“Līdzcietīgais Tēvs 2.daļa”, 16.06.2021. (K.Zikmanis)

Teksti: 5Moz 4:25–31; 2Kor 1:23–2:17; Lk 15:1–2,11–32

“Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā, bet tēvs iznāca un aicināja viņu iekšā.” (Lk 15:28)

Pagājušajā nedēļā mēs sākām apskatīt trīsdaļīgo līdzību, ko Jēzus sacīja muitniekiem un grēciniekiem, kuri jutās pazuduši, kā arī farizejiem, kuri jutās paštaisni. Tā bija līdzība par Pazudušo avi, Pazudušo grasi un Pazudušo dēlu. Mēs esam dzirdējuši par Pazudušo avi un Pazudušo grasi svētdienā. Par Pazudušo (jaunāko) dēlu dzirdējām iepriekšējā trešdienā. Šovakar apskatīsimies tālāk stāstā par (pazudušo) vecāko dēlu.

Kad jaunākais dēls pieprasīja mantojumu, viņš sarāva attiecības ar tēvu, gribēdams, ka tēvs būtu miris. Tad, kad viņš skrandains atnāca atpakaļ no tālās zemes pliks un nabags, viņš redzēja, ne piedzīvoja, kā tēvs, sevi pazemojot, parādīja savu pašuzupurēšanās mīlestību. Tēvam neinteresēja, kur viņš bija un ko viņš darīja – viņš bija priecīgs, ka bija atguvis pazudušo un mirušo dēlu. Pazudušo, jo viņš nezināja, kur viņš ir. Mirušo, jo viņam nebija nekādas attiecības ar tēvu un ģimeni, kā arī ar visu ciemu.

Kādēļ tēvs ir gatavs skriet dēlam pretī? Vieglākā atbilde ir, jo viņš viņu mīl. Tēvs arī zina, ka ciema ļaudis joprojām ir dusmīgi uz jaunāko dēlu par to kaunu, ko viņš izdarīja tēvam. Tēvs skrien, lai būtu pirmais pie dēla. Savādāk ciema ļaudis vienkārši viņu nolinčotu.

Tagad viņi visi satiekas ciema centrālajā laukumā vai skvērā – jaunākais dēls, ciema ļaudis, tēvs ar saviem kalpiem. Gaisotne ir ļoti saspringta. Ko tēvs darīs?

Viņš mīlestībā dara negaidīto. Nevis nokaunina un atkal izraida no ciema, bet pavēl sulaiņiem “atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to” (Lk 15:22b). Pazudušais dēls tiek apģērbts kā karalis. Tēvs cieš dēla vietā, atdod viņam savu godu un šādā veidā izsaka savu mīlestību uz dēlu darbībā. Ciems vienmēr ir cienījis tēvu un tagad arī cienīs dēlu tēva mīlestības dēļ.

Tēvs šajā negaidītajā un pašuzupurējošā mīlestības aktā saka: tu esi mans dēls, vienmēr esi bijis un vienmēr būsi. Tēvs arī remdē ļaužu dusmas, ieģērbjot dēlu savās drānās, ar savu zīmoggredzenu u.t.t. Ciema ļaudis respektēs dēlu, jo sirdī ievainotais tēvs viņu ir pieņēmis mājās ar mieru (ebr – šalom). Un svinības var sākties.

Vecākais dēls ir pēdējais, kas par šīm ziņām uzzina, jo viņš ir uz lauka. Nākdams no tīruma, viņš dzird mūziku, bungas un dejas. Viņš ir priecīgs – kādam ir ballīte. Urā! Bet, kad viņš nomana, ka mūzika nāk no viņu mājas, tad prieks pārvēršas dusmās, skaudībā un paštaisnumā.

Kamēr pieaugušie priecājas tēva sarīkojumā iekštelpās, bērniem ir sava “ballīte” pagalmā. Mājas pagalmā vecākais dēls pasauc kādu ciema puiku[1], lai noskaidrotu situāciju. Viņš atbild “tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, jo ir atguvis dēlu sveiku un veselu.” (Lk 15:27)

Vārdi “sveiks un vesels” ebreju valodā ir “šalom”, kas primāri nozīmē mieru, kaut tas arī var nozīmēt sveiks un vesels. Runa nav par to, ka dēls ir vesels, bet, ka tēvs viņu ir uzņēmis mājās ar mieru. Kā miera sveicienā mēs sakām, ka starp mums nav naids, bet miers. Vecākā dēla dusmas turpina kāpt. Kā pieņemt šo ar mieru? Vajadzētu piesiet šito pie kauna staba un atkal izraidīt no ciema!

Par ko brālis ir visvairāk uztraucies? Par savu mantojumu! Barotais teļš, kad izaugs, kļūs par daļu no mantojuma, vecākā dēla mantojumu. Vecākais dēls ir pārliecināts, ka jaunākais dēls savu daļu ir izšķērdējis nevis vienkārši dzīvot pāri saviem līdzekļiem, bet ar netiklēm. Kā viņš to zina? No kurienes šī pārliecība? Es stāstīju, ka frāze mūsu tulkojumā “palaidnīgi dzīvodams” nenozīmē amorālu dzīvesveidu. Tas nozīmē tikai tādu dzīvi, kas tērē pāri mēram. Vecākā brāļa izteiciens vairāk izsaka par viņa paša sirds stāvokli. Varbūt vecākais dēls pats gribēja izšķērdēt naudu pie netiklēm? Kas to lai zina! Toties vecākais dēls ir tikpat nekaunīgs, kā jaunākais, domājot vairāk par mantojumu, nevis laiku ar mīļo tēti.

Kas pa šo laiku notiek svinībās? Tēvs apstādina mūziku, un iestājās tāds neveikls klusums, jo visi redz vecāko dēlu pagalmā. Šajā brīdī stāstā tā laika jūdu klausītāji būtu sagaidījuši, ka tēvs, turpinot sēdēt pie galda, iesauc vecāko dēlu iekšā, kā nopērts suns, kaut vai ar piespiešanos, jo dēls vienmēr iet pie tēva, nevis otrādi. Bet nē. Tēvs pieceļas un iziet arī pie vecākā dēla! Jau otro reizi šodien tēvs sevi ir pazemojis, lai atgūtu pazaudēto.

Tēvs pieceļas no galda, iziet pie vecākā dēla pagalmā un mēģina viņu pierunāt nākt iekšā. Tad beidzot mēs dzirdam, kas notiek vecākā dēla sirdī: “Bet viņš atbildēja savam tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavas pavēles, bet tu man pat kazlēnu neesi devis, lai es ar draugiem palīksmotos.” (Lk 15:29)

Tuvajos Austrumos ir ļoti svarīgi uzrunāt cilvēkus vārdā vai pēc amata, vai statusa. Vecākais dēls nesaka “Mans tēvs, esmu dusmīgs, jo…” Viņš kaunina savu tēvu publikas priekšā, nesaucot viņu par tēvu, bet uzreiz iesāk ar apsūdzībām.

Pirmkārt, viņš noskaita visu, ko viņš vaiga sviedros ir darījis tēva labad. Viņš salīdzina savas attiecības ar tēvu, kā verga attiecības ar kungu. Redzi! Es turēju visas tavas pavēles un rīkojumus, bet tu ne reizi neesi devis man kaut vai kazlēnu, lai es priecātos ar saviem draugiem.

Viss tiek reducēts uz vēdera tiesu. Tu neesi devis man kazlēnu, lai es priecātos ar saviem čomiem, bet šitam draņķim te tu nokauj baroto teļu – kas reiz būtu bijis manējais, kad tu nomirsi! Abi faktiski vēlē tēvam nevis mieru, bet nāvi.

Vecākais dēls arī grib svinības, bet ne ar tēvu, bet “ar saviem draugiem.” Vecākais dēls kaut visu laiku ir pie tēva, uzskata līksmību ar saviem draugiem par ko vērtīgāku. Viņš, tāpat kā jaunākais dēls, vēlas brīvību no tēva, no viņa likumiem un pavēlēm. Varam teikt, ka viņš ir tikpat pazudis un miris, kā bija jaunākais. Bet atšķirībā no jaunākā dēla, kurš atzina savas kļūdas un pārkāpumus, vecākais dēls domā, ka “[es] nekad neesmu pārkāpis tavas pavēles.”

Vai viņš izlīgs ar tēvu un pievienosies svinībām, nav zināms. Jēzus atstāj šo līdzību bez noslēguma, lai klausītāji paši saprot, vai viņi ir jaunākais vai vecākais dēls. Ar stāstu par vecāko dēlu Jēzus dod farizejiem skaidru ielūgumu uz mielastu. Jautājums ir, vai viņi pieņems vai noraidīs?

Jautājums mums ir, kurā pusē esam mēs? Atbilde ir – abās. Ir brīži, kad mēs jūtamies kā jaunākais dēls un varam vien dziedāt “Pieņem mani grēcinieku, noskrandušu ceļinieku, savu dēlu pazudušu, mājās nākušu”[2]. Un ir citas reizes, kad mēs jūtamies kā vecākais dēls, jo domājam, ka esam augstāki par citiem, aizmirstot par baļķi savā acī. (Mt 7:3)

Visi tēli ir “pazudušie” – Pazudusī avs, Pazudušais grasis, Pazudušais dēls un Pazudušais vecākais brālis. Visi savā veidā ir šķirti no Tēva. Tēvs un vienīgi Tēvs var mūs atrast un dziedināt.

Visi stāsti beidzas ar svinībām. Gans priecājas ar savējiem, jo avs ir atrasta. Sieviete priecājas ar kaimiņienēm, jo grasis ir atrasts. Tēvs priecājas ar ciema ļaudīm, jo dēls ir atrasts. Šie mielasti ataino lielās svinības, kas mūs gaida debesu kāzu mielastā, ko Dievs ir sagatavojis atgrieztajiem. Vakarēdiens ir daļa no šī gaidāmā mielasta, kas ir domāts atgrieztiem grēciniekiem, kuri ir ietērpti Kristus godībā.

Šai līdzībai nav nobeiguma, tā turpinās vēl šodien. Kas mēs esam šajā līdzībā – avs, grasis, jaunākais vai vecākais dēls? Kas būs nākamais, kuru Tēvs atgriezīs?  Vai mēs esam gatavi pieņemt to, ko Dievs ir pieņēmis? Āmen.

[1] No grieķu vārdu παῖς (pais) – bērns, kalps, dēls. Šo vārdu nevar tulkot kā “dēls”, un kalpi bija mājās, apkalpojot viesus. Tādēļ pēc Māc. K.Beneta u.c. teologi domā, ka tas bija puika, nevis kalps.

[2] Liene Veitnere, “Atriešanās”