. Farizeji domāja, ka var nopirkt debesis. Atraitne zināja, ka tā jau dāvāta. Tas, cik mēs esam vaļsirdīgi lūgšanās vai devīgi ziedošanā, parāda mūsu sirds stāvokli. Dievs ir mīlējis mūs ar mūžīgu mīlestību. Lai Dievs dod, ka mēs līdz ar atraitni varam mīlēt Dievu no visas sirds, ar visu prātu, ar visu dvēseli un ar visu spēku! Āmen.