“Marijas mācība”, 18.dec.2022. (K.Zikmanis)

Teksti: Jes 7:10–16; Rm 1:1–7; Lk 1:46-56

“Un Marija sacīja: Mana dvēsele augstu teic Kungu!” (Lk 1:46)

Kā protestantiem mums ir grūti saprast Romas katoļu un Pareizticīgo mīlestību, dievbijību pret Jaunavu Mariju, un daži pat teiktu – pielūgšanu. Es cienu viņus kā kristiešus, bet dažreiz man ir tāda sajūta, ka viņu dievnamos ir vieglāk atrast Marijas tēlu vai svētbildi nekā kādu no Kristus. Bet ne par to. Es vēlos apskatīt Marijas lomu mūsu ticībā. Vai mēs to gribam atzīt vai nē, Jaunavai Marijai ir liela loma mūsu ticībā, un mēs riskējam izkropļot savu ticību, ja mēs viņu ignorējam vai saprotam viņu nepareizi. Riskējot staigāt pa šauro līniju starp par daudz un par maz, šodien, Pēdējā Adventa svētdienā, vēlos runāt par mūsu Kunga Māti – Jaunavu Mariju.

Pie protestantiem, mūsu gadījumā – luterāņiem, var pamanīt ievērojamu nevērību un pat distancēšanos no Jaunavas Marijas. Varbūt tā ir pretreakcija Romas katoļu un Pareizticīgo lūgšanām un pieķeršanās Marijai. Nav brīnums, ka protestanti mēdz teikt, ka tajās konfesijās Marija tikpat kā aizēno Jēzu. Es nevēlos komentēt, aizstāvēt vai kritizēt viņu praksi šajā sprediķī, bet labāk stāstīšu, kādai vajadzētu būt mūsu attieksmei un dievbijības praksei Jaunavas Marijas jautājumā.

Sāksim ar viņas vārdu. Es pazīstu cilvēkus, kuri pat nevar izrunāt viņas pilno vārdu, ‘Jaunava Marija’, jo viņi domā, ka ar to kaut kādā veidā viņi viņu pielūdz. Bet atcerieties, visās kanoniskajās apliecībās – Apustuļu, Nīkajas un Atanazija, Marija tiek nosaukta par jaunavu. Tas ir ļoti svarīgi. Jo pati Marija, būdama jaunava, ir ‘zīme’ no Dieva. Jesaja droši pravieto, “Tādēļ Tas Kungs pats jums dos zīmi: redzi, Jaunava kļūs grūta un dzemdēs Dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls” (Jes 7:14). Dievs pats dos zīmi, darīs brīnumu, kas ārpus pasakām nav dzirdēts. Liberālie Bībeles komentētāji, kuri vēlas izņemt ‘pasakas’ no Svētajiem Rakstiem, darot tos ‘ticamākus’, tulko šo vārdu, jaunava, kā ‘jauna meitene’. Bet tā nav nekāda zīme, ka jauna meitene kļūst grūta. Tā ir normāla, dabiska lieta. Veca kundze, kas ir aiz dzemdēšanas laika, kā, piemēram, Elizabete Jaunajā Derībā vai Sāra Vecajā – ir zīme un Dieva brīnums. Tātad ir vēlams, varbūt pat nepieciešams teikt Jaunava Marija – jo tas uzsver Dieva brīnumu pie viņas. Es pat teiktu, ka ir svarīgi to rakstīt ar lielo burtu, jo viņa nav kaut kāda jaunava, bet viņa ir Jaunava. Nav neviena cita jaunava pasaulē, kas caur Dieva spēku ir dzemdējusi. Viņa tādā ziņā ir unikāla.

Viņa arī ir unikāla tajā, ka viņa ir vienīgais cilvēks vēsturē, kas ir nesusi sevī Dieva Dēlu. Neviens cits tā nav darījis. Tā ir taisnība, ka caur kristību un ticību Jēzus mājo ikkatra kristieša sirdī, un tas padara ikkatru ticīgo īpašu, bet Jaunava Marija ir vienīgā, kas nesa Dieva Dēlu miesā, t.i., fiziski sevī. Vecajā Derībā Dieva klātbūtne mājoja Saiešanas teltī un vēlāk Templī. Ar Dieva Dēla iemiesošanos sevī Jaunava Marija kļuva par dzīvo templi. Akmens Templī Jeruzālemē mājoja Dieva godība, ebrejiski Viņa šekinā, un pret to bija tāds respekts un gods, ka visi ebreji lūdzās Tempļa virzienā. Jaunavas Marijas miesās bija ne tikai Dieva šekinā, bet pats Dievs. Mēs varam iztēloties ainu, kad eņģelis Gabriēls paziņoja Marijai, ka viņa kļūs par Kunga Māti. Kad Marija piekrita, teikdama, “Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda” (Lk 1:38), mēs varam iedomāties, ka Gabriēls uzreiz krīt uz vaiga. Tomēr nevis Marijas priekšā, bet Iemiesotā Vārda priekšā, jo ir noticis brīnums – Dievs ir kļuvis cilvēks. Marija nav pielūdzama, jo ir tikai cilvēks. Viņa ir augsti teicama, un žēlastības pilna, jo Tas, kas ir viņas miesās, ir pielūdzams, jo Tas, kas ir viņas miesās, ir Dievs.

Tas arī padara Mariju īpašu. Efezas koncilā tika nolemts, ka Jaunavu Mariju var saukt par Dievmāti, vai Dievdzemdētāju (gr. Theotokos). Jo Tas, Kas bija viņas miesās, nebija tikai cilvēks, bet arī Dievs. Šis tituls – Dievmāte – saka, ka Marijas Dēls ir Dievs. Tituls Dievmāte vai Dievdzemdētāja ir par Kristus dievišķumu, nevis par Marijas dievišķumu, jo viņa nav dieviete. Viņa nebija Dievmāte tādā ziņā, ka viņa radīja Dievu, bet tāpēc, ka viņa Dievu nēsāja un deva Dievam miesu. Kā Māte Terēze mēdza teikt: “No Mary, no Jesus” (Bez Marijas nebūtu Jēzus).

Kā luterāņi mēs droši varam runāt, dziedāt un pat mācīties no Jaunavas Marijas. Gadu pirms Luters pabeidza tulkot Jauno Derību, viņš rakstīja komentāru par Marijas Augsto dziesmu – Magnificat, ko dzirdējām evaņģēlijā. Šis komentārs ir tik pilnīgs un dievbijīgs, ka ir gadījies, ka katoļu teologi ir aplami piedēvējuši to kādam nezināmam katoļu mūkam. Bet pat pāvests Jānis Pāvils II, atsaucoties uz Luteru kā autoru, ir citējis šo komentāru kādā lielā ekumeniskā runā, kā pareizs veids, kā uzlūkot Dievmāti.

Kāds luterāņu mācītājs ir teicis, “Luters nosaka sešus Dieva darbus Marijas Augstajā dziesmā: žēlsirdību, garīgā lepnuma salaušanu, vareno nogāšanu, zemo paaugstināšanu, stiprinot uzticību un dodot labumus (ko Luters parasti salīdzina ar “dzīvību, piedošanu un svētlaimi”).

Mūsu dziesmu grāmatā Marijas Augstā dziesma ir atdzejota 303. dziesmā. Ir arī citas dziesmas par Jaunavu Mariju mūsu dziesmu grāmatā. Piemēram, “Nāc, Tu ļaužu Pestītāj”, ko arī ir rakstījis Luters. Tajā viņš protams cildināja Jēzu, bet arī saka par Mariju šādus vārdus, “Svētīta tu Marija, visiem augsti teicama: Dieva spēks to apēno, dāvā Dēlu mūžīgo.”

Luters savā komentārā saka, ka Jaunava Marija māca mums, kā slavēt To Kungu. Marijas vārdiem, “Mana dvēsele augstu teic Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību. Redzi, no šā laika visas paaudzes mani teiks svētīgu. Jo Varenais lielas lietas man ir darījis, un svēts ir Viņa vārds”, mēs slavējam Dievu ar visu savu būtību, prātu, dvēseli un sirdi. Mēs slavējam Dievu par to, kas Viņš ir (Svēts ir Viņa vārds). Mēs slavējam un pateicam Viņu par to, ko Viņš ir darījis mums (uzlūkojis savas kalpones zemību). Mēs slavējam Viņu par to, ko Viņš ir darījis viscaur vēsturi (Viņš varenas lietas ir darījis).

Marija saka, ka Dievs ir žēlsirdīgs, “Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm pie tiem, kas Viņa bīstas.” Līdz ar to Marija saka, ka mūsu atbilde Viņa žēlastībai ir dievbijība. Viņš arī salauž garīgi lepnos, “Varenus darbus Viņš darījis ar savu labo roku un izklīdinājis sirdsprātā lepnos.” Kad mēs līdz ar Jaunavu Mariju atkārtojam un pārdomājam Dieva īpašības, tas liek mums iemīlēt Dievu vēl vairāk.

Varbūt vissvarīgāk – Jaunava Marija mūs māca, ka Dievs ir uzticīgs un patiess. To, ko Viņš ir apsolījis, Viņš arī piepildīs. Mēs varam Viņam uzticēties un ticēt. 700 gadus pirms Kristus piedzimšanas Dievs caur pravieti Jesaju apsolīja, ka Viņš sūtīs Pestītāju, piedzimstot no Jaunavas. Tas, protams, bija pārsteigums pašam pravietim, un nebūtu grūti iedomāties, ka viņš pārjautāja Dievam, “No Jaunavas, Kungs, tiešām?” Bet, kā eņģelis Gabriēls mums atgādina, “Dievam nekas nav neiespējams” (Lk 1:37). Marija mums māca, kā uzticēties Dievam un turēties pie Viņa vārda.

Jaunava Marija māca mums īstu pazemību, īstu paklausību, īstu uzticību, īstu dievbijību. Viņa nesaprata visas lietas, un viņai bija daudz jautājumu mūža garumā, bet viņai bija nesvārstīga ticība Dievam. Viņa ir Kunga Māte, kas dzemdē pasaulei Pestītāju. Tā iemesla vien, Luters saka, viņa ir visu titulu cienīga, kas viņai doti – Svētītā Māte, Svētā Jaunava, Debesu karaliene, Dieva Māte u.c. Luters saka, kad lietojam šos titulus, mēs nepielūdzam (un nevajag pielūgt) Jaunavu Mariju, bet kā Kunga Mātei dodam viņai to cieņu un godu, kas viņai pienākas, jo viņa ir unikāla pasaules vēsturē, un (vai es uzdrošinos to teikt?) nepieciešama pestīšanas vēsturei. Ne tādā veidā, ka Dievam bija vajadzīga Marija, lai veiktu mūsu pestīšanu. Viņš varēja to darīt kā vien Viņam gribējās. Bet Viņš izvēlējās šādu veidu – ka ķēniņa Dāvida pēctece, kāda jaunava no Nācaretes, tiktu izredzēta un kļūtu par pasaules Pestītāja Māti.

Tādēļ cienīsim Kunga Māti, mācīsimies no viņas, kā uzticēties un pielūgt Dievu un pāri visam, ņemsim priekšzīmi no viņas uzticīgi sekot Jēzum no silītes Betlēmē līdz krustam Golgātā. Āmen.