Teksti: 1Kor 9:23-27; Jņ 16:27-33
“Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā gaisu sizdams.” (1Kor 9:26)
Pirmdien, 6. septembrī, bija liela diena mūsu kaimiņienei Sporta akadēmijai. Šajā dienā viņi svinēja savas dibināšanas dienas 100 gadadienu. 100 gadi ir ievērojams skaitlis. Pirms pāris gadiem mēs svinējām Latvijas simtgadi, un līdz ar to cita citai ir sekojušas vairāku citu Latvijas organizāciju simtgades. Rets ir tas cilvēks, kas sasniedz 100 gadu mūžu. Šajā sabiedrībā, kur biznesi nāk un iet, kur tehnoloģijas tiek izgudrotas, un pēc pāris gadiem jau pārspētas, mēs varam lepoties ar institūciju, kas ir izturējusi laika pārbaudi un sasniegusi 100 pastāvēšanas gadus.
Pirmdien, kopā ar rektoru, docentiem, pedagogiem un personālijām, mēs sapulcējāmies šajā dievnamā, kas arī ir pastāvējis jau pirms Latvijas dibināšanas, lai pateiktos Dievam par Sporta pedagoģijas akadēmijas 100 pastāvēšanas gadiem un to cilvēku sviedriem un grūto darbu, kuri padarīja to par realitāti. Šovakar, līdz ar Sporta akadēmijas absolventiem, mēs pasakāmies Dievam par Viņa žēlastību un pasargāšanu, un cilvēkiem, kas ziedojušies un strādājuši par Sporta akadēmijas ideju, ideālu, to realizāciju un pastāvēšanu.
Pagājušā gadā, kad mani aicināja iesvētīt jauno akadēmijas karogu, es uzzināju, ka augstskolas devīze ir, ka tā “Māca uzvarēt”. Lai uzvarētu, ir jābūt mērķim. Es nezinu, vai skolas dibinātājiem bija mērķis sasniegt šo svinīgo dienu, bet, ja mērķis bija uzaudzināt studentus, kas mēģina sasniegt savu labāko rezultātu sportā, sporta pedagoģijā, medicīnā vai citā disciplīnā, tad šī diena bija sagaidāma. Apsveikums visiem, kas turēja šo mērķi – mācēt uzvarēt – sev acu priekšā, lai svinētu šo dienu.
Pāvils savā vēstulē Korintiešiem salīdzina ticību ar sportu. Viņš saka, ka ikviens sportists rūda savu ķermeni, lai iegūtu goda balvu. Viņš vai viņa ietur stingru diētu, pastāvīgi vingro un trenējas savā sporta veidā, lai sasniegtu savu nodomu. Pāvila vārdiem, viņš vai viņa neskrien, kā uz ko nezināmu, vai sit gaisu pa tukšo. Nē! Viss ir darīts mērķtiecīgi, ar nolūku.
To pašu varam teikt par ticību Kristum. Atšķirība ir tā, ka mēs necīnāmies pret citiem ticīgajiem, bet pret sevi. Kaut uzvara ir iegūta Kristus krusta nāvē un augšāmcelšanā, mūsu cīņa mūža garumā ir rūdīt sevi un vingrināties garīgajās disciplīnās, nezaudējot skatu uz mūsu goda balvu debesīs. Tāpat, kā sportists var tikt diskvalificēts, kļūdams slinks vai paviršs, tā kristietis var zaudēt Kristus pestīšanu, ja kļūst slinks un paviršs savā ticībā. Tādēļ Pāvils deva šo salīdzinājumu ar atlētu, lai tas ir saprotams.
Es teicu, ka cīņa ir pret mums pašiem, ne pret citiem kristiešiem. Goda balva ir jau iegūta ar Kristus asinīm, kā Jēzus teica: “Turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jņ 16:33b). Cilvēces cīņa kopš grēkā krišanas ir pret nesvēto trīsvienību – miesu, velnu un pasauli. Pasaule, Jēzus teica, ir jau uzvarēta. Velns un nāve ir uzvarēta Jēzus krustā un augšāmcelšanā. Viss, kas paliek, ir miesa. Luters teica pareizi, ka sapratne par ūdens kristību, ko mēs esam saņēmuši, vai nu kā bērns vai pieaugušais, nozīmē katru dienu noslīcināt veco, grēcīgo cilvēku jau notikušās kristības ūdenī, un katru dienu augšāmcelt jauno, svēto cilvēku no šiem ūdeņiem. Šī ir cīņa pret lepnumu vai slinkumu, kas valda mūsu miesā. Bet, kā kristiešiem mums nebūs zaudēt drosmi – Dievs mums ir devis savu Svēto Garu, kas palīdz mums nonāvēt grēcīgo miesu grēksūdzē, kā arī devis Žēlastības līdzekļus – Vārdu un Sakramentu, lai darītu mūs svētus. Viss mums ir dots, lai dzīvotu uzvarošu dzīvi Kristū. Viss, kas atliek, ir mums ticībā to darīt.
Pateicība Dievam, ka Viņš ir devis veiksmi un panākumus Sporta akadēmijai caur šiem gadiem, un caur cilvēku mērķtiecību un sūru darbu. Lai Dievs svētī Akadēmijas nākamos 100 gadus! Āmen.