“Lūgšana (ar garantiju)”, 16.05.2021. (K.Zikmanis)

Teksti: Apd 1:15–26; 1Jņ 5:9–13; Jņ 17:1-12

“Es lūdzu par viņiem; Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu Man esi devis, jo viņi ir Tavi.” ( Jņ 17:9)

Šajā laikā starp Debesbraukšanas dienu, kad Jēzus uzkāpa pie Tēva godībā un sēž pie Viņa labās rokas, un Vasarsvētkiem, kad Jēzus sūtīja Tēva apsolījumu—Svēto Garu pār savu Baznīcu, es vēlos izcelt, ko Jēzus dara par mums tagad, kad Viņš ir debesīs. Tas, ka savas zemes dzīves laikā Viņš atklāja Tēva žēlīgo sirdi pret mums, aicinādams, mācīdams un dziedinādams ļaudis, ir skaidri zināms no evaņģēlijiem. Tas, ka Viņš atdeva savu dzīvi par grēka upuri pie krusta, lai dāvātu ikvienam, kas tic grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību, arī ir skaidri zināms, un retais, pat starp neticīgajiem, būs tāds, kas nezinās, ka Jēzus pie krusta nomira. Kāpēc Viņš nomira un ko tas mums dod, ir tas, ko visvairāk neticīgajai pasaulei ir nepieciešams dzirdēt. Bet ko Jēzus par mums dara šodien, šeit un tagad un visas dienas līdz laiku beigām? Ja jūs domājat: aizlūdz, tad jūs domājat pareizi. Pāvils saka: “Ir taču Kristus Jēzus, kas miris, vēl vairāk, kas augšāmcēlies, kas ir pie Dieva labās rokas un kas aizstāv arī mūs!” (Rm 8:34). Vārdu “aizstāv” var arī tulkot kā “aizlūdz”. Jēzus Kristus, mūsu pestītājs, aizlūdz visspēcīgo Tēvu par mums tieši tagad. Viņš ir mūsu aizstāvis Tēva priekšā. Viņš ir tas, kas nemitīgi aizlūdz par mums.

Lai saprastu, ko Viņš lūdz un ko tas nozīmē, apskatīsim šodienas evaņģēlija lasījumu no Jāņa evaņģēlija 17.nodaļas. Mēs dzirdējām tikai daļu no tā, ko Bībeles lasītāji cauri gadsimtiem ir saukuši par Jēzus “augstā priestera lūgšanu”.

Iedomājieties situāciju. Jēzus ar mācekļiem augšistabā ir tikko pabeiguši Pēdējo mielastu, kad Viņš dibināja Svēto vakarēdienu – mielastu, kas kā Viņš pats saka, ievieš jaunu laikmetu, Jaunu derību, kad grēki tiks piedoti Viņa asinīs, nevis caur kāda dzīvnieka upuri. Jūdas šo mielastu ir jau pametis, nebaudot svētīto maizi un vīnu – viņš pats sevi ir izslēdzis no šīs dzīvību dodošās derības.

Tagad, pirms viņi ir aizgājuši uz Ģetzemanes dārzu, Jēzus saka garu lūgšanu, mācekļiem dzirdot, kas dod ieskatu tajās lietās, kas Jēzum ir svarīgas. Un tas, par ko Viņš lūdz, atsauc atmiņā tās lietas un lūgšanas, ko Vecās Derības augstais priesteris darīja un lūdza, pirms viņš iegāja vissvētākajā vietā templī, lai izpirktu tautas grēkus. Māc. Patriks Rīrdons to skaidro sekojoši:

Mēs redzam lūgšanas struktūru. Vispirms Jēzus aizlūdz par sevi: “Tēvs, tā stunda ir pienākusi, pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodinātu Tevi… Un tagad, Tēvs, pagodini Mani pie sevis paša ar to godību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija.” (Jņ 17:1,5)

Otrais, vēl sīkāk, Jēzus aizlūdz par apustuļiem, kas bija ar Viņu—Viņa tuvāko “ģimeni”, ja tā var teikt, tiem, kuru kājas Viņš bija mazgājis: “Par viņiem Es lūdzu… sargā savā vārdā tos, ko Tu Man esi devis… Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus sargātu no ļaunā… Dari viņus svētus patiesībā.” (Jņ 17:9,11,15,17)

Trešais, Jēzus lūdz par visu Dieva tautu – tiem, kuri vēlāk “tic uz Mani” (Jņ 17:17) caur apustuļu liecību. Jēzus lūgšana par šo lielāko grupu arī ir daudzveidīga; tā apvieno lūgšanu par ticīgo vienprātību, par evaņģēlija sludināšanu visā pasaulē, un par Dieva godības atklāšanu. Jēzus lūdz: “lai visi būtu viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī… lai viņi ir pilnīgi vienībā, lai pasaule atzītu, ka Tu esi sūtījis Mani un esi Viņus mīlējis, tāpat kā Mani Esi mīlējis… lai tie redzētu Manu godību, ko Tu Man esi devis.” (Jņ 17:21,23,24)

Mēs varam redzēt, ka šai trīskārtējai lūgšanai seko trīs darbības, ko Vecās Derības augstais priesteris darītu Yom Kippur (t.i., Izpirkšanas vai Salīdzināšanas dienā), kā tas ir aprakstīts 3.Mozus grāmatas 16.nodaļā: “lai viņš (augstais priesteris) izdara salīdzināšanu sevis un sava nama labad” (3Moz 16:6,11). Vispirms augstais priesteris upurē par sevi, tad, otrais, par savu namu. Trešais, priesteris nes citu upuri “tautas dēļ.” (3Moz 16:14-15).

Tā mēs redzam, ka Jēzus sekoja šiem priekšrakstiem savā augstā priestera lūgšanā. Vispirms lūdzot par [1] sevi, tad par [2] savu namu – apustuļiem, visbeidzot par [3] Dieva tautu. Šī līdzība starp Vecās Derības noteiktajiem rituāliem un Jēzus rīcību ir apbrīnojama. Šis ir viens iemesls, kādēļ mēs varam teikt, ka Jēzus piepildīja visas Vecās Derības prasības.

Šajā nodaļā Jēzus lūgšanas priestera īpašība ir redzama saistībā ir svētīšanu. Vārds “svētīt” parādās vairākkārt: “Dari viņus svētus patiesībā… Tagad Es ziedoju (svētīju) sevi viņu dēļ, lai arī viņi kļūtu svēti patiesībā.” (Jņ 17:17,19)

Vecajā Derībā vārds ‘svētīt’ bieži tiek saistīts ar priesteriem un svētajiem priekšmetiem, ka tie tiek svētīti, rezervēti, nošķirti īpašam nolūkam. Tas, ka Jēzus lūdz, lai mēs tiekam svētīti, atgādina šo Vecās Derības praksi. Jēzus lūdz, lai mēs tiekam nošķirti sev, un tiem darbiem, uz kuriem Viņš mūs ir aicinājis. Viņš ir lūdzis, lai mēs būtu svēti, un turpina šo augstā priestera kalpošanu debesīs, lūdzot, lai mēs taptu svētīti.

Jēzus ir mūsu augstais priesteris, kas nodeva sevi par upuri mūsu dēļ. Viņš ir gan šis augstais priesteris, kas nes nevainojamo upuri Tēvam, gan pats nevainojamais upuris. Viņš ir iegājis vissvētākā vietā (t.i., debesīs), lai aizlūgtu par mums – lai mēs būtu svēti, nevainojami, vienoti un pasargāti. Tas, ka Kristus ir mūsu augstais priesteris un veic priesterisko kalpošanu no pašiem pirmajiem kristiešiem, ir ticis uzskatīts par neatņemamu daļu mūsu pestīšanai. Tas, ka Viņš aizlūdz par mums tagad, parāda Viņa žēlīgo sirdi, ka Viņš vēlas mūsu svētdarīšanu un visas lietas, kas nāk tai līdzi.

Kad mums ir grūti un Dieva klātbūtne šķiet nejūtama, ir svarīgi atcerēties šo Jēzus augstā priestera lūgšanu un zināt, ka pat, ja mēs nezinām ko un kā lūgt, Jēzus, pie Tēva labās rokas godībā aizlūdz par mums. Tā ir lūgšana ar garantiju. Āmen.