“Māceklības cena”, 12.10.2022. (K.Zikmanis)

Teksti: 1Moz 32:22–31; 2Tim 3:14–4:5; Jņ 12:20–26

“Ja kāds Man grib kalpot, tad lai viņš seko Man, jo, kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps; un, ja kāds Man kalpos, to Mans Tēvs cels godā.” (Jņ 12:26)

Ir teiciens, ko māca Via de Cristo kustībā, ka Dievs neprasa no mums veiksmi, bet uzticību. Uzmanīgi ieklausieties vēlreiz: Dievs neprasa, lai mēs būtu veiksmīgi. Viņš prasa, lai mēs būtu uzticīgi. Tā ir atbrīvojoša atziņa. Pasaulē ir tieši otrādi. Tāpēc, ka dzīvojam pasaulē, kas vērtē veiksmi un panākumus, ir viegli kristietim domāt, ka Dievs to pašu prasa no mums, vai vēl sliktāk, vienmēr prasīt no sevis veiksmi un panākumus garīgajā sfērā. Diezgan bieži esmu dzirdējis kristiešus, citējot otro Korintiešu vēstuli, kur Pāvils saka, ka mēs ejam “no spožuma uz spožumu” (2Kor 3:18), it kā kristiešu dzīve būtu viens vienīgs uzvaras gājiens, kur viss padodas, kur viss izdodas, un, ja tas tā nav, tad kaut kas nav kārtībā tavā ticībās dzīvē. Šādas domas iezogas pat visspēcīgāko kristiešu prātos. Kāds varētu domāt, kad es kļuvu par kristieti, es domāju, ka lietas dzīvē kļūs vieglākas, bet ne grūtākas! Kāpēc tas notiek ar mani!

Sāksim ar šo – bez šaubām būt kopā ar Jēzu ir labāk, nekā būt pazudušam savos grēkos. Saņemt stiprinājumu un gudrību Viņa Vārdā un grēku piedošanu un mūžīgo dzīvi Viņa Sakramentos ir neaprakstāma svētība un svētlaime. Bet saņemt stiprinājumu un gudrību ir process un jābūt pacietīgam, lai to ieraudzītu. Saņemt grēku piedošanu nav taustāma, mērāma lieta, un kā var redzēt un aptaustīt mūžīgo dzīvi? Šīs lietas ir garīgi uzņemamas, nevis sataustāmas un saredzamas. Tik daudz ir skaidrs, bet ne vienmēr saprotams.

Pasaulē panākumi ir mērāmi amatā, algā, mantā. Šīs lietas ir viegli satvert. Vai nu tev ir svarīgs amats, liela alga un daudz mantu, vai tev nav. Pasaules ‘spožums’ ir viegli pamanāms.

Bet kā ar garīgām lietām? Vai ir pamanāms, ka cilvēks ir kristīts, vai ir bijis pie dievgalda? Varbūt ir kāds miers vai prieks acīs, bet kas tas ir iepretim pasaules bagātībai? Tāpēc man liekas, ka kristieši dažreiz iekrīt garīgā slazdā. Viņi neapzināti sāk dižoties ar atbildētām lūgšanām, miesas dziedināšanām, cik cilvēku viņi ir atgriezuši pie Kristus vai Dieva atklāsmēm. Es saku neapzināti, jo viņi paši neapzinās, ka to dara. Līdzīgi, kā pasaules spēcīgie un bagātie ģērbjas smalkāk un valkā dārgus gredzenus vai rotaslietas, tā neapzināti ir viegli kristiešiem ‘valkāt’ savus ticības panākumus, kā uz delnas.

Un, lūdzu, nesāciet domāt par kādu citu – mēs visi esam tā darījuši. Kurš nav dalījies ar kādu brāli vai māsu par to, kā Dievs ir atbildējis uz lūgšanu? Tas ir labi, dalīties ar ticības pieredzi, lai iedrošinātu kādu citu. Problēma varētu būt, ja mēs stāstot par savām ticīga cilvēka veiksmēm, vai dzirdot par citu veiksmēm sākām domāt, ka tam tā ir jābūt vienmēr. Dievs vienmēr atbild uz manām lūgšanām! Dievs vienmēr dziedina to, par kuru aizlūdz! Dievs vienmēr atklāj man Viņa prātu kādā lietā! Dievs vienmēr atgriež cilvēku, ar kuru runā par Jēzu!

Problēma ir vārdā ‘vienmēr’. Vārds vienmēr nepieļauj neveiksmes gadījumu. Dievs prasa no mums uzticību, nevis veiksmi. Ja es domāju, ka Dievs vienmēr pozitīvi atbildēs uz manām lūgšanām, sevišķi, ja es aizlūdzu par kādu citu, pirmkārt, mēs nedodam Dievam vietu atbildēt pēc Viņa prāta (jā vai nē), un, otrkārt, mēs liekam lielu atbildību uz sevi – vai es pareizu lūdzu, vai man ir pietiekami ticības u.t.t. Ticības lietās mēs ejam Jēzum pa pēdām, nevis ieminam taciņu Viņam. Mums ir jāseko Viņam. Mums ir jāiet tur, kur Viņš ir jau gājis. Es ticu ar visu savu sirdi, ka mums ir jālūdz par mums pašiem un par citiem. Bet mēs nevaram uzskatīt ‘neatbildētu’ lūgšanu par sakāvi. Visu mēs atstājam Dieva rokās un Dieva atbildībā. Mēs nevaram uzņemties atbildību vai saņemt uzslavas par to, ko tikai Dievs var izdarīt. Ja pasaule var salikt santīmu pie santīma un uzskaitīt savus panākumus, tad ticības dzīvē tas vienkārši nav iespējams un nav ieteicams.

Evaņģēlija lasījumā mēs dzirdam par dažiem grieķiem, kuri gribēja Jēzu redzēt. Varbūt viņi bija prozelīti, tie, kuri konvertējušies uz jūdaismu, varbūt tie bija vienkārši ziņkārīgie, kuri gribēja redzēt ievērojamo pravieti. Vienalga, man nāk prātā doma, ka viņi, līdzīgi kā mūsdienās, gribēja uztaisīt ‘selfiju’ ar Galilejas slavenību. Jūs varētu iedomāties ainu – Jēzus pa vidu, abi grieķi viņam abās pusēs ar platu smaidu. Šie gribēja savu slavas mirkli, ko parādīt draugiem mājās.

Bet Jēzus nepakļāvās tādām muļķībām. Viņš jau kārtējo reizi norādīja uz savu, un mūsu visu krusta ceļu. “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu” (Jņ 12:24). Jēzus nebija nācis, un Viņa mācekļi Viņam nesekoja, lai staigātu uzvaras gājiena priekšgalā. Viņa gājiens un mūsu gājiens, ved uz leju. Viņš ir tas kviešu grauds, kam jākrīt zemē un jāmirst. Mēs to zinām. Mēs esam to lasījuši un dievkalpojumos piedzīvojuši. Bet Jēzus mācekļi vēl nebija. Tie līdz ar lielajiem pūļiem tikko bija ienākuši un iesoļojuši tādā kā kara gājienā Jeruzālemē Pūpolu svētdienā ar Jēzu kā viņu kara vadoni. Varam iedomāties, cik sajūsmināti un pacilāti bija Jeruzālemes iedzīvotāji. Mesija ir atnācis! Roma ir gāzta! Dāvida ķēniņvalsts atjaunota!

Viņi nedomāja, kā Dievs domāja, bieži, kā mēs nedomājam kā Dievs domā. Vienīgi Jēzus zināja Dieva prātu un tādēļ sadrūmis, pat noskumis gāja gavilējošajam pūlim līdz, sacīdams, “Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet, kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvībai” (Jņ 12:25). Bet tik priecīgā brīdī neviens, pat mācekļi, to nesadzirdēja.

Mēs, kas zinām, kā šis stāsts beidzās, augšāmcelšanās rītā, varam pa īstam neizdzīvot to tumšo nāves ieleju, caur kuru Jēzus staigāja savu krusta ceļu. Tas ir pārāk grūti, pārāk skumji, pārāk drūmi, man cilvēki saka, kad es vaicāju vai piedalīsies Lielās Piektdienas dievkalpojumā. Bet es vienmēr atbildu, lai patiesi piedzīvotu Lieldienu pacēlumu, ir jāstaigā pa Jēzus asiņu pēdām sāpju ceļā.

Kristīgā dzīve mūs ved no spožuma uz spožuma, no kalngala uz kalngalu. Bet starp kalngaliem vienmēr ir ieleja, dažreiz seklāka, dažreiz dziļāka. Lai sevi sauktu par Kristus mācekļiem, mums ir jāseko tur, kur Kungs mūs ved. Ja tas ir uz uzvaru, tad slava Dievam! Ja tas ir zem krusta smaguma, tad, Tavs prāts, lai notiek, Kungs! Tāpēc, ka mūsu ticības dzīvē neiet gludi, kaut mēs darām visu pareizi, tad jāpieņem, ka no šī grūtuma, Dievs veidos vēl lielāku labumu. Jo kā Jēzus saka, “Ja kāds Man grib kalpot, tad lai viņš seko Man, jo, kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps; un, ja kāds Man kalpos, to Mans Tēvs cels godā.” Āmen.