Teksti: 3Moz 19:1-2,9-18; Ef 4:1-6; Mt 22:34-46
“Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?” (Mt 22:45)
Patlaban Amerikā notiek prezidenta priekšvēlēšanu kampaņa. Nesenajās debatēs starp Baidenu un Trampu es pamanīju ko nedaudz smieklīgu, bet pamatā bēdīgu. Abi kandidāti nemācēja sarunāties, nemaz nerunājot par debatēšanu. Viens runāja otram virsū, iestarpināja savus komentārus, pat sāka teikt viens otram “aizveries!”. Grūti pateikt, kurš debatēs uzvarēja, jo tās vairāk līdzinājās dūru cīņai skolas pagalmā, nekā prezidenta kandidātu debatēm. Vidusskolā man vienu semestri bija jāmācās “debatēšanas māksla”, un tas man nenācās viegli, bet vienu atceros, ka, ja kādreiz nonāc debatēs un neesi sagatavojies, tad labākā pašaizsardzība ir otra izprašņāšana tā, lai viņam vienmēr būtu jāatbild uz taviem jautājumiem, jo tas, kas prasa jautājumus, kontrolē diskusiju.
Mūsu šodienas tekstā Jēzus atrodas līdzīgā situācijā. Farizeji un saduķēji – tolaiku reliģiozā elite, reliģiozās partijas izprašņāja Jēzu, lai redzētu, vai Viņš ir tas, par ko Viņi varētu balsot. Jo redziet, Viņi gaidīja Mesiju—cilvēku, kas viņus atbrīvos no Romas jūga. Tautas acīs varbūt tas bija salīdzināms ar amatu, uz ko jākandidē, līdzīgi kā cilvēki mūsdienās kandidē uz kādu politisku amatu. Tautas acīs amats, uz ko Jēzus kandidēja, bija Mesija jeb Kristus, viņu saprašanā—atbrīvotājs. Protams, Jēzum uz to nebija jākandidē, Viņš tas ir, Viņš ir Mesija, Viņš ir Kristus. Un tāpēc varbūt, kad mēs lasām par šo notikumu, mums šķiet neloģiski – kāpēc viņi prasa Jēzum tik dumjus jautājumus. Mums šķiet neloģiski, jo mēs saprotam, kas ir Jēzus. Mēs zinām, ka Viņš ir Mesija, Kristus, Dievs līdzīgi, kā jūs zināt, ka es esmu jūsu mācītājs, vai jūsu dakteris ir jūsu dakteris, vai jūsu draugs ir jūsu draugs. Viņiem uz šo amatu nav jākandidē, viņi vienkārši tādi ir.
Bet ticiet vai nē, Jēzum bija konkurenti uz Mesijas amatu. Jūdu tauta tajā laikā bija zem Romas jūga, kā es jau teicu. Pat jūdu bērni zināja, ka nāks Mesija, nāks Kristus, Dieva sūtītais, lai atbrīvotu savu tautu. Visi gaidīja Mesiju, visi gaidīja Kristu – to, kas salauzīs Romas važas, atjaunos Israēla valsti un sēdēs kā karalis Dāvida tronī. Visi gribēja zināt, kas Viņš būs.
Tad atnāca vienkāršs vīrs no Nācaretes, Jēzus, galdnieka dēls un teica “Sekojiet man!” Vienkāršs galdnieka dēls! Nekas īpašs. Nekas spožs. Tomēr Viņš darīja brīnumus, runāja par Dieva valstību un pulcēja ap Sevi daudz mācekļu. Vietējie reliģisko partiju pārstāvji metās Viņam virsū ar āķīgiem jautājumiem, lai uzzinātu, vai Viņš ir Tas, vai Viņš ir īstais, vai Viņš ir Tas, par ko viņi balsos.
Mēs lasām, ka viens no tiem, no farizejiem, kāds bauslības mācītājs, prasīja, kas pēc Jēzus domām, ir augstākais bauslis. Šis farizejs tikko bija redzējis, kā Jēzus pilnīgi satrieca otru reliģisko partiju, saduķējus.
Un, atbildot uz farizeja jautājumu, Jēzus citē no piektās Mozus grāmatas, “Tev būs Dievu savu Kungu mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles un no visa sava prāta” (5Moz 6:5). Viņš arī citē no trešās Mozus grāmatas, kas bija šodienas pirmais lasījums, “Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu.” (3Moz 19:18)
Tas pilnīgi apmierināja farizeju uzskatus. Un, ja Jēzus gribētu iegūt balsotājus, Viņš varētu mierīgi šeit apstāties un būt drošs par farizeju atbalstu.
Bet Jēzum nebija vajadzīgi balsotāji, jo Viņš nāca, lai atklātu patiesību (Jņ 14:6). Viņš nāca, lai atklātu Sava Tēva godību (Jņ 1:18). Viņš nāca, lai pulcētu ap Sevi patiesus Dieva pielūdzējus (Jņ 14:23-24).
Atcerieties, ko es teicu par jautājumiem debatēs? Tas, kas šādās debatēs vaicā jautājumus, kontrolē diskusiju. Ja Jēzus būtu apstājies šeit, Viņš būtu padevies farizejiem. Viņš gribēja parādīt, ka faktiski Viņš ir noteicējs, un farizejiem vajadzētu ieklausīties Viņā. Varbūt tāpēc Jēzus jautāja pretī, kas pēc farizeju domām ir Kristus – kā Dēls Viņš ir?
Farizeji atbildēja pareizi—Dāvida dēls. Bet Jēzus gāja soli tālāk, kad Viņš citēja no 110. psalma, “Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām.” Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?” (Mt 24:44-45; Ps 110:1)
Ar šo īso teikumu Jēzus secina, ka Mesija, ka Kristus, kurš ir Dāvida pēctecis, ir kaut kas vairāk, nekā vienkāršs cilvēks – Jēzus saka, ka Mesija ir pats Dievs.
Tajā kultūrā goda tituls – kungs tiek piešķirts tikai tiem cilvēkiem, kas atrodas augstākā amatā vai pozīcijā. Tēvs, vectēvs, vecvectēvs, vai jebkāds sencis nesauktu savu dēlu vai pēcteci par kungu.
Bet Dāvids, kurš arī bija Israēla ķēniņš, kam nebija neviens cilvēks, kas būtu augstāks par viņu, psalmā teica: “Tas Kungs, (tas ir, Dievs), sacīja uz manu Kungu (tas ir, Mesiju): sēdies pie Manas labās rokas”. Dāvids atzīst, ka Mesija ir kaut kas vairāk, nekā viņš. Dāvids atzīst, ka Mesija ir pats Dievs – Vienīgais, kas ir ķēniņu Ķēniņš.
Farizeji, saduķēji, kā tauta tajā laikā meklēja politisko Mesiju, lai viņus atbrīvotu. Bet Jēzus lika viņiem priekšā domu, ka Mesija ir nevis cilvēks ar politisko varu atbrīvot no laicīgām problēmām, bet, ka Mesija ir pats Dievs, kas atbrīvos no paša galvenā—grēka un velna verdzības. Un, ja ar to nepietiek, tad Mesija ir Dievs, kuram ir vara likt visus Viņa ienaidniekus par pameslu savām kājām. Augstāka vara nevar būt.
Laicīgiem valdniekiem ir vara pār tautu – gan taisnīgiem valdniekiem, gan netaisnīgiem, un Latvijas vēsture ir pilna sāpīgu piemēru, kā valdnieki to īsteno. Mums ir bail laicīgu valdnieku priekšā – bet, vai mēs baidāmies valdnieku Valdnieka priekšā?
Jēzus teiktais ir izšķirošs brīdis gan toreiz, gan tagad. Jēzus saka, ka Mesija ir pats Dievs. Jēzus darbi un runas liecina, ka Viņš ir Mesija – tātad, Viņš ir Dievs. Viņš ir Dievs ar varu likt tos, kas Viņu neatzīst, ellē.
Farizeji tolaik domāja, ka viņi Dievu atzina. Viņi atzina, ka mums būs Dievu mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta. Vārdu sakot, ar visu sevi. Bet vai viņi bija gatavi mīlēt Jēzu no visas savas sirds, dvēseles, un prāta? Vai viņi bija gatavi vispār atzīt, ka Jēzus ir Dievs. Vai mēs esam uz to gatavi? Vai mēs atzīstam, ka Jēzus ir Dievs?
Jēzus māca, ka Viņš ir Dievs, bet uzdod jautājumu: “Kas būs tavs dievs?” Farizeji nebija gatavi pieņemt Jēzu par “savējo”, viņi nepieņēma Jēzu par Dievu.
Jautājums “kas būs tavs Dievs” ir aktuāls arī šodien. Tā kā Jēzum bija konkurenti tajā laikā, Viņam ir arī šodien. Ir daudz lietu un arī cilvēku, kas pretendē uz Dieva posteni. Mums ir daudz dievu visapkārt ar nosaukumiem: manta, karjera, atpūta, atkarības, horoskopi, dziednieki. Bet kas ir tavs Dievs?
Lielajā katehismā Luters dod mums labu padomu: “Dievs ir tas, no kā sagaidām visu labo un pie kā meklējam patvērumu visās grūtībās… Kam tava sirds pieķeras un, uz ko tā paļaujas, tas arī ir tavs Dievs.”[1]
Ja atklājas, ka tavs Dievs ir bijis kaut kas cits, nekā īstais, patiesais Dievs, Jēzus Kristus, vai Dieva loma tavā dzīvē nav tik aktuāla, kā agrāk, tad pateicies Dievam, ka Viņš to tev ir atklājis. Viņš to ir darījis nevis tādēļ, lai tevi sodītu par nepareizu izvēli, bet lai rādītu tev patiesību un vestu tevi pie sevis.
Viss, kas ir bijis, var tikt piedots, aizmirsts Dieva priekšā. Tas ir tas lielais brīnums ar Dievu. Viņš ir taisnīgs tiesnesis, bet tiesnesis ar lielu sirdi. Viņa dusmas ātri norimst. Viņa žēlastība un mīlestība paliek mūžīgi. Tas nenozīmē, ka mums ir brīvas rokas grēkot, jo Dievs taču ir žēlīgs. Bet tas nozīmē, ka tad, kad saprotam, ka esam uz nepareiza ceļa, Dievs pats mums palīdz iet pareizā virzienā.
Jēzus Kristus, mūsu Kungs un Pestītājs, brīvprātīgi gāja pie krusta mirt par taviem un maniem grēkiem, lai rādītu, cik dziļi Viņš mūs mīl. Tas tik bieži tiek minēts baznīcā, ka varbūt mēs nesaprotam, cik tas ir nozīmīgi. Pats Dievs nomira tavā vietā. Vai kāds laicīgs valdnieks mirtu tevis dēļ? Iedomājies tavā mājā ir ugunsgrēks un, lai glābtu tevi, Latvijas prezidents Egils Levits ierodas uz vietas un pats iet bojā, tikai lai glābtu tevi personīgi no šī ugunsgrēka. Un viņš to darītu, lai rādītu, cik daudz viņš mīl tevi un Latviju. Neiedomājami, vai ne?
Tomēr, Jēzus Kristus, kungu Kungs, ķēniņu Ķēniņš, debesu Valdnieks, ienāca šajā pasauē, dzīvoja kā cilvēks starp cilvēkiem, un lai parādītu, ka Viņš tiešām mūs mīl, Viņš mira pie krusta, lai izglābtu tevi un mani un visus, kuri tic Viņa vārdam. Apustulis Jānis mums raksta: “Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu.” (1Jņ 4:9)
Mēs katru dienu esam izvēles priekšā: ignorēt savu sirdsapziņu un cerēt, ka tāpat viss būs labi; ignorēt Jēzu, cerot, ka paši tiksim galā; vai arī mēs varam krist ceļos, nožēlot savu nepareizo rīcību un domāšanu un saņemt nevis sodu, bet Dieva nebeidzamo žēlastību. Jo “…cik augstu ir debesis pār zemi, tik liela ir Dieva žēlastība pie tiem, kas Viņu bīstas. Cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums. Kā Tēvs apžēlojas par bērniem, tā tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas.” (Ps 103:11-13)
Jēzus ir atklājis Sevi kā Kristu, kā Mesiju, kas atpestīs savu tautu. Ja Dievs tev to ir atklājis, tad priecājies, jo Viņš mīl tevi. Jēzus var kļūt par tavējo, jo līdzīgi kā apustulis Toms, tu vari teikt par Jēzu: “Mans Kungs un mans Dievs!” (Jņ 20:28.). Uzturi savu ticību ar Bībeles lasīšanu un studēšanu, ar grēksūdzi un ar lūgšanām, ar dievkalpojumu apmeklējumiem un svētā Vakarēdiena saņemšanu.
Jēzus Kristus ir Dievs un Tas, kas vienīgais var mūs atpestīt no grēkiem un kas ir atdevis savu dzīvību par mums. Slava un gods Dievam Tēvam, kas ir atklājis šo patiesību! Lai augšāmceltais Kristus tiek atzīts par Dievu mūsu dzīvēs, mūsu ģimenēs, mūsu pilsētās, mūsu valstī, mūsu pasaulē! Āmen.
[1] Vienprātības grāmata, Lielais katehisms (1529), Augsburgas institūts, 2001, 364-365 lpp.