“Bet, kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu Tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību; jo uz tādiem Man ir labs prāts, saka Tas Kungs.” (Jer 9:23)
Jauns virsnieks, kurš nesen bija paaugstināts par kapteini, bija ļoti lepns par to, ka viņam tika uzticēta karakuģa vadīšana. Kādā miglainā naktī jūrā viņš redzēja gaismu, kas ar katru brīdi tuvojās viņiem. Viņš pavēlēja signalizētājam sūtīt sekojošu ziņu: “Mainiet savu virzienu desmit grādus uz dienvidiem!” Atbilde, ko kapteinis saņēma bija: “Mainiet savu virzienu desmit grādus uz ziemeļiem!” Jaunais kapteinis negribēja padoties citam kuģim, tātad viņš zibenīgi sūtīja šādu lepnu ziņu: “Mainiet savu virzienu par desmit grādiem. Es esmu kapteinis!” Tik pat zibenīga bija atbilde: “Mainiet savu virzienu. Es esmu bāka!”
Bībelē ir rakstīts: “Kur nāk lepnība, tur nāk arī negods, bet gudrība mīt pazemīgajos” (Sal pam 11:2). Un arī “Lepno starpā arvien ir nesaskaņas, bet gudrība mīt tajos, kuri ļaujas sev dot kādu padomu.” (Sal pam 13:10)
Salamana pamācību grāmatā lepnība ir aprakstīta divos veidos. Pirmais veids: labā nozīmē. Šādā nozīmē tā ir cienījama un nepieciešama. Tā ir saistīta ar pašcieņu un godu. Lepnība var būt laba, kad vecāki saka saviem bērniem, “es lepojos ar tevi”. Mēs arī varam būt lepni par savu valsti, rajonu, vai pilsētu. Tikai nedrīkst lepoties, nonicinot citus. Tomēr, mums vienmēr ir jāizvairās no sevis nicināšanas – “Es neesmu nekas”, vai “es neko nemāku darīt” nav labs vai cienīgs veids, kā dabūt slavu un cieņu no cietiem.
Pāvils savā vēstulē Romiešiem saka, ka ir labi, ka mēs cienām citus un viņi mūs. (Rom 13:7)
Otrs veids, kā Bībele runā par lepnību, ir kā par sliktu īpašību, kad tā ir saistīta ar uzpūtību, augstprātību. Vārdnīca lepnību definē šādi: “rakstura īpašība, kas izpaužas pārmērīgi labās domās par sevi.”[5]
Pašcieņa ir laba, jo mēs esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Dievs vēlas, lai mūsu galvas ir augšā, nevis deguns gaisā.
Jāņa evaņģēlija 13-tajā nodaļā mēs lasām, ka mācekļi negribēja viens otra kājas mazgāt, jo tas parādītu, ka viņi ir zemāki (padotie) un tādejādi zaudētu savu augsto pozīciju debesu valstībā. Kristus viņu egocentrismu un lepnumu salauza, kad Viņš pats paņēma dvieli un mazgāja viņu kājas, lai parādītu, ka Viņš ir lielāks par visiem, bet tomēr kalpo visiem.
Mūsdienās arī mēs redzam daudz cilvēku baznīcā un kristīgās aprindās, kuri sniedzas pēc augstākām vietām, bet maz tādus, kuri sniedzas pēc dvieļiem.
Un daudz ir cilvēku mūsdienās, kuri tiek sagrauti lepnuma dēļ. Reiz bija ārstu konference, un pie mielasta, viens ārsts steidzīgi piecēlās un izgāja no zāles. Pēc dažām minūtēm viņš bija miris. Kāpēc? Viņš aizrijās un negribēja saukt pēc palīdzības. Protams, bija daudzi, kas varētu viņam palīdzēt, ja viņš to ļautu, bet viņš negribēja parādīt savu nespēju pats sev palīdzēt. Tas arī notiek ticības ziņā: ir cilvēki, kuri nenāk vai negrib nākt uz baznīcu vai pie mācītāja, jo tad parādītos, ka viņi ir nespējīgi.
Jēzus teica: “Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība” (Mt 5:3). Mums ir jābūt gataviem kļūt par ubagiem, lai ieietu debesu valstībā. Lepnība aiztur mūs pateikt, ka esam grēkojuši. Lepnība aiztur mūs palīdzēt un parādīt mīlestību pret savu tuvāko. Uz jautājumu, kurš ir cienīgs saņemt Vakarēdienu, pareiza atbilde nebūtu: tas, kas domā, ka ir cienīgs. Kristietība ir pilna ar paradoksiem. Tas, kas apzinās savu necienību, faktiski ir cienīgs. Tas, kas apzinās savu grēku, tam var tikt piedots. Bet tam, kas apslēpj savu grēku, nekad netiks piedots. Tomēr tas, kas sauc pēc palīdzības, saņem palīdzību.
Dievs saka, ka ja mēs gribam lepoties, tad lai lepojamies iekš tā, ka mēs pazīstam Viņu, un Viņš mūs. Pestīšana un attiecības ar Dievu ir iespējamas, nevis no tā, ko mēs esam darījuši, bet tikai no tā, ko Dievs ir darījis mūsu dēļ. Mēs nemeklējām Dievu, bet Dievs ir Tas, kas mūs ir meklējis. Mazajā katehismā, kur Svēto Rakstu mācība ir apkopota vienuviet ir rakstīts: “Es ticu, ka es ar savu paša spēku un prātu nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa tikt, bet Svētais Gars ar evaņģēliju mani aicinājis.”[7]
Mēs ticam, un Bībele mums māca, ka Dievs ir atradis mūs – nevis mēs esam atraduši Dievu. Un tās ir labas ziņas. Ja mūsu attiecības ar Dievu būtu balstītas uz mūsu attieksmi vien – tad tās mainītos ikdienas. Pāvils raksta savā vēstulē filipiešiem, ka labo darbu, ko Dievs ir iesācis mūsu sirdīs, Viņš ir uzticīgs arī pabeigt (Fil 1:6). Mēs varam lepoties, ka mums ir uzticams Dievs.
“Tā saka Tas Kungs: «Gudrais lai nelielās ar savu gudrību, stiprais lai nelielās ar savu spēku, bagātais lai nelielās ar savu bagātību! Bet, kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu Tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību; jo uz tādiem Man ir labs prāts,» saka Tas Kungs.”
Ķīniešu sakāmvārds saka: “Tam, kas kāpj uz pjedestāla, nav citur, kur iet, kā vien no tā nokāpt.” Bībele saka: “Zemojieties Tā Kunga priekšā, tad Viņš jūs paaugstinās.” (Jēk 4:10) Ir labi lepoties par ģimeni un valsti. Bet visvairāk ir labi lepoties par to, ko Dievs ir darījis mūs dēļ. Āmen.
[5] Latviešu valodas vārdnīca «Avots», 438.lpp.
[7] Mazais katehisms, „Par Ticību” 3.loceklis „Par Svēto Garu”