“Māte Marija”, 12.mai.2019. (K.Zikmanis)

“Ko vien Viņš jums saka, to dariet!” (Jņ 2:5)

Šodien mēs svinam Mātes dienu. Dienu, kad pieminām un godinām mātes. Tādēļ atļaujiet man šodien sveikt visas mātes mūsu vidū. Bez mātēm mēs neviens šeit nebūtu, un bez mātes mīlestības šī pasaule būtu daudz skarbāka vieta. Labas, dievbijīgas mātes padara pasauli gaišāku. Raimondam Paulam ir dziesma Māte Marija, ar vārdiem “Ak, mīļā māte Marija, tavs Dēls ir mūsu cerība.” Vēlos apskatīt trīs gadījumus Jaunajā Derībā par to, ko Jēzus māte Marija var mums visiem, mātēm un tēviem, vīriešiem un sievietēm, jauniem un veciem mācīt par dievbijību un cerību Kristū.

Pirmais gadījums ir no Jēzus bērnības, kad Jēzus ar vecākiem gāja uz Jeruzālemi. Pēc pavadītajiem svētkiem Jāzeps un Marija devās mājās ar pārējiem ceļabiedriem, domādami, ka Jēzus ir kaut kur starp radiem vai draugiem. Viņš nebija. Ko jūs darītu, ja zaudētu bērnu vai mazbērnu centrāltirgū? Abi vecāki panikā sāka meklēt pazudušo Jēzu. “Pēc trim dienām tie atrada Viņu sēžam templī mācītāju vidū, tos klausoties un izjautājot” (Lk 2:46). Izbrīnīta par bērna rīcību, Marija vaicāja to, ko jebkura satraukta mamma prasītu – kāpēc tu tā izdarīji? Uz ko Jēzus atbildēja: “Kādēļ jūs Mani meklējāt? Vai jūs nezināt, ka Man jādarbojas sava Tēva lietās?” (Lk 2:49)

Kāda cita mamma disciplinētu savu bērnu par tādu nekaunīgu atbildi, bet ne Marija. Jā, viņa bija Jēzus māte, bet viņa arī saprata, ka Viņš bija dāvāts no augšienes un stāv viņai pāri. Viņa neizprata Jēzus teiktā nozīmi, bet mēs lasām, kāda bija viņas reakcija – “[Marija] visus šos vārdus glabāja savā sirdī.” (Lk 2:50)

Tas ir pirmais, ko Marija var mums visiem mācīt – paturēt Jēzus vārdus savās sirdīs. Kaut gan mēs nesaprotam līdz galam to nozīmi savās dzīvēs, mums jāpatur un jāpārdomā tas, ko Jēzus darīja, sacīja, mācīja. Man liekas, ka mums visiem ir gadījušās lietas savās dzīvēs, ko mēs līdz galam nesaprotam līdzīgi, kā Marija nesaprata, kādēļ Jēzus pazuda, un pēc tam vēl deva mīklainu atbildi. Jēzus nekur nav pazudis, un atbilde ar laiku būs skaidra, ja mēs to paturēsim savās sirdīs kā Marija.

Otrs gadījums ir no Jēzus nāves. Jēzus ir nesis savu krustu uz Golgātu. Viņa drēbes tika sadalītas starp kareivjiem, un starp diviem ļaundariem Jēzus ir sists krustā. Šis ir zemākais punkts Jēzus dzīvē. Visi viņa mācekļi ir aizbēguši, atstājuši Viņu vienu šajā briesmu stundā. Visi izņemot dažas sievas, apustuli Jāni un savu paša māti Mariju.

Marija ir klāt šajā šausmu pilnajā laikā. Šajā brīdī viņa nesaprot krustā sišanas nozīmi, bet viņa ir klāt. Ir altārgleznas, kur Marija ir attēlota pie zemes, cieši turoties pie krusta. Teikt, ka viņa jūt līdz savam Dēlam, ir par maigu teikts. Neieejot ķecerībā varam teikt, ka viņa gandrīz cieš līdzi savam Dēlam, tādā mērā, kā mātes var ciest līdz saviem bērniem grūtībās.

Varbūt slimnīcā jūs esat bijuši līdzās, kad, kāds tuvs, mīļš cilvēks ir gājis cauri ciešanām, vai paši tām esat gājuši cauri. Ciešanu jēga ir grūti saskatāma, un jautājums “kāpēc?” aug liels mūsu prātos. Vienīgais, ko varam darīt šādos brīžos, ir būt klāt un saprast, ka kaut kādā veidā Dievam ir plāns vērst šo traģēdiju par kaut ko labu.

Mēs lasām, ka Jēzus neatstāj Mariju vienu pašu krusta pakājē. Arī savas nāves stundā Viņš par viņu gādā. “Ieraudzījis savu māti un mācekli, ko Viņš mīlēja, tai līdzās stāvam, Jēzus savai mātei sacīja: “Sieviete, redzi, tavs dēls!” Pēc tam Viņš sacīja māceklim: “Redzi, tava māte!” Kopš tā brīža māceklis ņēma viņu pie sevis” (Jņ 19:26-27). Savās visdziļākajās bēdās viņa no Jēzus neatstājās un no Jēzus saņēma visdziļāko mierinājumu.

Un tas ir tas, ko Marija var mums mācīt. Kaut par mums nāks dziļas bēdas, neatstāties no Jēzus, bet cieši turēties pie Viņa krusta. Ja būsim pacietīgi bēdās, piedzīvosim Viņa mierinājumu un apsolījumu “ka tiem, kas Dievu mīl un kas pēc Viņa iepriekšējā nodoma ir aicināti, viss nāk par labu.” (Rm 8:28)

Pēdējais gadījums ir no Jēzus dzīves – kāzas Kānā. Mēs visi zinām šo stāstu par to, kā pietrūka vīna un kā Jēzus pārvērta ūdeni vīnā. Tā bija pirmā zīme, ko darīja Jēzus, atklādams savu godību un ka mācekļi caur to sāka ticēt. Šī notikuma centrs, tāpat kā visu citos evaņģēlijos aprakstīto gadījumu centrs, ir Jēzus. Luters ir teicis, ka vajag lasīt Bībeli ar nolūku ieraudzīt tajā Kristu.

Ko mēs varam mācīties no Marijas rīcības un teiktā? Mēs lasām: “Trešajā dienā bija kāzas Galilejas Kānā, un Jēzus māte bija tur. Arī Jēzu un Viņa mācekļus uzaicināja uz kāzām. Kad pietrūka vīna, Jēzus māte viņam sacīja: “Tiem nav vīna”” (Jņ 2:1-3). Marija ierauga problēmu, un kā viņa rīkojas? Krīt panikā? Atstāj bez ievērības? Aiziet uz veikalu piepirkt vīnu? Nē. Viņa griežas pie sava Dēla un stāsta Viņam, kas par problēmu. Kā sauc to, kad savas bēdas izstāstām Jēzum? Lūgšana. Kad mums ir problēma, pirmais, ko vajadzētu darīt, ir par to lūgt.

Nākamais ir rīkoties. Jēzus atbilde Marijai ir pavisam mīklaina. Bet Marija ir neatlaidīga un saka sulaiņiem: “Ko vien Viņš jums saka, to dariet!” Šis varbūt ir svarīgākais teikums Svētajos Rakstos, ko ir teikusi Marija. Ko Jēzus ir pavēlējis, to darīt. Jēzus teica kristīt, mēs kristām. Jēzus teica – ēdiet, dzeriet, un mēs svinam dievgaldu. Jēzus teica – lūdziet par slimajiem, gādājiet par bāreņiem un atraitnēm, pasludiniet evaņģēliju visai radībai – mēs to darām Viņa vārdā.

Un tā mēs varam savīt visus trīs gadījumus kopā. Paturēt visus Jēzus vārdus un darbus savās sirdīs, tos pārdomājot; palikt uzticīgiem līdz galam un turēties pie Viņa krusta pat visgrūtākajos brīžos; būt nomodā lūgšanās un darīt to, ko Viņš ir pavēlējis.

Šīs ir tās lietas, kas vairo dievbijību mūsos, ko varam mācīties no Jēzus mātes Marijas. Āmen.