Teksti: Apd 7:55–60; 1Pēt 2:2–10; Jņ 14:1–14
“Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai es jums sacītu, ka es eju jums vietu sataisīt?” (Jņ 14:2)
Vai esat domājuši par to, ka Dievs nāca uz zemes, lai būvētu lietas? Jēzus pavadīja laiku – pat gadu desmitus –, ceļot lietas. Viņš bija tekton, grieķiski – amatnieks, kas strādā ar rokām. Iedomājieties, Dievs nāca uz zemes un acīmredzot domāja, ka ir vērts pavadīt laiku, veidojot kādu koka, akmens vai metāla gabalu, lai tas būtu derīgs kam citam. Ko Viņš taisīja? Mums nav ne jausmas. Nekas nebija tik pārsteidzošs, lai saglabātos līdz mūsdienām. Bet šajā tumšajā pasaulē, kur mira cilvēki, kur cieta nabagi, kur lielā un varmācīgā impērijā izpletās netaisnība, Dievs tapa miesa un būvēja kādas mēbeles. Gaisma ienāca pasaulē un darīja parastu darbu. Dievs būvēja.
No iesākuma Dievs ir bijis ieinteresēts, veidojot lietas. Vai tas būtu kāds zvaigznājs, galaktika vai kāda puķīte vai subatomiskā daļiņa, Dievs ir tektons. Šodien vēlos runāt par divām ēkām, ko Kristus būvē priekš mums – mūsu laicīgā māja šeit virs zemes (Baznīca) un mūsu mūžīgās mājas debesīs (Tēva mājoklī).
Es esmu par to runājis jau agrāk, bet nekad nav par daudz atgādināt, ka Baznīca bibliskā ziņā ir cilvēki, nevis ēka. Baznīca nav redzama dievnama sienās un mūros. Baznīca ir redzama ticīgos cilvēkos. Baznīca nav saskatāma dievnama logos, bet tuvākā acīs. Baznīca ir dzīva, tāpat, kā jūs esat dzīvi, un Kristus dzīvs. Jūs esat Kristus Baznīca.
Pēteris mums saka, “uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu” (1Pēt 2:5). Ēku var celt no dažādiem materiāliem: no koka, ķieģeļiem u.t.t. Jēzus laikā cilvēki būvēja savas pieticīgās mājas no dubļu ķieģeļiem un zāles. Tādas ēkas nestāv mūžiem. Bet svarīgas, nozīmīgas ēkas, tādas, kā templis Jeruzālemē tika būvēts no akmeņiem. Akmens ēkas ir stipras, un simbolizē stiprumu, drošību, kā arī patvērumu. Tā arī Pēteris saka, ka mēs esam dzīvie akmeņi, kas tiek sabūvēti kopā, kā viena ēka Dieva stiprumā, drošībā un patvērumā tumšajā pasaulē.
Kā akmeņi sienā balstās viens uz otru un ir atkarīgi viens no otra, lai pastāvētu, tā kristieši Dieva Baznīcā. Mēs viens otru atbalstām, kad kādam ir grūti. Tas var būt tikpat vienkārši, kā pateikt otram, ka jūs jūtat viņam līdzi, vēlat viņiem labu, un sakāt, ka lūgsiet par viņiem. Un vajag atturēties dot ieteikumus vai padomus. Varbūt jūs domājat, ka ar to jūs palīdzat, bet visdrīzāk nelūgti padomi var likt grūtsirdīgam cilvēkam justies vēl sliktāk. Ja vien viņš neprasa padomus, labāk tos nedot.
Bet lūgšanas vienmēr palīdz. Un, ja sakāt, ka lūgsiet, tad atcerieties lūgt! Citādāk tā ir kristīga tukšvārdība.
Kāds varētu teikt, ka nepazīst visus draudzē, lai atbalstītu vai palīdzētu. Atkal, lielisks veids ir lūgt par draudzi kopumā, lai Dievs svētī un pasargā.
Un vēl viens veids, kā atbalstīt citus draudzē, ir ar savu piedalīšanos. Kāds gudrs cilvēks ir teicis, ka es piedalos dievkalpojumos, Bībeles stundās un citās aktivitātēs nevis sevis dēļ, bet citu dēļ. Vai esat domājuši par to, ka jau tas vien, ka jūs piedalāties, ir stiprinājums kādam citam? Piemēram, kādreiz trešdienas dievkalpojumos piedalījās kādi 20-30 cilvēki. Tagad dažreiz esam tikai 10. Tā ir taisnība, ka Kristus ir klātesošs, kur ir divi vai trīs, bet ir tikai cilvēciski justies pacilātākam, iedrošinātākam, pat priecīgākam, ja vairāk cilvēku piedalās. Jūsu smaids varbūt ir tieši tas, kas iepriecinās citus.
Ja mēs varam uzskatīt Baznīcu par Kristus mājokli šeit virs zemes, tad debesīs Kristus gatavo mums mūžīgo mājokli. Jēzus teica saviem mācekļiem, ka Viņš ies un sataisīs mums vietu sava Tēva namā. Šī ir kristīgā lielā cerība. Un nevis cerība tādā ziņā, ka rīt, es ceru, spīdēs saule, bet cerība, kā drošs pamats, droša zināšana, ka tas tā būs. Kristīgā cerība ir droša paļāvība uz Kristu, ka to, ko Viņš apsolījis, Viņš arī darīs. Mēs vēl neredzam Kristus apsolījumus par mūžīgiem mājokļiem debesīs, bet zinām, ka Kristus ir patiess, un to, ko Viņš ir apsolījis, Viņš arī piepildīs.
Kristus apsola mums mājokli. Es domāju, ka tas būs arī fizisks mājoklis, ne tikai garīgs. Es to saku, jo mēs tiksim augšāmcelti miesā, tāpat, kā Kristus augšāmcēlās miesā. Protams, tā nav tā pati miesa, ko mēs pazīstam. Tā būs apskaidrota miesa, kas vairs nepazīs sāpes, slimības vai samaitāšanu. Kā mums virs zemes ir fiziska miesa, tur mums būs garīga miesa, kas dzīvos mūžīgi ar to Kungu. Un kā mūsu fiziskajai miesai ir nepieciešama vieta, kur dzīvot (fizisks mājoklis), tā es domāju, ka tur mums būs īsts mūžīgs mājoklis, ko Kristus mums ir uzcēlis.
Bet vairāk es negribu teikt. Varbūt pat tas ir par daudz teikts. Jo daudz ir tie, kuri saka, ka viņi ir tikuši aizrauti debesīs un raksta neskaitāmas grāmatas par to, ko viņi ir redzējuši. Mans ieteikums ir neticēt nevienam. Ja apustulis Pāvils tika aizrauts uz trešajām debesīm un “dzirdēja neizsakāmus vārdus, ko cilvēkam nav ļauts izrunāt” (2Kor 12:4), tad es arī labāk klusētu par to, kas mūs sagaida debesīs. Tas, kas mums jāzina par debesīm, ir atklāts Bībeles lapaspusēs. Jānis atklāja mums pietiekami par debesīm, kad viņš teica, jaunajai Jeruzalemei bija divpadsmit vārti un “divpadsmit vārti bija divpadsmit pērles, katri vārti bija darināti no vienas pašas pērles; un pilsētas iela bija tīrais zelts kā caurspīdīgs stikls. Tempļa es tur neredzēju. Jo viņas templis ir Kungs Dievs Visuvaldītājs un Jērs. Pilsētai saules un mēness gaismas nevajag, jo Dieva spožums to apgaismo, un viņas gaisma ir Jērs.”n(Atkl 21:21-23)
Mūsu Dievs ir Dievs, kas veido. Viņš veidoja šo pasauli iesākumā, Viņš veido mūs par savu garīgo namu—Baznīcu tagad, un Viņš veidos mums mājokli debesīs, kur mēs dzīvosim ar Viņu mūžīgi. Lai Dievs caur vārdu un sakramentu sagatavo mūs tagad, lai mēs būtu gatavi ieiet Viņa Tēva namā paradīzē. Āmen.