Teksti: Cef 1:7,12-18; 1Tes 5:1-11; Mt 25:14-30
„Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, [..] katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja.” (Mt 25:14-15)
Tuvu Jēzus kalpošanas laika noslēgumam, Viņš bija sapulcinājis savus mācekļus Eļļas kalnā un viņus mācīja. Ar plašu skatu uz svēto pilsētu, viņi redzēja tās grandiozo Templi paceļoties tai pāri kā Dieva namu, kā vietu, kur Dievs satikās ar tautu, kā zīmi, ka Viņš ir viņu vidū. Templis bija vieta, kur gadu no gada tika upurēti Pashā jēri, kas reizē bija atgādinājums no Vecās Derības, kad Dievs viņus izglāba no verdzības, un reizē apsolījums, ka nāks dienas, kad Dievs slēgs Jaunu Derību ar savu tautu. Dievbijīgie jūdi zināja un gaidīja Mesijas nākšanu – Dieva svaidīto, kurš slēgs šo Jauno Derību un ieviesīs Debesu Valstību. Mācekļi bija nojautuši, ka Jēzus kalpošana sliecas līdz kulminācijai un gribēja zināt par Debesu valstības noslēpumu. Kad un kā tas notiks. Tāpēc Jēzus stāstīja vairākas līdzības par Debesu Valstību, kas tiek ietvertas šajā Eļļas kalna runā.
Jūdi tajā laikā domāja, ka Mesija atbrīvos viņus no Romas sloga un ieviesīs Valstību šeit virs zemes laicīgā izpratnē, kur viņi valdīs, kā tās pārvaldnieki. Bet cilvēku domas nav Dieva domas un Dieva Valstība atnāca citādāk nekā tie bija gribējuši. Jēzus nāca, lai piepildītu Tempļa kalpošanu savā miesā – Viņš ir Dievs ar mums, Dieva klātesamības zīme, jo Viņā mājoja visa Dieva godība. Jēzus nāca kā Dieva Jērs, lai ar savām asinīm noslēgtu šo gaidīto Jauno Derību, kad Viņš dibināja Svēto Vakarēdienu, un piepildīja tās prasības pie krusta staba Golgātā. Dieva Valstība bija atnākusi pavisam negaidītā veidā – ne ar ārišķīgu, pasaulīgu triumfu un bazūņu skaņām, bet ciešanās un asarās, pazemībā un paklausībā. Tas bija vislielākais apvērsums pasaules vēsturē kopš grēkā krišanas. Pāvils raksta – kā grēks ienāca pasaulē caur vienu cilvēka—Ādama nepaklausību, tā grēks tika pārvarēta caur vienu cilvēka—Jēzus paklausību. Caur Ādamu visi ir iemantojuši šo iedzimto grēku – mēs esam dzimuši bez dievbijības, bez Dieva paklausības un ar ļaunu iekāri. Bet caur Kristu visi, kas tic, ir saņēmuši grēku piedošanu un iemantojuši mūžīgo dzīvību.
Dieva valstība valda tur, kur Viņa vārds tiek sludināts un godāts, kur Viņa sakramenti tiek svinēti un kur caur šiem līdzekļiem Svētais Gars piepilda ticīgo tautu. Bet ir vēl pravietojumi par šo valstību, kas vēl nav pilnīgi piepildīti – šeit ir runa par Kristus otro atnākšanu godībā, kad Viņš ieviesīs savu Valstību visā tās pilnībā, uz mūžīgiem laikiem. Tātad Dieva Valstība ir tagad – tepat mūsu vidū Vārdā un Sakramentā – un vēl ne, jo tikai ar Kristus otro atnākšanu ļaunums, grēks un nāve būs uzvarēta uz mūžu mūžiem.
Līdzīgi, kā Jēzus laikā, tā tagad, cilvēki grib zināt – kad tas notiks? Ir cēlušās dažādas sektas un kulti, kuri vēlas noteikt precīzu datumu, un līdz ar to maldināt cilvēkus. Bet galvenais Jēzus mācībā par šo jautājumu ir skaidrāks par skaidru – „Tāpēc esiet arī jūs gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tanī stundā, kuru jūs nedomājat” (Mt 24:44), jo to „dienu un stundu neviens nezina, ne debesu eņģeļi, ne Dēls, kā vien Tēvs.” (Mt 24:36)
Jēzus saka, ka mums ir jābūt modriem savā dievbijībā līdz Viņa atnākšanu. Aiziedams Viņš ir devis Svēto Garu katram kristietim, kas savukārt ir devis katram kristietim garīgās dāvanas, lai stiprināt un svētītu draudzi. Šajā līdzībā šīs dāvanas tiek attēloti naudas vienībās – talentos. Bet šis vārds labi skan mūsu valodā – ka Dievs ir devis katram talantus, lai viņš tos lietotu Dievam par godu, sev un līdzcilvēkiem par svētību.
Kristiešus pasaulē tiek apvainoti, ka viņi runā vienu, bet dara otru. Ir žēl ka tā. Jo šie talanti, kas mums doti, ir domāti, lai būt par Kristus mīlestības liecību – lai „pelnītu” citus. Mūsu apliecībās ir skaidri teikti, ka mēs tiekam taisnoti Dieva priekšā ticībā tik vien caur žēlastību Kristus nopelna dēļ, nevis mūsu labu darbu dēļ. BET, kad ticam, ka Kristus dēļ mēs esam taisnoti, t.i. šķīsti, piedoti, Dieva priekšā, tad šādai ticībai ir jāseko labi darbi, jeb mīlestības darbi. Mūsu Dieva dotajiem talentiem iegūst citus, kad neticīgā pasaulē redz mūsu labus darbus un godā mūsu Tēvu debesīs. Kad caur savu darbošanos es redzu, ka citi cilvēki nāk pie ticības, man ir prieks līdz ar eņģeļiem, ka kāds ir ticis izglābts Kristū. Dievs piedeva mani un svētīja mani, lai caur mani Viņš izglābtu citus. Vienkārši.
Bet tas nav viss. Ir arī cita alga, kas gaida ticīgiem. Ja mēs esam uzticīgi ar saviem talentiem, tad Jēzus ar šo līdzību saka, ka būs alga debesīs. Šie labi darbi netiks aizmirsti. Tas ir labas ziņas un iedvesmai nepadodies, bet palikt uzticīgam līdz pašam galam.
Toties šai līdzībā ir arī liels brīdinājums. Tiem, kuri ir saņēmuši šīs žēlastības dāvanu – grēku piedošanu, svētlaimi un jaunu dzīvību – tiem, kuri saņēmuši šo dāvanu, bet to neliek lietā, bet to aprok zemē (kā līdzībā teikts), pastāv iespēja, ka šo dāvanu tiek atņemta. Pāvils saka, ka mēs esam pestīti žēlastībā caur ticību Kristum, bet Jēkabs mums brīdina, ka ticība bez labiem darbiem ir mirusi, nedzīva.
Lai Dievs dod, ka mēs paliekām nomodā par savu ticību, liekam to lietā, lietojam tās dāvanas, kas mums dotas, lai celtu Dieva Valstību, lai tā izpletās, lai cilvēki, kuri vēl netic, caur mūsu dzīvu liecību dzirdētu Kristus aicinājumu – nāc pie manis visi. Āmen, Nāc Kungs Jēzu!