“Maize”, 1.08.2021 (K.Zikmanis)

Teksti: 2Moz 16:2–4, 9–15; Ef 4:1–16; Jņ 6:24–35

“Jēzus tiem sacīja: “ES ESMU dzīvības maize. Kas nāk pie Manis, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.” (Jņ 6:35)

Kāpēc mums vajag ēst? Vai Dievs nevarēja sakārtot lietas tā, ka mēs saņemam visas uzturvielas elpojot? Es saprotu, ka ēšana ir laiks sadraudzēties, un ka Dievs ir sakārtojis, ka pati ēšana ir bauda, bet dažreiz taisīt ēst kārtējām vakariņām ir “baigais čakars”. Ar to es domāju, ka katru dienu izdomāt, ko ēst, saprast vai mājās ir pareizās sastāvdaļas, sagriezt visu un tad to visu sagatavot dažreiz ir liela ķēpa. Esmu aprēķinājis, ka 21 gadu laulībā ar Andu mēs esam taisījuši apmēram 22 680 maltītes – brokastis, pusdienas, vakariņas, neskaitot launagus v.tml. 22 680 maltītes – tas prasa daudz laika. Un dažreiz ir tā, ka vienkārši nav ideju, ko taisīt ēst.

Ēšana aizņem nozīmīgu daļu cilvēku dzīves. Varbūt tāpēc maize aizņem nozīmīgu daļu no mūsu maltītēm. Tā ir vienkārši gatavojama, barojoša un dod sātu. Visās kultūrās visos laikos ir ēduši kaut kāda veida maizi, jo, ja nekas cits, maize pati par sevi var būt maltīte. Es pazīstu cilvēkus un varbūt jūs arī, kuri nejūtas paēduši bez maizes. Ko restorānos piedāvā klāt pie maltītes? Maizi. Es atceros gadījumu, kad mēs ar Andu iegājām kādā restorānā tik izsalkuši, ka tad, kad atnesa maizi pirms maltītes, mēs to burtiski aprijām “pa tīro”. Kopā ar sieru, ar zemesriekstu sviestu, apceptu olās – ir daudz veidu, kā var apēst maizi. Jā, maize spēlē lielu lomu mūsu ēšanas kultūrā.

Mūsu pirmajā lasījumā mēs dzirdējām par gadījumu, kad Israēla bērni kurnēja pēc ēdiena. Varam saprast viņu bēdu. Vairākas dienas tuksnesī bez uztura ir grūti izturēt. Varam arī saprast, ka viņi sāka ilgoties un skatīties atpakaļ uz Ēģipti, kur, salīdzinot ar pašreizējo situāciju, viņiem “bija maizes papilnam.” (2Moz 16:3)

Bet Dievs, kurš ir radījis cilvēku un viņa vēderu, zināja savas tautas vajadzības un neatstāja viņus bešā. Dievs zina mūsu vajadzības un neatstāj mūs. Pravietis Habakuks saka: “Pat ja tās piepildīšanās vilcinātos, tad tomēr stipri būs cerēt uz to, jo tas viss nāktin nāks un nekur nepaliks” (Hab 3:2). Šī mācība Israēla bērniem un mums pašiem ir jāmācās. Dieva apredzībā viss notiks pareizā vietā un laikā. Mūsu darbs ir gaidīt uz to Kungu. Gaidīšana nav pasīvs process, bet aktīva iesaistīšanās – lūgšanā, Bībeles lasīšanā, sakramentu saņemšanā. Israēla bērni nevarēja aktīvi gaidīt, bet sāka darīt diametrāli pretējo – kurnēt un žēloties.

Bet, kā jau es teicu, Dievam bija plāns. Viņš Mozum teica: “Redzi, Es likšu maizei līt no debesīm” (2Moz 16:4). Varam iedomāties Mozus reakciju: paga, paga! Lietus līst no debesīm, un krusa un sniegs. Bet maize!? Mozus un Ārons pasludināja Kunga vēsti, un katrs gāja savā teltī gaidīt rītu. Vai būs maize, vai nebūs?

Mēs zinām, ka no rīta nāca rasa, un, kas palika, bija smalka viela kā koriandra sēklas. Israēlieši teica: “Man hu – kas tas ir?” (2Moz 16:15). No turienes cēlies vārds manna. Un Mozus viņiem atbildēja: “Šī ir tā maize, ko Tas Kungs jums ir devis par barību” (2Moz 16:15). Psalmos tiek apcerēts: “Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšā un atvēra debesu durvis, lika mannai līt uz viņiem, ko ēst, un deva viņiem debesu labību. Eņģeļu maizi ēda cilvēks, Viņš tiem sūtīja barības papilnam” (Ps 78:23-25). Kaut viņi kurnēja un žēlojās, sava vārda dēļ Dievs pabaroja stūrgalvīgo tautu. Viņš deva cilvēkiem ēst “debesu labību” un “eņģeļu maizi” – kāda privilēģija, kāds brīnums. Šis bija tāds brīnums, ka trauks ar mannu tik glabāts derības šķirstā līdz ar desmit Baušļiem, lai tauta vienmēr atcerētos, ka Kungs gādā par savu tautu.

Paiet 1300 gadi un Jēzus runā ar Israēla bērniem pie Galilejas jūras, un Viņš tikko ir paēdinājis viņus ar piecām maizēm un divām zivīm. Tauta redz Jēzū Jaunu Mozu, kas var viņus izvest no gūsta, vai vienkāršu pravieti, kas var viņus pabarot. Redzot šo lielo pūli, kas Viņam seko, ko Jēzus dara? Es zinu, ko es darītu, ja redzētu pārpildītu baznīcu – es priecātos un slavētu Dievu. Bet ko Jēzus dara? Viņš viņus brīdina, gandrīz izaicina: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ne tādēļ jūs meklējat Mani, ka redzējāt zīmes, bet tādēļ, ka jūs esat no tām maizēm ēduši un paēduši. Strādājiet nevis iznīkstošās barības dēļ, bet tās barības dēļ, kas paliek mūžīgajai dzīvībai, ko jums dos Cilvēka Dēls, jo Viņu ir apzīmogojis Tēvs – Dievs” (Jņ 6:26-27). Jēzus saka: nemeklējiet Mani brīnumu un zīmju dēļ, vai labuma dēļ, ko jūs saņemat no Manis, bet meklējiet Mani! Meklējiet Mani! Tās svētības, ko no Manis saņemat, ir labas, bet tie ir tikai labumi, kas nāk un iet. Es palieku mūžīgi, un Es – nevis Manas dāvanas, bet vienīgi Es varu glābt jūsu dvēseles.

Cilvēki nāk uz baznīcu dažādu iemeslu dēļ – meklēt dziedināšanu miesā vai garā, palīdzību kādā grūtā situācijā, mierinājumu tuvinieku zaudējot, sadraudzības vai tūkstoš citu iemeslu dēļ. Šīs visas ir labas lietas, bet ne galvenais iemesls nākt. Citur Jēzus saka, nezūdieties pēc lietām, kas pašas ar laiku zūd, bet “Meklējiet vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots.” (Mt 6:33)

Pūlis saprot, ka Jēzus ir izaicinājis viņu motīvus sekot, vai tie ir godīgi motīvi, un kļūst nedaudz agresīvs, vaicājot: “Kādu tad Tu rādi zīmi, lai mēs redzam un Tev ticam? Kādu darbu Tu dari? Mūsu tēvi ir mannu ēduši tuksnesī, kā rakstīts: viņš tiem ir devis ēst maizi no debesīm” (Jņ 6:30-31). Dažreiz var apbrīnot, cik īsa ir Israēla bērnu atmiņa. Ne pārāk sen Jēzus viņu acu priekšā bija pavairojis maizi un zivis, bet ar to nepietiek. Tagad, lai parādītu, ka Viņš ir Jaunais Mozus, Viņam ir jāliek līt no debesīm mannai. Neticami! Taisni, kā viņu senči tuksnesī.

Jēzus lieto šo momentu, lai atklātu Viņa vēsts būtību. “Patiesi, patiesi Es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet Mans Tēvs jums dod patieso debesu maizi, jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un dod pasaulei dzīvību” (Jņ 6:32-33). Manna tuksnesī bija tikai ēna no īstās debesu maizes – Jēzus. Jēzus ir nācis no debesīm, Tēva sūtīts un apzīmogots. Viņš ir maize no debesīm, kas dod garīgu sātu mūsu izbadējušām dvēselēm. Kā maize remdē izsalkumu mūsu vēderos, tā Jēzus remdē mūsu gara izsalkumu. Jēzus saka: “ES ESMU dzīvības maize. Kas nāk pie Manis, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.” Vai Jēzus runā par miesisko izsalkumu? Protams, ka nē! Jēzus teica: meklējiet vispirms Dieva valstību. Kur ir Viņa valstība? Tur, kur Viņš ir. Viņa vārdā un sakramentā. Ja mēs barojamies no tā, lasot Viņa vārdu, zinot, ka Viņš ir tajā, baudot Viņa sakramentu – maizi no debesīm, zinot, ka Viņš ir tajā, tad mēs atradīsim barību mūsu dvēselēm. Ja savā garīgajā dzīvē jūtat izsalkumu, varbūt jūs meklējat lietas blakus Jēzum, un nevis pašu Jēzu.

Kā maize var pabarot miesu, tā debesu maize—Jēzus var pabarot dvēseli. Vienmēr meklēsim, kā remdēt savas garīgas slāpes Jēzū—īstajā maizē no debesīm. Āmen.