“Lēnprātīgi iemantos zemi”, 1.nov.2020. Visu svēto diena (K.Zikmanis)

Teksti: Dan 7:1–3, 15–18; Atkl 7:1–12; Mt 5:1–12

“Svētīgi lēnprātīgie, jo viņi mantos zemi.” (Mt 5:5)

Visu svēto diena, ko svinam šodien, ir Baznīcas svētki ar garu un interesantu vēsturi. Jānis Zeltamute savos sprediķos jau 4.g.s., saka, ka kristieši visā pasaulē svin svētkus visiem asinslieciniekiem un svētajiem. Izšķirošs notikums notika 609.g., kad Romā tika konsekrēta jauna baznīca Jaunavas Marijas un visu svēto piemiņai. Pāvests Bonifācijs IV pārbūvēja un restaurēja Romas Panteonu, senu pagānu templi, lai tur apglabātu vairākus kristiešus – asinslieciniekus. Vēsturnieks Diakons Jānis rakstīja: “Pāvests Bonifācijs lūdza Imperatoram Fokasam, lai tas pavēlētu, ka vecajā templī, kas nosaukts par Panteonu, pēc tam, kad pagānu drazas būs izvestas, tiktu konsekrēta baznīca Svētajai Jaunavai Marijai un visiem asinslieciniekiem, lai svēto pieminēšana notiktu [tieši] tur, kur agrāk tika pielūgti nevis dievi, bet dēmoni.”[1] Ir liktenīga ironija, ka tanī vietā, kur agrāk senie romieši pielūdza savus elkus, tagad tiek piesaukts Trīsvienīgais Dievs un pieminēti visi uzticīgie kalpi, kas gājuši bojā, sludinot pret šiem elkiem. Vēlāk 8.g.s. Pāvests Gregors III noteica, ka Visu svēto diena ir svinama 1. novembrī, un Rietumu Baznīcā tā tas ir līdz šai dienai.

Esmu sprediķojis par to, kādēļ ir vērts atcerēties, pieminēt un pateikties Dievam par mūsu ticības priekštečiem, kas uzticīgi nesuši Labo vēsti, lai tā skanētu visā pasaulē un nonāktu līdz mūsu ausīm. Viņu stāsts ir Baznīcas stāsts, un tas ir uzvaras stāsts, jo Kristus ir solījis savai Baznīcai, ka “elles vārti to neuzveiks” (Mt 16:18). Ir viegli raizēties par Baznīcas un draudzes stāvokli, uztraucoties, kādēļ vairāk cilvēki nenāk uz dievkalpojumiem, un kādas pēdas šī pandēmija atstās uz cilvēku ieradumiem nākt uz baznīcu. Mūsu draudzē varbūt tas nav tik ļoti jūtams, kaut apmeklētāju skaits ir krities. Bet iedomājieties lauku draudzes, kur agrāk nāca 10, 15 cilvēki, tagad nāk divi vai trīs. Ir viegli krist izmisumā.

Bet Baznīca nav cilvēku dibināta institūcija. Tā ir pārdabiska, jo dibinātājs ir pats Dievs. Viņš rūpējas par savu draudzi, vai mūsu skaits ir mērāms ar vienu ciparu vai daudziem. Kristus pārveidoja pasauli ar 12 uzticīgiem mācekļiem. Jautājums nav, cik mēs esam daudzi, bet cik mēs esam uzticīgi. Mūks Tomass Mērtons ir teicis: “Viens kristietis [izdzīvojot ticību dzīvē] ir stiprāks par visu elli.” Kāpēc tā? Jo Kristus mājo viņa sirdī, un Kristus ir uzvarētājs. Psalmos ir rakstīts: “Ar Dievu, pārspēku gūsim, Viņš samīdīs mūsu naidniekus!” (Ps 60:14). Mēs ar Kristu esam uzvaras gājienā uz mūžību, kur mēs, līdz ar visiem svētajiem un debesu pulkiem, slavēsim Viņu bez mitēšanās. Stāsts par Visu svēto baznīcu Romā, kas samīdīja Panteona elkus un stāv par piemiņu Kristus uzvarai pār pagānismu, ir stāsts par visu Baznīcu. Elles vārti to neuzveiks.

Tas nenozīmē, ka nebūs grūti laiki, vajāšanu laiki, slēpšanās laiki. Tas, ka Kristus ir uzvarējis, nenozīmē, ka mēs personiski nepiedzīvosim grūtus laikus, šaubu laikus, ticības krīzes laikus. Kā Kristus pats iegāja tuksnesī, lai tiktu velna kārdināts, tā mēs arī piedzīvosim tuksnešus. Jautājums nav, cik grūti ir man, bet cik uzticīgs ir Kristus. Viņš mums ir apsolījis: “Es tevi nekad neatstāšu un nekad nepametīšu” (Ebr 13:5). Ja Viņš ir apsolījis mūs nekad neatstāt un nepamest, tad mums atliek nepamest Viņu. Palikt uzticīgiem. Tas ir mūsu aicinājums. Uzticīgi lūgt. Uzticīgi lasīt Bībeli. Uzticīgi pielūgt. Uzticīgi baudīt sakramentu. Uzticīgi darīt mīlestības darbus. Uzticīgi mīlēt Dievu un tuvāko. Uzticīgi liecināt par Kristu vārdos un darbos. Un zināt, kad esam to visu darījuši, ka patiesībā, tas nav mūsu darbs, kas to veica, bet Dieva žēlastības spēks mūsos. Mēs turamies pie Kristus, bet Viņš vēl stingrāk turas pie mums. Viņš saka: “Mana sūtītāja griba ir, lai neko no tā, ko Viņš Man ir devis, Es nepazaudētu, bet augšāmceltu pastarā dienā” (Jņ 6:39). Kad mums ir grūti, un šķiet, ka nav spēka, vai mūsu ticība ir par vāju, tad atcerēsimies, ko Pāvils teica: “Un Kungs man sacīja: tev pietiek ar Manu žēlastību, jo Mans spēks top pilnīgs nespēkā. – Tādēļ es vislabprātāk lielīšos ar savu vājumu, lai Kristus spēks manī varētu iemājot.” (2Kor 12:9)

Bet ko spēju es? Ko es varu darīt Dieva valstības dēļ? Es esmu tikai viens cilvēks. Kad kalpoju Trikātas baznīcā, man stāstīja par draudzes priekšnieci Padomju gados. Viņa bija veca tante, kas dzīvoja savā viensētā netālu no baznīcas. Kādu nakti ieradās čekisti un pieprasīja no viņas vienīgo baznīcas atslēgu. Viņa brīvprātīgi negribēja atdot atslēgu un līdz ar to atdot dievnamu bezdievīgiem spēkiem, tādēļ teica: “Jums var būt pistoles un šautenes, bet aiz manis ir Visuvarenais Dievs. Ja gribat atslēgu, nāciet un paņemiet!” Nepaņēmuši atslēgu, čekisti aizgāja un dievnams un draudze netika slēgti. Nav vajadzīgs liels spēks, lai uzvarētu ļaunumu. Pietiek ar vienu dievbijīgu tanti.

Kristus saka: “Svētīgi lēnprātīgie, jo viņi mantos zemi.” Kaut runājam par Kristus uzvaras gājienu, kur mēs līdz ar visiem svētajiem un debesu pulkiem ejam pretī mūžībai, šī Baznīca nav armija tradicionālā nozīmē. Mēs necīnāmies ar pasaulīgiem ieročiem, bet ar lēnprātību, mīlestību un Dieva žēlastību. Protams, Baznīcas vēsturē ir lapaspuses, kur pāvesti un ķēniņi ir mēģinājuši uzvarēt pasauli Kristus dēļ ar ieročiem un varu. Bet lielākais vairums piemēru, kur kristietība visveiksmīgāk un visdziļāk ir iesakņojusies, ir tur, kur parasti cilvēki misijas laukos vai savos pagalmos izdzīvo Kristus vārdus, pārvar ļaunu ar labu, mīl savus ienaidniekus, piedod saviem pāridarītājiem un stāv pretī meliem ar patiesību. Vai mēs tā spējam dzīvot Kristus dēļ?

Jans Vanesens un Hendriks Voss bija pirmie luterāņu asinsliecinieki. 1522.g., piecus gadus pēc tam, kad Visu svēto dienas priekšvakarā Mārtiņš Luters pienagloja 95 tēzes pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm, Antverpenes Sv. Augustīna klostera mūki pieņēma Evaņģēlisko mācību. Visi mūki tika arestēti un apcietināti. Kad viņiem draudēja ar uguns sārtu, visi mūki atteicās no Evaņģēliskās mācības, izņemot Vanesens un Voss. Viņi dzirdēja Evaņģēliskajā mācībā Kristus balsi un negribēja atteikties no sava Pestītāja. 1. jūlijā 1523.g. Briselē par savu uzticību Kristum viņi tika sadedzināti uz sārta. Parasti šādos gadījumos tiek lasītas apsūdzības, bet šoreiz nē, jo varasvīri negribēja, ka publika dzirdētu, ka šie vīri tiek sodīti ar nāvi evaņģēlija dēļ, un neceltu dumpi. Luters, dzirdot par viņu upuri, pat ir sarakstījis korāli viņu piemiņai.

Man nav šaubu, ka šie divi vīri un Trikātas tante līdz ar visu gadsimtu svētajiem un asinslieciniekiem stāv Dieva vaiga priekšā, Viņu slavējot un pielūdzot. Viņi ir Dieva triumfālā Baznīca, kas ir izcīnījuši labo cīņu un ir bijuši uzticīgi līdz galam. Mēs esam Dieva karojošā Baznīca, kas vēl joprojām cīnās šo ticības cīņu un cenšas būt uzticīgi līdz galam, lūdzot Dieva palīgu. Šīs divas Baznīcas daļas tiks apvienotas laiku beigās, kad ļaunums un grēks tiks uzvarēti uz mūžīgiem laikiem, un visi svētie jaunajās debesīs un jaunajā zemē kopā ar Kungu dzīvos svētlaimē mūžīgi. Lai Dievs stāv mums klāt, ka piedzīvojam to dienu, uzticīgi un lēnprātīgi stāvēdami ticībā līdz galam. Āmen.

[1] http://www.unamsanctamcatholicam.com/history/79-history/606-pantheon-all-saints.html