Teksti: Mih 5:1–4a; Ebr 10:5–10; Lk 1:39–55
“Un Marija sacīja: Mana dvēsele augstu teic Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju.” (Lk 1:46-47)
Pēdējās Adventa svētdienās mēs esam runājuši par diviem teoloģiskajiem tikumiem, ticību un cerību (1Kor 13:13), un redzējuši, kā tie mūs ved pie kāda no Gara augļiem: prieka. Šodien aplūkosim trešo teoloģisko tikumu – mīlestību, trijos virzienos: pret sevi, pret tuvāko un pret Dievu; un kā Marija iemieso ne tikai mīlestību visos šajos virzienos, bet arī ticību, cerību un prieku.
Iesāksim, atceroties Nācaretes ciematu Galilejā, kur Jaunava Marija dzīvoja, droši vien pie saviem vecākiem, jo viņa bija neprecēta. Iedomāsimies, ka viņa smeļ ūdeni no akas ciemata centrā, jo tanī laikā tāds bija sievietes pienākums. Viņa to dara ne pienākuma dēļ, bet aiz mīlestības pret vecākiem.
Tagad varam iedomāties, ka Marija sēž mājās, lai nedaudz atpūstos, pirms viņa uzsāk nākamos mājas darbus. Viņa skatās ārā pa logu uz pakalniem, uz kuriem Nācarete ir celta, un varbūt pie sevis pārdomā psalmu, “Es paceļu acis pret kalniem – no kurienes nāks man palīdzība? Mana palīdzība ir no Kunga, kurš radījis debesis un zemi” (Ps 121:1-2). Pēkšņi uz sliekšņa visā savā spožumā stāv eņģelis Gabriēls, Dieva vēstnesis, kas atklāj viņai noslēpumu. Dieva Dēls nāks pasaulē, piedzimstot, kā Cilvēks, un viņa – Marija būs Viņa māte. Nedaudz apmulsusi, Marija ir izvēles priekšā. Noraidīt Dieva prātu, jo viņa to nesaprot vai pieņemt to, tāpēc, ka uzticas Dievam.
Es attēloju šādu ainu, lai varam izprast Marijas situāciju. No nabadzīgas, bet dievbijīgas ģimenes viņai tiek piedāvāts būt Dieva pestīšanas plāna centrālajā lomā – kļūt par Dieva miesīgo māti. Augstprātīgs cilvēks uzpūtīgi teiktu, “Man pienākas šāds gods, jo esmu to pelnījis.” Cilvēks ar zemu pašcieņu viltus pazemībā teiktu, “Man šāds gods nepienākas, jo es esmu nevērtīgs.” Abas divas šādas domas ir Bibliski ačgārnas. Augstprātība tiek pieskaitīta pie smagiem grēkiem (Sak 6:17), jo augstprātība nicina citus, ko Dievs ir radījis, un pretendē uz Dieva vietu, nosakot sev, kas man pienākas un kas ne. Sevis nicināšana arī ir grēks, jo mēs esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības un to, ko Dievs ir radījis, nevajag nicināt. (1Moz 1:26)
Vērosim, ka Marija, īstā pazemībā vienkārši, bez izskaistinājumiem vai sevis noniecināšanas teica, “Es esmu Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda” (Lk 1:38). Šis ir, kā tiek raksturota Bibliskā mīlestība pret sevi. Redzēt sevi tā, kā Dievs tevi redz. Ne par augstu, ne par zemu. Ir jāatceras un jāpatur prātā, ka esam radīti pēc Dieva tēla, un līdz ar to cēli un mīlestības cienīgi. Bet tajā pašā laikā esam grēcinieki, kam nepieciešams Pestītājs un Viņa piedošana. Jēzus iemiesojās Marijas klēpī, un atdeva tās pašas miesas pie krusta, lai atpirktu mūs, jo Viņš mūs mīl. Tāpēc nenicināsim paši sevi, bet ieraudzīsim sevi caur Dieva acīm, tad mūsu mīlestība pašiem pret sevi būs dievišķa, nevis cilvēciska.
Pēc tam Marija apciemoja savu radinieci Elizabeti. Iemesli varētu būt dažādi, kāpēc viņa to darīja, bet šorīt es piedāvāju, ka tā bija mīlestības izpausme pret tuvāko. Marija dzīvoja ziemeļos Nācaretē Galilejā, kamēr Elizabete dzīvoja dienvidos Jūdejā, netālu no Jeruzālemes. Attālums starp šīm pilsētām bija liels, apmēram 150 km. Attāluma dēļ ziņas par Elizabeti nebija pie Marijas atnākušas, tāpēc, kad eņģelis Gabriēls to paziņoja, tas bija kas jauns, kas pārsteidzošs, kaut kas nedzirdēts. Viņa cēlās un gāja pie Elizabetes, lai redzētu šo Dieva brīnumu, bet arī citu iemeslu dēļ. Caharija, Elizabetes vīrs bija priesteris Jeruzālemes templī. Tajā laikā priesteri dzīvoja templī un kalpoja mēnesi no vietas. Viņiem bija aizliegts iziet no tempļa savas kalpošanas laikā, lai paliktu šķīsti. Tas nozīmē, ka Caharija regulāri bija prom no mājas, prom no Elizabetes un nevarēja viņai palīdzēt. Marija to saprotot, gāja, lai šajā laikā aprūpētu Elizabeti. Ar to viņa parādīja tuvāk-mīlestību.
Ar šo tikšanos Marija, pašai to neapzinoties, arī nesa Elizabetei svētību. Satiekot Mariju un dzirdot viņas sveicienu, bērniņš Elizabetes klēpī, Jānis Kristītājs, salēcās aiz prieka, ka Pestītājs ir tuvu, un visi tapa Svētā Gara pilni. Elizabete, Svētajā Garā īstenā pazemībā slavēja Dievu un teica Marijai, “Tu esi svētīta starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis! No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis. [..] Svētīta ir tā, kas ticējusi, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai ir teicis” (Lk 1:43-45). Marijas tuvāk-mīlestība pret savu radinieci nesa svētīgus augļus. Tās slavēja Dievu par Viņā žēlastību.
Pēdējais mīlestības veids, no kā iepriekšējās mīlestības izplūst, ir mīlestība pret Dievu. Šo mēs varam redzēt Marijas slavas himnā Magnificat (Lk 1:46-55). Šī slavas dziesma ir tik svarīga un tik nozīmīga, ka par to ir rakstījuši daudz teologu, tai skaitā Mārtiņš Luters. Cauri gadsimtiem šī dziesma ir tikusi dziedāta vakara lūgšanā, lai dienas beigās ticīgie varētu pievienoties Marijai ar visiem eņģeļiem un debesu pulkiem, slavējot Dievu ar vārdiem, kas liek atcerēties par Dieva uzticamību. Magnificat ir evaņģēlijs evaņģēlijā, jo tas vēsta par Dieva lielajiem darbiem pie mums, pazudušajiem.
Marija iedvesmoti sāka dziedāt, “Mana dvēsele augstu teic Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju.” Mīlestība pret Dievu, kā jebkura mīlestība, ir no sirds, nevis tukši vārdi. Marija saka, ka viņas dvēsele augsti teic Kungu, un ka viņas gars gavilē par Dievu. Šī slava nāk no dziļas iekšienes, no viņas būtības. Tā apņem viņas personību. Ir reizes, kad šāda slava un pateicība pārņem mūs, ka mēs līdz ar Mariju varam slavēt Dievu ar katru ķermeņa šūnu un ar spēcīgām emocijām. Bet, kā es jau teicu pagājušajā svētdienā, īsta ticība nav balstīta uz emocijām vien. Tas, cik mēs esam emocionāli, kad slavējam Dievu, nav īstais veids, kā izmērīt mūsu nodošanos Kungam. Ticības dedzīgums ir drīzāk mērāms, cik tas ietekmē manu dzīvi ārpus dievkalpojuma vai slavēšanas vakara. Kā es arī teicu pagājušajā svētdienā, tas ir stāvoklis, dzīvesveids, sirds attieksme.
“Mana dvēsele augstu teic Kungu”, teica Marija grūtos apstākļos. Kāpēc? Kāpēc slavēt Dievu spaidos un ne tikai pacilātībā? To viņa izpauda tālāk savas slavas dziesmā. “Jo Varenais lielas lietas man ir darījis, un svēts ir Viņa vārds.” Slavu un pateicību nevar uz vietas ražot, vai likt plūst kā ūdenim no krāna. Tās ir un balstās uz Viņa vārdu, uz Viņa apsolījumiem, un uz to, ka Viņš to uzticīgi pilda.
Ko Dievs ir darījis jūsu labā? Ir vērts apdomāt Dieva svētību jūsu dzīvē. Dzīve nav tikai tumša ieleja. Kur Dievs ir bijis klātesošs? Kur jūs esat jutuši Viņa pieskārienu? Ja nevarat iedomāties kaut ko, tad vienkārši skatieties uz Jēzu, uz Viņa krustu, uz Viņa augšāmcelšanos, un jūs redzēsiet, cik daudz Viņš ir darījis. Pāvils raksta, “[Dievs] jau savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas?” (Rm 8:32). Mēs priecājamies par Dievu un Viņu slavējam par Viņa dāsnumu Kristū. Kristū Dievs ir dāvājis mums visu. To ir vērts pārdomāt. Par to ir vērts Viņu slavēt tā, kā Marija Viņu slavēja.
Luters savā vēstulē Saksijas hercogam Frederikam raksta šādus cēlus vārdus par Magnificat – Marijas slavas dziesmu Dievam, ar ko es arī noslēgšu šo sprediķi:
“Patiesi [Marija šajā dziesmā] vissirsnīgāk dzied par bijību Dievam un par to, kāds Viņš ir Kungs, un it īpaši par to, kāda ir Viņa izturēšanās pret augsti un zemu dzimušajiem. Šī šķīstā Jaunava ir pelnījusi, lai viņā ieklausītos prinči un lordi [un visi], kad viņa dzied savu svēto, šķīsto un dziedinošo dziesmu. Tā ir laba un svēta paraža, ka šī dziesma tiek dziedāta katru dienu visās baznīcās Vakara lūgšanā tā, ka tā tiek cildināta vairāk par citām dziesmām.
“Lai maigā Dievmāte pati man sagādā gudrības garu, noderīgi un pamatīgi izklāstīt šo viņas dziesmu, lai Jūsu augstība, tāpat kā mēs visi, varētu no tās smelties pilnīgas zināšanas un teicamu dzīvi, un tādā veidā nākt dziedāt šo Magnificat mūžīgi debesīs.”
Luters, līdz ar visu Baznīcu augsti vērtēja Mariju, jo ar viņas mīlestības piemēru Dievišķā žēlastība vada mūs mīlēt sevi, mūsu tuvāko un pāri visam lietām mīlēt viņas Dēlu, Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Lai Dievs mūs uz to svētī! Āmen.