Teksti: Jer 26:1-16,24; Ef 5:1-9; Lk 11:14-28
“Ikviena valsts, kas savā iekšienē ir sašķelta, aiziet postā, un tur nams uz namu grūst [..] Es un Tēvs, mēs esam viens.” (Lk 14:17, Jņ 10:30)
Šonedēļ man ir nācies sastapties ar jautājumiem par karu Ukrainā, par kādas lielvalsts prezidenta nesaprotamajiem izteikumiem un izturēšanos pret Ukrainas prezidentu, par Eiropas un Krievijas iespējamām reakcijām, un kur mēs—Baltijas valstis stāvam drošības ziņā. “Kas būs?” ir jautājums, ko, iespējams, mēs visi esam sev jautājuši. Ir zināms, ka mēs dzīvojam nedrošā pasaulē, it īpaši, kad notiek kari un virmo jautājumi par nākotni, kurus neviens nevar atbildēt. Mūsu valdība un Saeima meklē drošību un stiprina saiknes, kā viņiem pienākas to darīt, lai sargātu mūsu tautu, mūsu valsti, mūsu nākotni. Bet paliek jautājums: “Kas būs?”
Personīgi es nejūtos apdraudēts. Bet, kad es domāju par kara tēmu vispār, sāku domāt, kur var atrast drošību. Ir dabiski meklēt patvērumu, sevišķi, kad jūtamies, ka ir kaut kāda krīze. Tas ir tas, ko valstis dara, veidojot koalīcijas un alianses. Tas ir tas, ko cilvēki dara, veidojot partijas un grupējumus. Par velti nav teikts: “diviem drošāk.” Bet kur parastais cilvēks lai meklē drošību? Kur mēs varam atrast patvērumu?
Lasījumi, kas tika nolasīti, nav paredzēti šai svētdienai. Pirmajā svētdienā Gavēņa laikā ir paredzēts lasījums par Jēzus kārdināšanu tuksnesī. Bet, kad man vairāki cilvēki nāca klāt ar nedrošības jautājumiem, es domāju, ka jārunā, kas cits. Es esmu balstījis šīsdienas svētrunu uz to, ko citā veidā un citā kontekstā lasīju citai draudzei, kad sākās Irākas karš. Atceros, ka toreiz cilvēki domāja, ka sāksies bezmaz atomkarš, un atkal Rietumi aizmirsīs par mums Baltijā, atstājot mūs lāča nagos. Ja neatceraties kaut ko tādu, tas ir tāpēc, kas tas nenotika, un mēs mierīgi dzīvojām tālāk.
Mana sprediķa nosaukums ir “Kur patverties?” Atbilde ir viegli izteikta – Dievs ir mūsu patvērums, Viņā mēs patveramies. Sāksim ar patiesību, ko Jēzus mums ir mācījis: “Ikviena valsts, kas savā iekšienē ir sašķelta, aiziet postā, un tur nams uz namu grūst.” Un “Es un Tēvs, mēs esam viens.”
Jēzus māca, un no loģikas var secināt, ka ikviena valsts, kas ir sašķelta, aiziet postā. Vienotībā ir spēks, kā mēdz teikt. Bet, kur ir trīs vai četri cilvēki, tur var rasties atšķirīgas domas. Tas obligāti nenozīmē, ka viņi ir sašķelti, jo viedokļu dažādība ne vienmēr ir slikta lieta, bet, ja domas cilvēku vidū krasi atšķiras, tad gan. Neviena organizācija vai struktūra, ko cilvēki ir izdomājuši, un, kur cilvēki ir saistīti, nevar būt pilnīga vai perfekta mūsu pašu grēku dēļ. Vienmēr būs dažādas domas, dažādi viedokļi, dažādas partijas. Un tur ir mans jautājums: kur mēs varam atrast drošību un patvērumu krīzes gadījumos, ja vienalga kādā sistēmā, ko mēs izdomāsim, vienmēr mēs tur atradīsim problēmas?
Atcerēsimies 1939-to gadu – Krievija un Vācija paraksta slepeno protokolu par Baltiju, kaut pirms tam Krievija bija parakstījusi līgumu ar Latviju “uz mūžīgiem laikiem atteikties no Latvijas zemes.” Šis līgums bija cilvēku izdomāts veids, lai meklētu drošību – un tas ir pareizi. Ir jābūt miera līgumiem starp valstīm. Bet kas notika? – to mēs visi zinām. Latvijas pirmā valsts sabruka, un tad sekoja okupācija. Tiem, kas palika tēvzemē, atņēma Latvijas pilsonību un viņi kļuva par Padomju Savienības pilsoņiem, bet tie, kas devās bēgļu gaitās – nepilsoņi, kļuva par cilvēkiem bez savas valsts.
Kāpēc es par šo runāju? Jo psalmos ir rakstīts: “Labāk ir paļauties uz To Kungu nekā cerēt uz cilvēkiem!” (Ps 118:8) un citur ir rakstīts, ka daži cer uz saviem spēkiem un izgudrojumiem “bet mēs esam stipri ar Tā Kunga, mūsu Dieva, vārdu” (Ps 20:8). Ir daudz stāstu par to, kā vienkārši cilvēki tika apcietināti vai izsūtīti, bet tomēr viņiem bija spēks un drosme dziedāt “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. Man palicis atmiņā stāsts par kādu pusmūža sievieti Holandē, vārdā Korija Tenbūma, kas tika aizsūtīta uz Nacistu nometni savas ticības dēļ. Tur viņa pārdzīvoja šausmu lietas, bet viņai nezuda drošība savā Kungā, Jēzū Kristū. Dievs viņai bija līdzās caur šo elli. Viņa varēja citēt no 23. psalma: “Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina” (Ps 23:4). Viņas spēks bija Dievā, nevis viņas pašas spēkā vai kādā pasaulīgā lietā. Ja viņa liktu savas cerības uz savu valsti vien, ka Holande varētu viņu izglābt, viņa būtu vīlusies, jo Holande sabruka zem Vācijas, un viņai arī tika atņemta savas valsts pilsonība. Bet Tenbūma zināja, ka viņas pilsonība nebija no šīs pasaules, bet debesīs, jo stāv rakstīts: “Mūsu piederība [jeb pilsonība] ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu” (Fil 3:20). Mēs, kas esam kristīti un ticam Jēzus vārdam, dzīvojam divās valstīs – vienā virs zemes, kas ir nepilnīga un reizi pa reizei sašķelta – otrā, kas ir debesīs: Dieva valstība.
Kā ir ar Dieva valstību? Vai Dievs ir sašķelts – Tēvs pret Dēlu, Dēls pret Tēvu? Nebūt nē! Jo Jēzus pats saka: Es un Tēvs, mēs esam viens. Un tur ir tas spēks! Dievs ir viens, Viņš nav sadalīts partijās vai frakcijās. Sātans un viņa valstība ir sašķelta, kā mēs varam apgalvot no šīs dienas teksta. Bet Dievs ir viens – Tēvs, Dēls un Svētais Gars nav sašķelts, nav sadalīts. Tāpēc Viņš ir vienīgais, kas ir drošs pamats. Baznīca ir stāvējusi cauri gadsimtiem nevis tāpēc, ka tai ir laba organizācija, jo mēs paši zinām, ka Baznīcai ir daudz problēmu, atkal, mūsu pašu grēku dēļ. Baznīca nav pastāvējusi, jo tās locekļi ir gudri un spēcīgi. Baznīca ir pastāvējusi cauri gadsimtiem, jo Kristus ir tās galva un īstais vadītājs. Viņš ir tas, kas satur Baznīcu kopā, un pats apsola, ka elles vārtiem nebūs to uzvarēt (Mt 16:18). Jūsu debesu piederība nevar tikt jums atņemta, jo Pāvils mums raksta: “Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Rm 8:38-39)
Vai tas būtu grēks meklēt drošību pasaulīgās lietās, pie pasaulīgām iestādēm? Nē, bet ar piebildi – mums, kristiešiem, vienmēr ir jāatceras, ka tajās nav atrodama pastāvīga drošība, bet gan iekš tā Kunga, mūsu Dieva. Jēzus Kristus un Viņa žēlastība ir mūsu patvērums. Tas ir tas, ko es domāju, ka Dievs vēlas, lai mēs ne tikai zinātu ar prātu, bet arī ar sirdi, ka vienīgi Viņā mums ir drošība.
Tāpēc, ka Dievs ir mūsu drošība, mēs varam (un mums vajag) lūgt Viņu par mūsu drošību, lai Viņš sargā mūsu dvēseli un miesu. Mēs varam (un mums vajag) lūgt Dievu par veiksmīgu un taisnīgu kara beigšanu Ukrainā un citur; mēs varam (un mums vajag) lūgt par mūsu valdību, lai Dievs dod gudrību, kā tai rīkoties, lai sargātu mūsu tēvzemi; mēs varam lūgt, kā Jēzus mums ir pavēlējis, par mieru Jeruzalemē un visā Baznīcā. Lūgšanai ir liels spēks. Ja vairāk cilvēku lūdz Dievu par vienu un to pašu lietu, vai Viņš nedzirdēs? Jēzus ir teicis, “ja divi no jums virs zemes vienprātīgi kaut ko lūgs, tad mans debesu Tēvs viņiem to piešķirs” (Mt 18:19). Lūdziet, lai Dievs atmodina mūsu tautu, kas visapkārt guļ, lai mēs paceltu savas balsis lūgšanā par visu to, kas notiek pasaulē! Lūgšana ir interesanta tādā veidā, ka Dievs ieliek mūsu sirdīs vēlmi par kaut ko lūgt, un tad uz šo pašu lūgšanu pats arī atbild. Tas nenozīmē, ka jūsu lūgšana var piespiest Dievam kaut ko darīt, vai, kā saka, jūs nevarat ar savu lūgšanu dancināt Dievu pēc savas stabules, bet tas nozīmē, ka Dievs ir mūsu pusē, kad mēs Viņu meklējam.
Tāpēc ir rakstīts, “Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu!” (Jes 55:6). Kad Viņš ir atrodams? Šodien. Šobrīd. Tagad. Tāpēc mēs esam šeit šorīt. Lai meklētu Viņu, lai lūgtu Viņu. Un, kad mēs meklējam, Dievs mūs atrod un mums atbild.
Jēzus teica, ka pasaulē būs kari un karu daudzināšana (Mk 13:7), un ka pasaulē mums būs bēdas. Bet Viņš arī iedrošina meklēt patvērumu Viņā, kad Viņš teica, “turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jņ 16:33). Kristieši cauri gadsimtiem ir zinājuši šo patiesību – ka Kristus ir uzvarētājs. Viss kaut kas var notikt pasaulē, bet Dievs, kas ir vienots savā uzdevumā glābt pasauli, ir uzvarējis visu, kas var mūs atšķelt no Viņa. Viņā nav šķelšanās, un caur Kristus krustu nav šķelšanās starp mums un Viņu. Tāpēc, kā es jau teicu, Pāvils varēja droši pateikt, kaut savā dzīvē viņš piedzīvoja visādas šausmas un briesmas, ka viņš ir pārliecināts, “ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” Tā ir mūsu lielā drošība. Tas ir mūsu patvērums.
Dievs nav sašķelts, Jēzus ir viens ar Tēvu, un Viņa valstība ir stabila un droša, jo Dievs ir stabils un drošs. Mūsu piederība ir debesīs, nevis pasaulē. Tāpēc, ka mūsu piederība ir tur, Viņa rokās—kam ir vara pār grēku un nāvi, pār sātanu un elli, pār visu debesīs, virs zemes un zem zemes—tāpēc mēs varam būt droši nedrošā laikā. Jēzus, Dieva Dēls, gāja pie krusta, lai mirtu par tevi, un trešajā dienā augšāmcēlās, lai tu piederētu Viņam. Tāpēc mēs varam teikt, ka mēs zinām, ka nekas nevar mūs šķirt no Dieva mīlestības Jēzū Kristū. Āmen.