“Lūgšanas spēks”, 26.09.2021. (K.Zikmanis)

Teksti: 4Moz 11:4-6,10-16,24-29; Jēk 5:13-20; Mk 9:38-50

“Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels. Un, ja viņš grēkus būtu darījis, viņam tiks piedots. Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā.” (Jēk. 5:15-16)

Es reiz lasīju par misionāru kaut kādos džungļos un par to, kā lūgšana izglāba viņa dzīvību. Ciematā, kur viņš darbojās gan kā evaņģēlists, gan kā feldšeris, viņš devās divu dienu braucienā ar motociklu no pilsētas. Viņam bija ierasts regulāri vienam pašam braukt cauri džungļiem uz pilsētu pēc medikamentiem un citām vajadzīgām lietām. Pusceļā viņš pārnakšņoja džungļu vidū, bet nākamajā dienā ceļoja tālāk. Pilsētā viņš izņēma no bankas naudu, ko bija pārskaitījusi viņa draudze Amerikā, lai nopirktu nepieciešamās zāles misijas doktorātam. Viņš apzinājās, ka ir bīstami gan staigāt pa pilsētu ar lielu naudas summu, gan arī braukt neapsargātam cauri džungļiem ar dārgām zālēm, bet tas bija jādara, lai funkcionētu mazā poliklīnika, un viņš arī zināja, ka viņa draudze par viņu lūdz Dievu.

Kādreiz gadījās, ka pēc tam, kad viņš bija jau nopircis nepieciešamo un bija gatavs braukt uz doktorātu, viņš uz ielas redzēja kautiņu. Uzbrucēji aizbēga un atstāja ievainoto cilvēku, un misionāram bija jāizšķiras – palīdzēt, vai nē. Viņam bija viss nepieciešamais, lai palīdzētu ievainotajam cilvēkam, bet, ja viņš kavētos to darīdams, viņš pagarinātu savu divu dienu braucienu atpakaļ uz ciemu vēl ilgāk. Tomēr sirdsapziņa neļāva viņam atstāt ievainoto vīru vienu, viņš viņam palīdzēja, un, kad viņš bija pārsējis cilvēka brūces, viņš sāka braukt cauri džungļiem uz ciematu.

Nākamajā reizē, kad misionārs bija pilsētā, viņš sastapās ar to pašu cilvēku, kuram viņš bija palīdzējis. Šis nāca pretī un sāka stāstīt, kas noticis pēc tam, kad misionārs bija jau aizbraucis. Izrādās, ka šis cilvēks bija ieskatījies misionāra somā un redzējis visas dārgās zāles un naudas summu un nolēmis viņam sekot un piekaut, lai apzagtu. “Un es to būtu izdarījis,” teica šis cilvēks, “ja nebūtu tava apsardze.”

Misionārs mazliet apmulsis vaicāja, par kādu apsardzi viņš runā, jo viņš vienmēr ceļo viens. Cilvēks misionāram stāstīja, ka viņš viņam sekojis džungļos līdz pirmās nakts nometnes vietai un gaidījis, līdz misionārs aizgājis gulēt. Tad, kad viņš gribējis uzbrukt misionāram, parādījušies 12 apbruņoti karavīri, lai sargātu nometnes vietu. Un, redzot karavīrus, viņš aizbēdzis. Misionārs nestāstīja cilvēkam, ka īstenībā bija viens, bet nesaprata, kas varēja būt šie karavīri.

Misionārs palika neziņā par šo notikumu, līdz viņš aizbrauca uz savu draudzi Amerikā, kur viņš stāstīja par savu darbu džungļos. Kad viņš vēstīja par šo dīvaino gadījumu, viens no draudzes vecajiem piecēlās un sāka stāstīt stāsta otro pusi. Tanī pašā dienā, kad tas noticis, viņam bijusi tāda sajūta, ka viņam jālūdz par misionāru tagad un tūlīt. Viņš sasaucis kopā citus vīrus, lai steidzīgi nāk uz baznīcu, lai aizlūgtu. Viņi visi sanākuši kopā un lūguši Dievu par misionāra drošību, īsti nezinot, kāpēc un par ko. “Tagad”, teica draudzes vecajs, “mēs zinām, kāpēc mums par tevi bija jālūdz” un viņš aicināja tos vīrus, kas bija klāt aizlūgumos, piecelties kājās. Misionārs skatījās un brīnījās – viņš redzēja 12 vīrus – tieši tik, cik bija karavīri, ko redzēja tas cilvēks tanī naktī džungļos.

Bībele mums māca, ka “daudz spēj taisna cilvēka lūgšana.” Lūgšana nav tikai sarunāšanās ar mūsu Debesu tēvu, bet arī spēcīgs ierocis. Lūgšanai pašai par sevi nav spēks, lūgšanas spēks neatrodas mūsos vai vārdos, bet lūgšanas spēks atrodas tajā, Kam mēs lūdzam.

Mēs kristieši, kā Dieva bērni, lūdzam savu Tēvu, kas ir debesīs. Es esmu to jau teicis, bet ir vērts atgādināt atkal, cik vienreizēja iespēja mums kā kristiešiem ir, sarunāties ar Dievu, ar To, Kas ir radījis debess un zemi – sarunāties ar To, Kam ir vara pār visu redzamo un neredzamo. Jūs nevarat paņemt telefonu un piezvanīt Latvijas prezidentam, lai vienkārši parunātos, bet, metoties ceļos un lūdzot, jūs varat izkratīt savu sirdi Dievam – un Viņš jūs uzklausīs. Iedomājieties! Cik bieži mēs izmantojam šo iespēju – reizi nedēļā, retāk, biežāk?

Ir daudz lietu, par kurām mēs varam lūgt Dievu. Protams, par mums pašiem un mūsu vajadzībām. Bet arī par mūsu ģimenēm, mūsu draugiem un citiem. Cik bieži mēs lūdzam par viņiem? Bībelē ir rakstīts, ka “ticīga lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels.” Kristiešiem nav vajadzīgs iet pie dziedniekiem vai pesteļotājiem, jo tas pats spēks, par ko lasām Bībelē, darbojos arī šodien – Dievs nav mainījies, Viņš ir tas pats šodien, vakar un mūžīgi.

Katru nedēļu mēs aizlūdzam par slimajiem, jo mēs ticam, ka Dievs viņiem palīdzēs. Bet baznīca nav vienīgā vieta, kur var lūgt par slimajiem. Katrs kristietis var lūgt Dievu par kādu, lai Dievs viņu dziedina un viņam palīdz. Un Dievs neprasa no mums, lai mēs viņus dziedinātu, bet tikai lai mēs lūdzam. Ir rakstīts, ka “Tas Kungs viņu uzcels” nevis “mēs viņus uzcelsim.” Dievs ir Tas, kas dara brīnumus – mēs esam aicināti tikai lūgt.

Lūgt Dievu un meklēt ārsta palīdzību nav pretrunā. Atcerieties – evaņģēlists Lūkas pats bija ārsts. Un Pāvils bija teicis Timotejam, lai dzer mazliet vīnu ar ūdeni savas biežās slimošanas dēļ (1Tim 5:23). Tas ir, kā mūsdienās teiktu – lai dzer zāles. Pāvils, caur kura lūgšanām Dievs darīja tik daudz brīnumu, saka Timotejam – neaizmirsti savas zāles! Tātad kā kristieši mēs varam lietot ārsta pakalpojumus un lūgt Dievu.

Kāpēc viens ir dziedināts, otrs nē – tas paliek Dieva ziņā, jo Viņš zina labāk, kas mums der un kas mums neder. Bet ir rakstīts, ka “Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc ka ar ļaunām sirdīm lūdzat.” Ir svarīgi, ka mūsu sirdis ir pareizās attiecībās ar Dievu – tas ir, ka mēs esam nožēlojuši savus grēkus Viņa priekšā un lūguši Viņa piedošanu. Tēvreizes lūgšanā mēs lūdzam “Tavs prāts lai notiek”, mēs nedrīkstam lūgt mans prāts lai notiek. Tas iet roku rokā ar pazemību – Viņš ir Kungs, nevis mēs. Dievs atbild uz lūgšanām nevis tāpēc, ka Viņš ir tāds debesu viesmīlis vai kalps, bet tāpēc, ka Viņš ir mūsu mīlošais Tēvs, kas uzklausa savu mīļo bērnu lūgšanas. Un Dievs atbild uz lūgšanām daudz un dažādās veidos – caur situācijām, kas notiek tieši kā vajag, caur citu cilvēku palīdzību, kas notiek tieši kā un kad vajag, caur “dabiskiem procesiem”, kas arī notiek tieši kā vajag, un bez šaubām, arī caur brīnumiem u.tml.

Lūgšana ir neatņemama kristīgās dzīves sastāvdaļa. Mēs katrs varētu lūgt vairāk, nekā mēs to darām tagad. Mēs katrs varētu lūgt par kādu citu, jo tikai tad, kad mēs lūdzam, mēs varam redzēt, ka Dievs atbild uz lūgšanām. Ja mēs nelūdzam, mēs neredzam to saikni starp lūgšanu un Dievu. Ja mēs lūgsim, mēs piedzīvosim, kā Dievs atbild uz lūgšanām. Un, kurš to zina, varbūt Dievs lietos tieši jūsu lūgšanu, lai palīdzētu kādam citam.

Kas notiktu, ja tie 12 vīri par ko stāstīju sākumā, nenāktu un nelūgtu par to misionāru? Mēs to nezinām, jo viņi tomēr atnāca, un ne tikai atnāca, bet arī aizlūdza. Dievs atbildēja uz viņu lūgšanu, sūtot tieši tik eņģeļus, lai sargātu misionāru, cik bija lūdzēji. Ko jūs domājat, vai nav vērts aizlūgt par kādu, ja Dievs tā atbild uz lūgšanām? Kas notiktu, ja mēs visi katru dienu aizlūgtu par mūsu draudzi, par mūsu pilsētu, par mūsu valsti? Vai nav vērts mēģināt? Āmen.