Teksti: Rm 11:25–36; Mt 25:31–46
“Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un uzņēmuši? Vai kailu un esam apģērbuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un esam nākuši pie Tevis?” (Mt 25:38-39)
Šīsdienas teksts ir par Pēdējo tiesu. Ja pavirši to palasa, izklausās, ka pestīšanas kritērijs ir labie darbi, jo Jēzus uzskaita visus darbus, ko neatpestītie nav darījuši, un visus darbus, ko pestītie ir darījuši. Kā tad ir – vai esam pestīti ticībā vai ar darbiem? Skatīsimies tuvāk!
Šajā tekstā ir interesants pants, ko viegli nepamanīt, pirms Ķēniņš uzskaita visus mīlestības darbus: padarītos vai nepadarītos. Un tas pants ir pašā sākumā: “Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labi: jūs, mana Tēva svētītie, nāciet, iemantojiet Valstību, kas jums sagatavota kopš pasaules radīšanas!” (Mt 25:34). Dzirdējāt? Kas jums sagatavota. Pirms Ķēniņš, kas ir Jēzus, sāk uzskaitīt darbus, Viņš runā par Valstību, kas ir jau sagatavota pirms pasaules radīšanas. Pirms grēkā krišanas Dievam bija plāns, kā izglābt mūs. Dievs ir visuzinošs. Savā apredzībā Viņš paredzēja grēkā krišanu un sagatavoja pestīšanas plānu. Pēteris saka, ka “Viņš [Jēzus] bija paredzēts jau pirms pasaules radīšanas” (1Pēt 1:20) – Viņam bija paredzēts kļūt par mūsu Pestītāju un izliet savas bezvainīgās asinis mūsu dēļ.
Jānis raksta Atklāsmes grāmatā, ka Jēzus ir Jērs, kas no pasaules sākuma ir nokauts (Atkl 13:8). Ko tas nozīmē – no pasaules sākuma nokauts? Tas nozīmē, ka Dievs jau plānoja Kristus krusta nāvi, pirms Viņš radīja pasauli, zinādams visu, kas notiks. Un tādēļ, ka Dievs ir ārpus laika un telpas, tas, ko Viņš ir nodomājis, ir jau noticis, pravietiskā ziņā. Tādēļ daudzi pravietojumi ir rakstīti pagātnes formā, it kā tas jau būtu noticis, jo Dieva prātā tas jau ir noticis, bet mums tas varbūt vēl nav noticis, jo mēs esam laika tecējumā, bet Dievs – ārpus tā. Tādēļ Jēzus ir Jērs, kas ir jau nokauts no pasaules sākuma, jo no Dieva skatupunkta tas ir jau noticis.
Tādēļ Ķēniņš Jēzus stāstā var runāt par Valstību, kas sagatavota no pasaules sākuma. Viņš uzrunā atpestītos mūsu evaņģēlija tekstā, pirms Viņš runā par darbiem ar vārdiem: iemantojiet To Valstību, ko Tēvs bija ieplānojis pirms pasaules radīšanas Jums—izredzētajiem. Tas nozīmē, ka mēs jau esam atpestīti Dieva domās jau no iesākuma! Tā ir prieka vēsts! Tā ir apbrīnojama vēsts! Pirms mēs spējam darīt jebko, labu vai ļaunu, Dievs ir mūs jau atpestījis.
Mēs neesam lelles, kam nav teikšanas. Dzirdot labo vēsti, cilvēkam ir dota iespēja to atmest, izsmiet, noraidīt, vai caur Svēto Garu to pieņemt, saņemt un godāt. Dievs jau zina, kurš pieņems un kurš atmetīs ticību Kristum. Tas neanulēs mūsu gribu. Dievs vienkārši zina, kuri būs tie atsaucīgie un tādēļ var runāt par grupu, kas ir atpestīti, un kuri nav. Ja esam atpestīti, tas ir tikai no Dieva žēlastības. Ja esam nolādēti, tas ir tikai mūsu pašu vainas dēļ.
Kas notiek ar tiem darbiem, par ko Jēzus slavē vienu grupu un nolād otru? Pāvils saka, ka “Viņš [Jēzus] arī izredzēja mūs Kristū pirms pasaules radīšanas, lai mēs būtu svēti un Viņa priekšā nevainojami mīlestībā.” (Ef 1:4)
Ko tas nozīmē – būt Viņa priekšā nevainojamiem mīlestībā? Runa ir par svēttapšanu. Taisnošana ir viena lieta, kas notika pie Krusta, bet svēttapšana ir process, kas notiek Svētā Gara vadītiem mūsu dzīvēs, darot mūs līdzīgākus Kristum.
Lutera laikā un vēl šodien katoļi mūs apsūdz, ka esam atmetuši labos darbus vai mīlestības darbus. Tā nav taisnība. Mēs esam vilkuši smalku līniju, teoloģiski pareizu līniju starp pestīšanu un darbiem. Kā esam redzējuši ar Dieva apredzību, mēs tiekam glābti ticībā Dieva žēlastības dēļ. Kā Pāvils raksta “Tādēļ Viņa priekšā neviens cilvēks ar bauslības darbiem attaisnots netiks” (Rm 3:20). Caur darbiem mēs neesam pestīti, bet tas neatceļ labo darbu darīšanu. Labo darbu darīšanai ir cits mērķis un funkcija. Kā Jēkabs raksta: “Bet kāds sacīs: tev ir ticība, bet man ir darbi. – Parādi man savu ticību bez darbiem, savukārt es parādīšu tev savu ticību ar saviem darbiem” (Jēk 2:18) Labie darbi parāda, ka mums ir ticība, jo kā Jēkabs raksta: “ticība bez darbiem ir nedzīva.” (Jēk 2:20)
Es teicu, ka labo darbu darīšana ir daļa no svēttapšanas procesa, un ka Svētais Gars šo procesu mūsos vada. Ja darām sevi pieejamus Viņam, tad caur žēlastības līdzekļiem (vārdu un sakramentiem) Viņš liek gara augļiem – priekam, mieram, atturībai, lēnprātībai un visiem citiem augļiem – augt mūsos. Un šie labie darbi arī aug mūsos, jo Kristus mīlestība aug mūsos un mīlestība ir redzama darbos.
Tāpēc atpestītie ir tik pārsteigti mūsu stāstā, vaicājot, kad viņi ir darījuši visus tās labās lietas, jo šie darbi ir ticības augļi. Tie nāk dabiski, pašiem nemanot. Viņi drīzāk varbūt ir satraukti, ka viņi nav darījuši pietiekami. Tā ir laba zīme mūsos, ja esam satraukti, ka nedarām pietiekami daudz labos darbus, jo tas parāda, ka Svētais Gars strādā uz mūsu sirdsapziņu.
Mūsu pestīšana ir Dieva rokās. Viņš to ir paredzējis kopš pasaules iesākuma. Bet tas nedod mums vaļu slinkot un sēdēt uz lauriem. Slinkums un vienaldzība ticības lietās ir bīstama zīme. Lai visuzinošais Dievs pasargā mūs no tā, lai laiku beigās mēs varam dzirdēt vārdus: “Ieejiet Tēva Valstībā”. Āmen.