Daces Žvīgures liecība Rīgas Krusta draudzei.

Tā bija trešdiena 2018. gada 7. februāris, kad kā ierasts baznīcā svinam dievkalpojumu, notiek kora mēģinājums, vēl pa vidu iespraucās manu jubileju (vārda un dzimšanas dienas) svinēšana. Vakarā pēc kora mēģinājuma braucu mājās ar tramvaju līdz VEF kultūras pilij, jo dzīvoju VEF rajonā. Pie Brīvības ielas gaidīju luksofora zaļo signālu, lai dotos pāri ielai. Rokās bija manas mantas un dāvinātais lielais lilijas pods… Tāpēc, lai kāja nepaslīdētu, acis zemē “iemetusi”, gāju. Nonākot ceļa braucamās daļas otrā pusē, pēkšņi mani stumj un grūž, maļ un mīca. Sapratu, ka esmu pakļuvusi zem mašīnas riteņiem. Galva pie zemes, kūņojos te uz priekšu, te mēģinu celties un saucu: “Ārprāts! Ārprāts!” Pieskrēja cilvēki un nonesa mani ceļa malā. Pienāca šoferis, turēja manu galvu, jo no pieres tecēja asinis. Atzinās, ka viņš man virsū uzbraucis, jo es pārāk ātri viņam priekšā esot izskrējusi. Viņš mierina, ka atbraukšot ārsti un mani apskatīšot. Bez pieres vainas sāpēja arī labā gūža, bet sajūta tāda, ka varētu celties un doties tālāk. Tālumā sadzirdēju sirēnas skaņas, kuras traucās uz savu mērķi. Manīju, ka pie gājēju pārejas drūzmējas cilvēki. Kāds lika nosaukt vārdu un vecumu (nosaucu), kāds lika pakustināt kājas (tās kustējās). Ātrās palīdzības darbinieki mani uzmanīgi uzcēla uz nestuvēm, iestiprināja galvu, veica nepieciešamos priekšdarbus, lai pēc tam nogādātu mani uz Gaiļezera slimnīcu.

Uzņemšanas nodaļā mediķi veica nepieciešamos izmeklējumus, sašuva pieri. Tad ārsts nosauca diagnozi – pieres kaula lūzums, kurš normālos apstākļos saaugšot, bet atstāšot mani nodaļā uz novērošanu. Un te nu bija pienācis tas brīdis, ka tu pats nespēj neko. Ne mainīt, ne kontrolēt, ne uzlabot, ne saskaņot, bez kā mana ikdiena nav iedomājama. Par priekšdienām nedomāju, biju šeit un tagad – pilnīgi Dieva rokās, kurām arī ļāvos. (Ikdienā. Grūti.) Sanitārs mani kopā ar lielo lilijas podu uz ratiem, cauri garajiem slimnīcas gaiteņiem veda uz 16. nodaļu. Pienāca laipna darbiniece, kas kopā ar sanitāru veda mani uz vienīgo brīvo gultiņu pie sienas slimnīcas palātā. Biju stīva un nevarīga, tāpēc darbiniece palīdzēja novilkt zābakus, naktsguļai atnesa kreklu. Naktī palātas logā spīdēja mēness pusīte, bet brīžiem man „šilierējās” vairāki “radziņi”. Nākamajā dienā mani nosūtīja pie acu ārsta, kurš nekādas izmaiņas nekonstatēja. Lietoju spēcīgus pretsāpju medikamentus, tika konstatēts arī smadzeņu satricinājums.

Mediķi rūpīgi mani pieskatīja,- ja kāda sāpe, tad špricīte garantēta. Dzīvoju kā kūrortā, sāpes ar medikamentu palīdzību tika mierinātas, trīs soļus līdz tualetei pati varēju aizklibot. Kad vienu dienu nodomāju, – esmu palātā visveselākā (ha-ha!), jo istabiņā bija pacientes pēc smagām operācijām un galvas audzējiem. Nākamajā dienā cietu spēcīgas galvas sāpes, pret kurām nelīdzēja nekādi pretsāpju medikamenti. (“ciest un paciest”, tā J. Jaunsudrabiņš par slimību.)

Sadraudzējos ar pacientēm, bija iespēja liecināt par Dieva darbiem manā dzīvē un ar lielu siltumu atceros pavadītās dienas slimnīcā. Bija daudz zvanu un apciemojumu, rūpes un uzmanība nāca no visām pusēm. Visiem sirsnīgs paldies!

Ne jau ziedus un gardumus, – prieks arī par to, bet vairāk par visu slimnieks gaida cilvēku, kuram ir kāds brītiņš vaļas vienkārši pabūt kopā, atcerēties piedzīvoto vai parunāties. Tāpat vien.

Viendien palātā ieveda tantiņu pēc galvas operācijas, viņa bija kopjama un ēdināma. Sevī nodomāju – bezcerīgs gadījums (neesmu jau “svaiga” ticīgā, atgriezos 1997. gadā). Vienā svētdienas rītā kāda roka stiepjas no tantes gultas, paņem ūdens krūzīti no skapīša, padzeras un tikpat mierīgi to noliek atpakaļ. Biju pārsteigta. Dieva roka? Tā bija tantes roka. Viņas stāvoklis pamazām uzlabojās. Sanitāri viņu sēdināja uz gultas malas, mācīja ēst, kas pamazām arī izdevās. Darbinieki viņu fiziski vingrināja un stiprināja. Tante vārds pa vārdam sāka arī runāt. Vodolazkina grāmatā “Laurus” atrodami vārdi “Lūdzies. Dievam viss ir iespējams.” Istabiņā atradās paciente pēc divām audzēju operācijām, trešais audzējs nebija operējams. Kad viņa bija izgājusi no istabiņas, tā kļuva tumšāka, drūmāka, aukstāka. Šī paciente ienesa mūsu istabiņā daudz gaišu brīžu, jo skatījās nākotnē ar cerību un ticību.

Pēc vairāk nekā divām slimnīcā pavadītām nedēļām, mani palaida mājās. Savā dienasgrāmatā (pirms avārijas) tajā pašā 7. februārī atrodams ieraksts – Dievs, runā uz mani! Kā tad sanāk? No Svētā Vakarēdiena zem riteņiem? Sāku prātot. Paga, paga, Dievs. Tā ir pātaga pa maniem sāniem? Vai žēlastība? Domās meklēju cilvēkus un notikumus, ar ko tas varētu būt saistīts. Tad apklusu. Ja vajadzēs, Dievs Pats atklās. Tad “rakos” atkal. Nekā. (“Neskaties kaktā, skaties logā.” A.Apse “Klosterkalns”.)

Līdz jautājumi man vairs neradās, kad apmeklēju savu ģimenes ārstu. Manu slimnīcas izrakstu rokās turēdama, viņa lasīja manas klīniskās diagnozes: Pieres kaula lūzums. Kreisās orbītas sienu lūzums. Sista brūce pieres rajonā. Labās gūžas sasitums. Viņas skatiens sastinga, seja izmainījās, viņa paskatījās izrakstā, tad uz mani, tad atkal uz diagnozi, tad atkal uz mani. Žvīgurīt, kā tu vēl akla neesi palikusi un kļuvusi par dārzeni (tautas valodā runājot). Sāku raudāt, jo neapzinājos, no kā Dievs mani ir pasargājis. Eņģelis tevi ir sargājis. Lai pateicos Dievam, tā viņa vairākas reizes man noteica. Kā sastingusi mājās uz dīvāna maliņas ilgi sēdēju un piesaucu Dievu.

Viņš prātam neaptveramā veidā devis man iespēju šeit vēl būt. Iespējams, lai kaut ko mainītu, lai redzētu, domātu, saprastu citādi. Vienkārši, lai dzīvotu. Varu jau no vainīgā piedzīt prāvu summiņu par morālo kaitējumu un vēl jau veselība arī jāstiprina. Bet zinu, ka visas pasaules bagātības mani neglābtu bez neizmērojamās Dieva žēlastības. Tā nav izmērāma, kā nesen skatītie ziemas olimpiādes sportistu finiši – sekundes simtdaļās.

Laiks. Tas mums visiem vienādi dots, tikai kur to liekam un ko ar to iesākam. Vai varam teikt dārgi? Vai lēti? Bet starpība ir tā, cik un par ko esam gatavi maksāt. “Tev vēl ir nākotnes cerība.” Jer. 31:17., Šos ceļa vārdus es saņēmu tajā pašā 7. februāra vakarā no mūsu draudzes lielās lūdzējas Ārijas Lepses apsveikuma kartītē ar piecām sarkanām rozītēm. Arī viņas dāvātās krāsainās vilnas zeķītes man čību vietā noderēja visu slimnīcā pavadīto laiku.

Katram no mums ir savs stāsts. Un tie nekādā ziņā nav salīdzināmi savā starpā. Mans stāsts, paldies Dievam vēl nav beidzies. Ikdienas ritms ir izgājis no savas ierindas, nevaru iet uz darbu, atkrīt arī citas iešanas un darīšanas. Bet tagad…, tagad tas man ir tik mazsvarīgi. Es priecājos par rīta sauli, kas “vecā vefiņa” logus izgaismodama atspīd manā istabā. Priecājos par kļavu aiz loga, kuras vēl salā sastingušie zari vējā šūpojas un zibina gaismu uz manas sejas. Priecājos par pūpola zariem vāzē uz galda. Cik tie spelgoņu šajā ziemā nav izturējuši? Un nekā nav zaudējuši no sava skaistuma.

Kad darba kolēģes jautāja, ko dāvināt man dzimšanas dienā, atteicu PĀRVĒRTĪBAS. Kad tās atnāks ar tādu blīkšķi un tieši tā, kā aklais tapis redzīgs, nebiju ne cerējusi, ne gaidījusi. Tā rēta. Tā ir kā bante meitenes matos, tā ir mana lielākā rota, tā ir Dieva žēlastības zīme uz manas pieres. Par to es stāstīšu. Stāstīšu visiem.

“Neceliet sīkumus uz pjedestāla” Dž. Skulme.

“Katram sava asara sāļāka” J. Jaunsudraiņš.

“Ja es zinu, kā tas ir jādara un es to nedarīšu, es degšu elles ugunīs”

1. Liepiņš. /Dante Aligjēri?

Ir jārunā tad, kad ir ko pateikt.

Stāstiet arī Jūs savus stāstus.

“Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis”

2. 103:2.

Sirsnīgs paldies Gaiļezera slimnīcas uzņemšanas un 16. nodaļas mediķiem un personālam. Paldies kristīgajām draudzēm, kristīgajam radio par aizlūgšanām, un par Jūsu sirdīm, kuras Dievs tā mīl!

Pierakstīts 2018. gada 3. martā Rīgā

Agnis Ozoliņš – LŪGŠANA

Vai esat redzējuši baznīcas kuras iznīkst, akmeņus kuri sadrūp… tas ir briesmīgi, tas ir cilvēciskās vienaldzības un protams līdztekus ekonomisko apsvērumu dēļ.. Protams
baznīca kā tāda ir tikai akmeņi, jo Dievs mājo katrā kas viņu mīl un bīstas.., tur Viņa tekas. Katrā no jums ir daļa šīs Krusta draudzes un arī šīs mūsu mīļās baznīcas. Un tagad ir pienācis mirklis, kad tavai baznīcai īpaši vajag tavu palīdzību, jo ieilgstot apkures sezonai, un mainoties draudzes apmeklētāju skaitam, ir radušies ekonomiski sarežģījumi.
Ja pat tu tagad aizdomājies sevī, ka nu es jau tik bieži nenāku, vai es jau nu tā, palikšu labāk maliņā, nav tās rocības, lai varētu būtiski ko mainīt.., tad zini.. es teikšu tikai vienu: TAS TĀ NAV! Tu esi svarīgs! Pirmkārt Tam Kungam un tu esi daļa no visā šī organisma kas saucās draudze, tātad daļiņa no mums. Mīļie, palīdziet sev, palīdziet lai mūsu dievnams varētu pastāvēt, palīdziet valdei vadīt draudzi palīdziet lai mēs visi, katrs…, šis Kristus organisms varētu būt veselīgs un stiprs! Lūdzu personiski pie manis vai Dzintara, vai rakstiet no sevis vai anonīmi uz lapiņas. Izsakiet savus ierosinājumus, izsakiet kritiku, sūdzības vai uzslavas ….visu kas ir uz sirds, visu kas sakāms… Tas ir ļoti svarīgi, lai mēs varētu pieņemt pareizos lēmumus, lai varētu draudzi virzīt uz izaugsmi! Mīļie! Šis patiesi ir dvēseles kliedziens.., es lūdzu Dievu par mums visiem, lai Tas Kungs dod mums gudrību un līdzekļus, lai varam sakārtot lietas un virzīties uz izaugsmi un kļūt par spēcīgu
instrumentu Tā Kunga rokās… Viņa mīļā Dēla, mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā.. Āmen!

UN VĒL

Kāds vīrs vērīgi apstaigāja ievērojamas lielpilsētas slaveno gleznu galeriju. Mazliet ilgāk tas uzkavējās pie ainas, kurā attēlots Kristus tajā grūtajā brīdī, kad Viņš nesa krustu uz Viņam paredzēto soda vietu. Piepeši domās nogrimušo vīru uzrunāja kāda jauna meitene: „Vai jūs ticat Dievam?” Nedaudz pārsteigts, tas atbildēja: „Jā, es ticu.” It kā atvieglota, tādu atzīšanos izdzirdusi, meitene turpināja jautāt: „Kas tas par cilvēku šajā gleznā? Ko viņš tur nes uz savas muguras? Un kas viņam galvā? Kas tie par ļaudīm viņam visapkārt? Vai tam visam ir kāds sakars ar Dievu? Es daudz esmu pārdomājusi, līdz secināju, ka mana dzīve tomēr nevar būt kaut kāda nejaušība. Dabas likumi, kurus nākas atšifrēt, mani pārliecina, ka aiz visa stāv kāds, kuru es gribētu saukt par Dievu. Bet
vai šāds Dievs ir? Kur Viņš ir? Un kā iespējams Viņu atrast? Jūs apliecināt, ka esat ticīgs cilvēks. Tad, lūdzu, pastāstiet man visu, ko jūs zināt!”
Kādā klusā muzeja stūrī šie divi Zemes iemītnieki sarunājās apmēram četras stundas. Svešais vīrietis izstāstīja visu, ko zināja par Dievu, par Jēzu Kristu un par Bībeles mācību, atbildot vēl uz daudziem jautājumiem. Tad meitene negaidīti atzinās: „Mans kungs, es jums neesmu pateikusi visu. Šonakt man bija dīvains sapnis: Kāds, kura seju es neredzēju, man sacīja: „Sagatavojies uz svarīgu, tavam dzīves gājumam izšķirošu iepazīšanos!” Kad pamodos, man bija jāsmejas. Iedomājos, laikam jau iznāks satikties ar savu nākamo vīru! Bet nu es redzu, ka tas ir bijis kaut kas daudz svarīgāks. Ar mani ir runājis pats Dievs! Un man vajadzēja satikt jūs, lai iepazītos ar vēsti, kura var izmainīt
visu manu dzīves gājumu.”
Šie un arī visi turpmākie grāmatā ietvertie piedzīvojumi nav izdomāti. Vai ir Dievs? Kas ir
Dievs? Cilvēki tic. Kāpēc?

Aicinātais cilvēks

Vienu gan vajadzētu skaidri saprast: visas ilgas, visa meklēšana nekad nenovestu pie mērķa, ja Dievs pats netuvotos cilvēkam. Apustulis Pāvils raksta: „Jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem ir atklāts: Dievs pats viņiem to atklājis.” (Romiešiem 1:19)
Dievam ir daudz ceļu, kā sevi atklāt un cilvēku uzrunāt. Vispirms Viņš to ir darījis ar Svēto Rakstu starpniecību. Tā nav cilvēku grāmata par Dievu, bet Dieva Vārds cilvēkiem, ko uzrakstījuši Viņa aicināti pravieši un apustuļi.