Teksti: Mih 5:1–4a; Ebr 10:5–10; Lk 1:39–45
“Un Marija cēlās tajās dienās un steigšus devās uz kādu Jūdas pilsētu kalnienē.” (Lk 1:39)
Ir (vismaz) viena lieta, kas visiem cilvēkiem uz zemes ir kopīga. Vai tie būtu no Latvijas, Nigērijas vai Ķīnas, šī lieta viņiem ir tā pati. Vai tie būtu dzīvojuši pirms desmit tūkstoš gadiem vai vakardien. Šī lieta ir, ka mums visiem ir mātes, kas mūs ir dzemdējušas. Nav neviens (pagaidām), kuram nav bijusi mamma. Visi cilvēki tiek dzemdēti, citādāk viņi nebūtu cilvēki. Lai tiktu dzemdēts, ir jābūt dzemdētājai – mātei.
Jēzum arī bija māte – Marija. Šis ir svarīgs fakts, ka Jēzum bija māte, jo tas padara Viņu par pilnīgu Cilvēku. Viņš jau no iesākuma ir pilnīgs Dievs. Bet caur brīnumu Marijas klēpī Dievs kļuva cilvēks, jeb kā Jānis saka: “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū.” (Jņ 1:14)
Šodien, Ceturtajā Adventā, dažas dienas pirms mēs svinam Jēzus piedzimšanu, apskatīsim Marijas unikālo un neatkārtojamo lomu kā “Dieva dzemdētājai”, kā Dieva mātei.
Es zinu, ka mums kā luterāņiem nav pierasts saukt Mariju par Dievmāti. Tas izklausās pārāk katoliski. Bet, kā jau teicu, visiem cilvēkiem ir mātes. Caur Marijas klēpi Jēzus kļuva cilvēks, līdzīgs jums un man. Tas, ka Viņš ir cilvēks, ir pilnīgi nepieciešams, lai Viņa upurim pie krusta būtu kāda nozīme, būtu kāda glābjoša loma mums – cilvēkiem. Lai glābtu cilvēkus, Dievam bija jākļūst par cilvēku līdzīgi, kā lai glābtu kādu ugunsgrēkā, ugunsdzēsējam ir jāieiet degošajā mājā. Lai kļūtu par cilvēku, Dievam vajadzēja māti, kas Viņu dzemdē. Tā ir Marijas unikālā loma mūsu pestīšanā. Tādēļ varam saukt viņu par Dieva māti vai Dieva dzemdētāju.
Kā luterāņiem mums jātur Marija augstā cieņā, jo viņa ir mūsu Kunga māte, un bez viņas pazemīgā “jā” vārda Jēzus nebūtu ienācis pasaulē kā cilvēks starp cilvēkiem. Mārtiņš Luters augsti slavēja Mariju. Tiesa gan, viņš vilka treknu līniju starp augsti cienīt un pielūgt. Mums būs pateikties Dievam par Mariju, un, kā Luters teica, piešķirt viņai visvisādus goda titulus, jo viņa ir to cienīga, bet mēs nevaram ļaut Marijai aizēnot viņas Dēlu, mūsu Pestītāju.
Kā mūsdienu luterāņi mēs varbūt esam iekrituši otrā grāvī un pārāk maz runājām un domājam par Mariju. Tomēr, mūsu dziesmu grāmatā ir divas piemiņas dienas Marijai – viena veltīta viņas piedzimšanai 29. martā, otra veltīta viņas aizmigšanas (vai nāves) dienai 15. augustā.
Ir arī jāsaka, ka Bībele tur Mariju augstā cieņā, vai tas būtu praviešos par Jaunavu, kas dzemdēs Dēlu (Jes 7:14), vai Rakstu vietās, tādās kā Dievs “nemājo rokām celtos tempļos” (Apd 17:24), bet “miesa Tu Man esi radījis” (Ebr 10:5), miesa, kas tika veidota Marijas klēpī.
Templis Jeruzālemē bija Dieva mājvieta līdz brīdim, kad Svētais Gars nāca pār Mariju, un Visuaugstākā spēks viņu apēnoja (Lk 1:35), jo tad Marija kļuva par Dieva svētnīcu, jo Dievs fiziski mājoja viņā. Caur kristību mēs esam kļuvuši par Dieva templi, jo Svētais Gars iemājo mūsos, bet tas nav tas pats gods, kas Marijai bija nest sevī Dieva Dēlu. Vistuvākais tam mums ir brīdis pie dievgalda, kad mēs fiziski uzņemam sevī Kristus miesu un asinis maizē un vīnā.
Šodienas evaņģēlija lasījumā mēs redzam Marijas unikālo lomu kā Kunga nēsātājai, kad viņa apciemoja savu radinieci Elizabeti, Jāņa Kristītāja māti. Šī ir pirmā reize, kad satiekas Kristus un Kristus priekštecis, Mesija un Mesijas ceļa sagatavotājs, kaut abi joprojām atrodas mātes miesās. Baznīctēvs Origēns 2. gs. par šo momentu saka: “Jāņa dvēsele bija svēta. Kamēr viņš joprojām bija apņemts savas mātes miesās un viņam vēl bija jānāk pasaulē, viņš atpazina To, kuru Israēls nepazina. Tāpēc “viņš salēcās”, un viņš ne tikai salēcās, bet viņš salēcās “līksmībā”. Jo viņš uztvēra, ka viņa Kungs bija nācis, lai svētītu savu kalpu, pirms viņš iznāca no savas mātes miesām.”
Šī Rakstu vieta apgāž teoriju, ka bērni nevar ticēt Dievam un tāpēc nedrīkst kristīt bērnus. Jānis Kristītājs ticēja savam Pestītājam jau pirms dzimšanas. Kā Luters saka, bērni spēj ticēt, viņiem tikai trūkst vārdi, lai to izteiktu.
Jēzus ir Pestītājs un Svētītājs. Viņš svētīja un atpestīja savu māti. Viņš svētīja un atpestīja Jāni Kristītāju. Viņš svētīja un atpestīja Elizabeti. Un caur Viņa iemiesošanos Viņš var svētīt un atpestīt visu miesu – tai skaitā jūs un mani. Viņa iemiesošanās izmainīja vēsturi. Jūsu un manu vēsturi. Caur Viņa iemiesošanos Dieva žēlastība ir kļuvusi redzama, dzirdama, taustāma un baudāma visai pasaulei. Vēl svarīgāk – mums, kas ticam un ceram uz Viņa pestīšanu.
Origēns turpina: “Es ceru, ka neticīgie mani sauc par stulbu, jo es esmu ticējis šādām lietām. Pats notikums un patiesība parāda, ka es esmu uzticējies ne stulbumam, bet gudrībai, jo šis, ko viņi uztver par stulbumu, ir manas pestīšanas brīdis. Jo, ja Pestītāja piedzimšana būtu bijusi tikai debešķīga un svēta, ja tā būtu bijusi tikai kaut kas no dievišķā, kas pārspēj cilvēcisko dabu, Viņa mācība nekad nebūtu izplatījusies pa visu pasauli. Ja Marijas miesās būtu bijis tikai cilvēks, un ne Dieva Dēls, kā tas var notikt – toreiz un vēl tagad – ka daudz slimības tiek dziedinātas, ne tikai miesiskās, bet arī dvēseliskās? Kurš no mums kādreiz nav bijis ģeķīgs? Tagad Dieva žēlastības dēļ mums ir saprašana un mēs pazīstam Dievu. Kurš no mums nav neticējis taisnībai? Tagad Kristus dēļ mums ir taisnība un mēs tai sekojam. Kurš no mums nav klīdis apkārt bez mērķa un svārstījies? Tagad Pestītāja nākšanas dēļ mēs netiekam viļņu mētāti vai satraukti. Mēs esam ceļā – t.i., mēs esam Viņā, kurš saka, “Es esmu Ceļš.” (Jņ 14:6)
Ja mēs saprotam Mariju un viņas lomu pareizi, ka viņas miesās bija gan Dieva Dēls, gan Cilvēka Dēls vienā Personā, tikai tad mēs varam saprast Jēzu un Viņa misiju pareizi. Tāpēc mēs līdz ar Elizabeti par Mariju droši varam saukt: “Tu svētītā starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis!” (Lk 1:42) Āmen.