“Lūgšana Jēzus vārdā”, 26.mai.2019. (K.Zikmanis)

“Līdz šim jūs neko Manā vārdā neesat lūguši. Lūdziet, un jūs saņemsiet, tā ka jūsu prieks būs piepildīts.” (Jņ 16:24)

Šodien ir Rogate svētdiena. Rogate latīņu valodā nozīmē “lūgt” vai “prasīt”. Tātad šodienu var arī saukt par lūgšanu svētdienu. Vecās derības teksts, kā arī evaņģēlijs šodien ir cieši saistīti ar šo tēmu.

Jēzus mācīja, lai mēs lūdzam Viņa vārdā. Tas bija kas jauns. Pirms tam ebreji mēdza lūgt ar vārdiem “Esi svētīts, ak Dievs, mūžības Ķēniņ!” Viņi lūdza Dievu Viņa majestātiskumā, Viņa varenībā. Viņi lūdza Dievu, kas ir mūžības Ķēniņš, kas valda pār visu telpu, pār visiem laikiem, pār visu kas bija, ir un būs. Tas viss ir pareizi un tā vajag darīt, jo Viņš ir visuvarenais Dievs, bet ja lūdzam tikai no šāda skatu punkta – uz Dieva varenību vien raugoties – tad zaudējam tuvību ar Dievu, Viņa klātesamību, Viņa personīgumu. Ir jātur abi šie aspekti kopā. Dievs ir Visuvarenais, un mums ir jābūt bijība Viņa priekšā, bet Viņš arī ir mūsu mīļais Tēvs, pie kura mums ir pieeja caur Viņa Dēlu, Jēzu Kristu. Jēzus Kristus ir mūsu augstais priesteris, kas dod mums tuvu pieeju Tēvam. Vēstules ebrejiem autors saka, ka caur Viņu mēs “ar drošu prātu tuvosimies žēlastības tronim, lai tiktu apžēloti un saņemtu žēlastību, kas nāk kā palīdzība īstā brīdī” (Ebr 4:16). Tā Dievs ir dižens un spēcīgs, bet tajā paša laikā caur Jēzu mums ir droša pieeja Viņa tronim.

Jēzus teica: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ko vien jūs Tēvam Manā vārdā lūgsiet, Viņš jums dos” (Jņ 16:23) un “Tajā dienā jūs lūgsiet Manā vārdā. Es jums nesaku, ka Es lūgšu Tēvu par jums,  jo Tēvs pats jūs mīl, tādēļ ka esat iemīlējuši Mani un ticat, ka Es esmu izgājis no Tēva” (Jņ 16:26-27). Jēzus runā par Tēvu, kas mūs mīl, jo mēs esam ticējuši Viņa Dēlam. Viņš nerunā par Tēvu kā kāds attāls spēks, kam nerūp mūsu liktenis, bet tāds, kuru var iepazīt caur attiecībām ar Dēlu. Jēzus saka, ka mēs varam lūgt Tēvu “caur Viņu”, Viņa vārdā, Viņa pilnvarā. Tas ir tādēļ, ka Dēls ir atklājis Tēva sirdi, Viņa mīlestības pilno sirdi, kas vēlas uzklausīt mūsu lūgšanas Jēzus dēļ.

Jānis raksta, ka “Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Viņu ir atklājis” (Jņ 1:18). Jānis apgalvo, ka neviens nekad nav redzējis Dievu, t.i. Tēvu. Vienīgi Dēls atklāj, kas ir Tēvs. Bet kā ar Veco derību? Kad Dievs parādījās cilvēkiem tajā laikā, ko viņi redzēja, ja tas nebija Tēvs? Ir tāds teoloģisks princips, kas saucas “teofānija”, ka visas reizes, kad Dievs Vecajā derībā parādījās tautai, tas bija Dieva Dēls pirms Viņa iemiesošanās, kas atklājās. Un šis princips ir loģisks un biblisks, jo tas parāda, ka visos laikos pieeja Tēvam ir caur Dēlu. Atcerēsimies, ka Dēls vienmēr ir pastāvējis. Dēls ir mūžīgs, tāpat kā Tēvs un Svētais Gars ir mūžīgi.

Kad Mozus runāja ar Dievu Sīnaja kalnā, tas bija Dēls ar kuru viņš runāja, jo Dēls atklāj Tēvu, un Tēva prātu. Kad Dievs vadīja Israēlu 40 gadus tuksnesī ar mākoņu un uguns stabu, tas bija Dēls, kas parādījās, atklājot Dievu. Kad Dieva godība redzamā un jūtamā veidā nolaidās uz Saiešanas telti “šekinā” godībā, tā bija Dēla godība, kas atklājās. Kad Dievs runāja ar Mozu starp ķerubiem no Žēlastības krēsla, kas bija Derības šķirsta pārsegs, atkal, tas bija Dēls, kas ar viņu satikās. Derības šķirsts, tāpēc ka tas simbolizē Dieva klātesamību tautas vidū, ir Kristus iemiesošanas simbols un līdz ar to Jēzus priekštēls Vecaja derībā, jo Jēzus iemiesojās un bija Dieva klātesamība visā pilnībā tautu vidū Jaunajā derībā. Kad Mozus lūdzās šķirsta priekšā, tas bija Jēzus pirms Viņa iemiesošanās, ar ko Viņš runāja. Tā Pāvils raksta par Dieva tautu tuksnesī, ka: viņi “visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu, jo tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus” (1Kor 10:3). Nezinot, ka tas bija Jēzus, Dieva tauta Vecajā derībā pielūdza un lūdza Viņu. Ar Jauno derību mēs tagad zinām, ko mēs pielūdzam un lūdzam. Tagad mums ir jālūdz Jēzus vārdā, Viņa spēkā, Viņa pilnvarā, jo Viņš ir atklāts mums un pasaulei. Lūgšana Jēzus vārdā pagodina Tēvu, pagodina Trīsvienību.

Kad Dievs sapnī piestājās pie Salamana, lai prasītu, ko viņš vēlas, mēs zinām no šī teofānijas principa, ka tas bija Jēzus, kas ar Viņu runāja. Salamans, kas cerēja uz Mesiju, kas būs Dāvida, tātad arī viņa pēctecis, sarunājās ar šo pašu Mesiju šajā sapnī. Un viņš lūdza nevis kaut ko, ko šķiest savās kārībās, bet kaut ko, kas bija Dievam tīkams –gudrību vadīt Israēla bērnus. Šeit mēs redzam atslēgu, kā lūgt – pēc tā, kas Dievam tīkams.

Ideja, ka visu, ko lūdzam Jēzus vārdā, mēs dabūsim, ir nedaudz mulsinoša. Kāds varētu domāt, ka tā ir burvju nūjiņa, ar ko tiks piepildītas visas vēlēšanās. Dievs nepiepildīs ļaunas vai savtīgas lūgšanas, bet tās, kas ir pēc Viņa prāta.

Lūgšana Jēzus vārdā nav formula, lai dabūtu ko vēlamies. Tās ir attiecības. Kā Tēvam un Dēlam ir savstarpējas attiecības, tā mums caur Dēlu ir attiecības ar Tēvu. Lūgšana Jēzus vārdā pieprasa, ka mums ir šīs attiecības, savādāk lūgšana kļūst par mantru skaitīšanu, vai vēl ļaunāk, burvestības formulu. Lūgt Jēzus vārdā nozīmē būt attiecībās ar Viņu, saskarsmē ar Viņu, pazīt Viņu. Ja pazīstam Viņu, tad arī lūdzam pēc Viņa prāta, kā lūdzam Tēvreizē “Tavs prāts, lai notiek…”

Mums ir grūti lūgt, bet Dievs nav mūs atstājis vienus. Viņš ir devis kristiešiem savu Garu, kas dzīvo mūsos un palīdz mums lūgt. Pāvils raksta: “Tā arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam, jo mēs nezinām, kas un kā mums jālūdz, bet Gars pats mūs aizstāv ar bezvārdu nopūtām. Un tas, kas izpēta sirdis, zina, kas Garam padomā, tādēļ ka Gars pēc Dieva prāta iestājas par svētajiem” (Rm 8:26-27). Esmu dzirdējis šajā draudzē cilvēkus lūdzam “Jēzus vārdā, Svētā Gara spēkā.” Tas parāda, ka Gars ir tas, kas palīdz mums lūgt pēc Dieva prāta.

Tā visi, kuri lūdz Dievam garā un patiesībā, to dara Jēzus vārdā, Svētā Gara spēkā, gan tie Vecajā derībā (pašiem to nezinot), gan tagad. Šodien ir Rogate—lūgšanas svētdiena. Lai Dievs dod mums lūgšanas Garu, ka piedzīvojam attiecības ar Kristu lūgšanās, garā redzam Dieva godību, prasām to, kas Viņam tīkams, pastāvam un nepiegurstam. Āmen.