“Līdzcietīgais Tēvs 1.daļa”, 09.06.2021. (K.Zikmanis)

Teksti: 5Moz 4:25–31; 2Kor 1:23–2:17; Lk 15:1–2,11–32

“Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.” (Jņ 15:2)

Stāsts par Pazudušo dēlu ir tik slavens, ka tas ir pazīstams pat ārpus baznīcas sienām. Rainis ir rakstījis slaveno dzejoli ar šo nosaukumu un Rietumu kultūrā ideja par puiku, kas aiziet pasaulē, lai atgrieztos mājās, ir labi pazīstama. Bet, kad lasām vai dzirdam to, kas tik ļoti pazīstams, ir jāuzmanās, ka mēs neiekrītam paši savā iepriekš-pieņemšanas slazdā.

Kad mācījos Lutera akadēmijā, mums bija privilēģija klausīties Māc. Kenetu Beiliju[2], kas bija teoloģijas doktors ar iespaidīgu CV. Viņa vecāki bija misionāri Tuvajos Austrumos, kur viņš arī bija profesors vairākās universitātēs. Semītu valodas pārzinātājs, viņš mums stāstīja par arābu kristiešu kultūru, kas aizsniedzas līdz pat Jēzus dienām. Šī vēsture un Bibliskais skatupunkts teica Beilijs, Rietumos ir gandrīz nezināms. Nesen uzgāju viņa lekcijas[3], šovakar mēģināšu atstāstīt, ko viņš stāstīja par Pazudušo dēlu.

Šis stāsts sākas ar farizejiem, kas kurnēja, ka “Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.” Ēst kopā ar grēcinieku bija līdzvērtīgi kopīgai grēkošanai. Farizeji uzskatīja sevi par tiem, kuri turēja Dieva pavēles, bet parējos par pārkāpējiem. Viņi uzskatīja Jēzu par rabīnu, kuram vajadzētu zināt šo ēšanas likumu, un tādēļ brīnījās. Jēzus “aizstāvēja” sevi, sakot vienu līdzību trijās daļās – par Labo Ganu, par Pazudušo grasi un par Pazudušo dēlu. Ir svarīgi šo faktu zināt, lai pareizi saprastu šo līdzību.

Par Labo ganu stāsts ir skaidrs. Gans zaudē avi. Gans meklē avi. Gans priecājās, ka avs ir atrasta. To pašu var teikt par Pazudušo grasi. Sieviete zaudē grasi. Sieviete meklē grasi. Sieviete priecājas, ka grasis ir atradies. Abos stāstos ir skaidrs, ka avs vai grasis neko nedara – ganam vai sievietei ir jāiet meklēt.

Bet par Pazudušo dēlu mēs esam sev iestāstījuši, ka tas bija dēls, kas atgriezās pie tēva pats. Dēls iet prom, nožēlo savu rīcību, atgriežas pie tēva, un (varbūt svarīgāk) – tēvs rīko svinības par to, ka dēls ir atgriezies mājās, skrandains, bet mājās.

Bet tas ir konfliktā ar iepriekšējiem diviem stāstiem. Vai Jēzus saka, ka avij un grasim ir jātiek atrastam, bet ka dēls pats no sevis atgriežas? Nē.

Skatīsimies tuvāk: dēls sākumā prasa, lai tēvs atdod savu mantojuma daļu. Tas ir tas pats, kas gribēt sava tēva nāvi. Dod man to, kas man pienāktos, ja tu būtu miris, saka dēls. Kaut tas ir apvainojoši un sarauj visas attiecības ar dēlu, tēvs viņam to dod.

Mēs lasām, ka dēls ātri visu savāca un aizgāja uz tālu zemi. Tas ir jāsaprot tā: pārdot zemi un mantas un pazust. Saprotiet, tas ir līdzīgi kā pārdot tēva mājas, kamēr tēvs tur vēl dzīvo! Nicināma rīcība! Un tāpēc dēls ātri aizbēga – jo, kad vietējā ciema ļaudis par to dzirdētu (un tas būtu drīz), viņi ne tikai piekārtu viņu pie lielā zvana, bet arī izraidītu no ciema un nelaistu atpakaļ. Dēlam atgriešanās ceļa nebija. Tas ir jāsaprot.

Tālajā zemē viņš ne tik daudz “palaidnīgi dzīvoja”, kā dzīvoja pāri saviem līdzekļiem, un drīz vien bija pliks un nabags. Cik tālu bija šī zeme? Tik tālu, ka viņš gāja cūkas ganīt. Jūdiem nebūtu cūkas. Viņš apmetās uz dzīvi starp pagāniem, kuriem bija nešķīstās cūkas. Zemāk nevar krist.

Jēzus ar šo saka farizejiem, ka ja jūs domājat, ka es pārāk zemu novērtēju grēku, jo es ēdu ar grēciniekiem kopā, tad nē, es nenovērtēju grēku par zemu. Redziet, ko grēks izdara! Tas ir tas, kā dēls, kuram ir tēvs un visas lietas, kas noposta attiecības ar tēvu, gribēdams, kas viņš ir miris, apkaunina sevi visa ciema priekšā, aiziet pie pagāniem un sāk ganīt nešķīstas cūkas. Viņš pat pats gribēja būt cūka! Tas ir, ko grēks ar tevi dara! Izposta visu!

Tad nāk vieta, ko daudzi kristieši pārprot. Viņš, runādams pie sevis, saka: “Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem!” (Jņ 15:18-19). Izklausās pazemīga un godīga rīcība. Bet ievērojiet, ka šim teikumam ir trīs daļas.

Pirmā daļa: “Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi.” Tas izklausās pēc grēksūdzes. Bet vai tā ir īsta?

Otrā daļa: “Es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.” Kāpēc viņš vairs nav cienīgs – dēļ tās šmuces tālajā zemē? Nē. Jo viņš apkaunināja tēvu un gribēja, ka viņš ir miris.

Trešā un svarīgākā daļa: “pieņem mani par vienu no saviem algādžiem!” Te ir tā lieta, ap kuru viss griežas. Viņš grib kļūt par strādnieku, lai viņš var atpelnīt zaudēto naudu un atmaksāt tēvam. Pirmās divas daļas bija “pareizi vārdi”, lai mīkstinātu tēva sirdi. Respektīvi, viņš nenožēlo nodarīto, bet vēlas pats izkļūt no likstas. Pasaki kādu labu vārdu par mani, tēvs, lai es varu dabūt labu darbu, domā dēls. Viņš aiziet mājās ar aprēķinu. Viņš redz nodarīto nevis, kā izjauktas attiecības, bet kā grāmatvedisku darījumu. Farizeji saprastu, ka Jēzus šo teikumu tēmē uz viņiem, kuri skatījās uz saistībām ar Dievu caur šo prizmu. Tik-un-tik plusi, tik-un-tik mīnusi. Grāmatvedība, nevis attiecības.

Tad mēs lasām, ka “Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja” (Jņ 15:20). Ievērojiet, ka, kamēr dēls vēl bija tālu, tēvam “kļuva viņa žēl” un viņš “skrēja tam pretī.” Tuvo Austrumu klausītāji šo saprastu kā lielu pārsteigumu stāstā. Kam vajadzētu notikt, ir ka nokaunējies dēls, atgrieztos mājās pie dusmīga tēva pēc tam, kad viss ciems viņu kārtīgi būtu nokauninājis, un apsola tēvam atpelnīt zaudēto mantojumu. Bet tas nenotiek. Tēvs skrien. Pat mūsu kultūrā ir jocīgi, ka pieaudzis vīrietis biznesa drēbēs skrietu. Ir man zināms stāsts, ka kāds vecāks mācītājs aizrādīja jauniņajam par viņa vingrošanas paradumiem, ka “mācītājam neklājas skriet tādās bikšelēs.” Tomēr te Jēzus stāstā tēvs skrien. Viņš sevi apkaunina visa ciema priekšā, skriedams pretī šim nožēlojamam dēlam.

Ne vien tas, bet tēvs “krita tam ap kaklu un to skūpstīja.” Dēlam vajadzētu krist tēvam pie kājām un tās noskūpstīt, bet tēvs krīt dēlam ap kaklu un noskūpsta viņu. Tēvs meta kaunu pie malas, sevi iztukšoja (Fil 2:7) un vienā pašuzupurēšanās mīlestības aktā atrada dēlu un pieņēmu viņu atpakaļ.

Atcerieties – dēls līdz šim neko nav darījis vai teicis. Viņš ir pasīvs saņēmējs. Tēvs nezināja, ko dēls teiks, kad viņš mīlestībā rīkojās. Dēls varētu vainot tēvu un teikt: paskaties, ko tu izdarīji, sadalīdams man mantojumu un ļaudams man iet! Ir simtiem lietu, ko viņš varēja teikt tēvam.

Bet tad dēls sāka savu īsto nožēlu. Viņam vairs nav aprēķina, kā atpelnīt naudu, bet vienkārši saka: “tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu” (Jņ 15:21). Viņš vairs necer pats sevi izglābt. Viņš cer vienīgi uz tēva žēlastību – ko viņš ir redzējis tēva pašuzupurēšanās mīlestības aktā.

Tēvs tad pavēl saviem kalpiem apģērbt dēlu “vislabākās drēbēs.” Tās būtu drēbes, ko pats tēvs valkātu tikai trīs reizes gadā uz vislielākajiem jūdu svētkiem, dodot viņam savu godu. Gredzens, ko kalpiem uzmaukt viņam uz pirksta, būtu zīmoggredzens, sakot, ka tēvs atkal uzticas dēlam it visā. Tāpat mēs tiekam ietērpti Kristus godā, un mums ir uzticētas Gara dāvanas un augļi.

Visbeidzot ir mielasts. Tēvs saka, lai nokauj baroto teļu un rīko svinības, “jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts” (Jņ 15:24). Daudzi kristieši domā, ka mielasts ir rīkots dēlam par godu. Bet, nē! Beilijs uzsver, ka te tiek lietots ebreju izteicienu veids, kas norāda uz Dievu, nepiesaucot Viņa vārdu. “Ir atrasts”, “atkal ir dzīvs” ir t.s. dievišķo pasīvu. Lai nepārkāptu pirmo bausli, ebreji nekad nelietoja vārdu Dievs v.tml. Viņi arī izteica lietas, kas attiecās uz Dieva darbību ar dievišķo pasīvu. Piemēram, kad Jēzus teica Kalna sprediķi, Viņš teica: “Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti” (Mt 5:4). Kas ir šis netieši norādītais Iepriecinātājs? Dievs. “Dievs iepriecinās”, vai mūsu stāstā “tēvs atrada”, “tēvs atdzīvināja” – netieši norādītā persona ir tēvs. Tēvs atrada un atdzīvināja. Tēvs pieņēma dēlu mājās. Mielasts ir tēvam par godu, ka viņš ir atguvis dēlu.

Farizeji apsūdzēja Jēzu – kas Tu esi, un kādēļ Tu ēd ar grēciniekiem? Ar līdzību par Labo Ganu, pazaudēto grasi un pazudušo dēlu Jēzus saka – grēcinieki nevar izglābt sevi. Ir jāskrien un jāmeklē viņus. Līdz ar to Es saku: Es esmu Labais Gans, kas meklē pazudušo avi, Es esmu sieviete, kas meklē pazudušo grasi, Es esmu tēvs, kas meklē pazudušo dēlu. Es esmu Tas, kas cietīs kaunu par savējiem, kas iztukšos sevi, kas dos pašuzupurēšanās mīlestību un atpestīs pazudušos. Jēzus ir aktīvs dalībnieks, lai meklētu un atrastu pazudušos grēciniekus – mūs. Pāvils raksta: “Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar sevi” (2Kor 5:19a). Āmen.

Par vecāko dēlu skatīsimies nākamajā trešdienā.

[2] https://www.kennethbailey.net/

[3] https://youtu.be/5d8hF84qMPg