Teksti: Gal 2:11–21; Mt 14:1–12
“Un līdz ar viņu liekuļoja arī pārējie jūdi, un arī Barnabu viņu liekulība aizrāva līdzi.” (Gal 2:13)
Pirms daudziem gadiem, es kalpoju kā kapelāns Latvijas Jūrnieku misijā. Mans darbs bija apmeklēt kravas kuģus Rīgas ostā un palīdzēt jūrniekiem, kā nu bija nepieciešams. Šīs misijas dibinātājs bija Zviedrijas Jūrnieku misija, un viņi galvenokārt finansēja un vadīja misiju Latvijā. Reizi gadā notika pārvaldes sēde, parasti Rīgā, kur mūsu arhibīskaps Jānis, katoļu arhibīskaps Pujāts, pareizticīgo metropolīts Aleksandrs un vairāki zviedru mācītāji lēma par dažādām misijas lietām. Kādu reizi pēc sēdes, kas bija sevišķi gara, arhibīskaps Jānis aicināja visus uz vakariņām. Kardināls Pujāts un metropolīts Aleksandrs laipni atteicās, un tā mēs ar arhibīskapu un pieciem vai sešiem zviedru mācītājiem gājām pāri ielai no konsistorijas uz Ķiplokkrogu. Kad viesmīlis lūdza mūsu pasūtījumus, pirmais mācītājs teica: es ēdīšu to un dzeršu kolu. Nākamais arī dzers kolu, trešais—tēju u.t.t., līdz ko arhibīskaps pasūtīja pēdējais. Viņš teica, “Es ceru, ka tas nebūs par apgrēcību brāļiem, bet es vēlos pasūtīt alu.” Uzreiz visi citi mācītāji piebalsoja – es arī gribu alu! Šovakar vēlos runāt par liekulību, kas tā ir, un kas tā nav.
Pirmajā lasījumā no Galatiešu vēstules Pāvils atminās gadījumu, kad Pēteris, Barnaba un citi ebreju brāļi uzvedās kā liekuļi grieķu brāļu vidū. Pēteris bija atnācis no Jeruzālemes, lai apmeklētu ticīgos Antiohijā, pilsētā, kur Jēzus sekotāji vispirms tika saukti par kristiešiem (Apd 11:26). Antioha bija ļoti svarīga grieķu un vēlāk romiešu pilsēta, kas atrodas mūsdienu Turcijā, uz upes, kur krustojās galvenie ceļi. Šī lokācija lika sakrustoties dažādām kultūrām un reliģijām un tādēļ tika uzskatīta par īpašu “pagānu” vidi.
Šķiet, ka Pāvils un Barnaba bija tie, kuri pievērsa ticībai pirmos kristiešus Antiohā, un Pēteris bija atnācis apciemot šo jaundibināto draudzi. Kas izriet tālāk nav pilnībā izskaidrots, bet liekas, ka, kamēr Pēteris bija viens ar jaunatgrieztajiem pagāniem, viņš labprāt ēda ar viņiem kopā, bet, kad ieradās ticīgie jūdi, viņš atsacījās ar viņiem ēst kopā. Iemesls ir tāds, ka zem Vecas Derības likumiem ebreji nedrīkst ēst kopā ar pagāniem. Pēteris acīmredzot negrib apgrēcināt ticīgos jūdus. Bet ar savu rīcību Pēteris apgrēcina jaunatgrieztos pagānus. Kāda rīcība pareizāka?
Pāvils ievieš skaidrību šajā jautājumā un atgādina Pēterim un pārējiem, ka vairs neesam zem Vecās Derības bet, ka Kristū mēs neesam vairs grieķis nedz jūds, bet esam viens Viņā (Gal 3:28). Tādēļ, ka Kristus mira par mums visiem, tā ir liekulība atšķirt sevi nost no brāļa, lai izskatītos svētāks.
Liekulība ir indīga un lipīga. Tā liek sevi paaugstināt citu acu priekšā, un bieži vien uz citu rēķina. Kā Pēteris vienā brīdī ir gatavs sadraudzēties ar pagāniem, bet nākamajā vairs ne, šis gadījums liek jauniem kristiešiem justies, kā otrajai šķirai. Un vai ar šādu uzvedību viņš izpelnījās citu cieņu, ir labs jautājums. Cilvēki nav tik naivi, kā dažreiz mums šķiet. Viņi ātri redzēs caur maskām, ko uzvelkam.
No kurienes cēlies vārds ‘liekulis’ latviešu valodā, es neesmu varējis atrast. Bet grieķu valodā, kā tas ir Bībelē, tas ir hupokrites. Hupokrites, kā tas Bībelē tiek lietots, ir aktieris. Grieķu aktieri lietoja maskas, lai mainītu lomas teātrī. Šādā veidā hupokrites ir tāds, kas slēpjas aiz maskas, lai atveidotu jebkādu lomu, kas izdabā vai izklaidē citus. Liekuli Bibliskā izpratnē var definēt kā aktieri, tādu, kas nav patiess. Uz skatuves tas ir labi, un tā tam vajadzētu būt. Bet īstajā dzīvē maskas neder, un ticības dzīvē jo mazāk. Dievam nevajag mūsu maskas, un Viņš noteikti redz tām cauri.
Vēl dziļāk šo vārdu veido divas daļas: hupo—‘zem’ un krinein—‘nespēja izsijāt vai izšķirt’. Cilvēks, kas ir hupokrites, nespēj izšķirt, kas viņš ir, vai kas vēlas būt. Varam iedomāties Deniju no filmas “Grease” – vasarā, skolas brīvlaikā viņš bija jaukais puisis ar jauno meiteni, rudenī, atgriežoties skolā, viņš bija sliktais puisis ar saviem čomiem, un kad viņi visi bija kopā, viņš vairs nezināja, kas viņš īsti ir. Cilvēks, kas nespēj izšķirt, kas viņš ir vai izsijāt savas domas, un izlemt šo vai to, ir ļoti nedrošā un pat bīstamā situācijā. Viņš līdzinās tam cilvēkam, par ko Jēkabs rakstīja, “kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim. Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli ir nepastāvīgs visos savos ceļos.” (Jēk 1:6-8)
Kas vēl sliktāk, ir kristīgs liekulis – tāds, kas uzvedās vienā veidā baznīcā, bet citā pasaulē. Šādi cilvēki diemžēl ir bieži sastopami un ļoti atpazīstami, un ir lielākais iemesls, ko neticīgie min, kāpēc viņi nenāk uz baznīcu. Pāvils saka, ka mēs esam vēstule, ko pasaulei lasīt par liecību Kristum (2Kor 3:2). Ko citi lasa? Tas ir jautājums. Bet ir skaidrs, ka, ja kristietis dzīvo pēc dubultstandarta, tā nebūs laba liecība Kristum. Man mācīja, ka, laukos dzīvojot, mācītāja iepirkuma grozs ir liecība ciematam, kāds ir mācītājs un līdz ar to, kāds ir Kristus. Tas nenozīmē, ka es, piemēram, savā laikā nenopirku alu Rūjienas veikalā, jo tā būtu liekulība. Jautājums ir cik daudz un cik bieži. Galvenais ir zināt, kas jūs esat Kristū, un ko vēlaties atspoguļot sev apkārt.
Pēdējais, kam vēlos pieskarties, ir, kas liekulība nav. Liekulība nav pieklājība, takts, laipnība vai etiķete. Lūgt par cilvēku ir labi. Savā lūgšanā ietērpt domu, ka šim cilvēkam vajag biežāk mazgāties, varbūt ir kaut kas, ko nevajag skaļi lūgt. Ir vietas patiesībai mūsu dzīvēs, un ir jābūt patiesiem. Bet tāpēc, ka tantei ir nesmuka kleita, tas viņai nav jāsaka. Tas nenozīmē, ka esat liekulis. Būt liekulim ir skaļi kliegt ‘alleluja’, kad negribas to saukt, vai neteikt ‘alleluja’, kad gribas. Gudrība ir zināt, kas jādara tagad.
Lai Dievs dod, ka Viņa žēlastībā varam novilkt liekulības maskas, būt vienā dvēselē un prātā un zināt, kad runāt un kad klusēt. Āmen.