“Daudzi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai Viņu dzirdētu.” (Lk 15:1)
Ir trīs Jēzus līdzības, kuras ir visslavenākās – līdzība par pazudušo avi, par pazudušo drahmu vai grasi, un līdzība par pazudušo dēlu. Pat cilvēki ārpus baznīcas zina šīs līdzības, ja ne visas trīs, tad vismaz par pazudušo avi un pazudušo dēlu noteikti. Bet ko šīs līdzības mums izsaka par Dievu, par cilvēkiem un mūsu savstarpējām attiecībām?
Līdzība par pazudušo avi raksturo situāciju, kad cilvēks tiek nošķirts no Dieva nejaušības pēc. Kaut kas atgadās un cilvēks kā avs tiek nošķirts no gana, t.i. no Dieva un no ganāmpulka (jeb Baznīcas). Dievs kā gans iet meklēt pazudušo un priecājas, kad viņš ir atrasts.
Līdzība par pazudušo drahmu raksturo situāciju, kad cilvēks tiek nošķirts no Dieva pasīvi. Cilvēks atkrīt no Dieva, kļūst auksts ticībā un pasīvi pazūd tumsā. Dievs iet meklēt pazudušo un priecājas, kad viņš ir atrasts.
Par pazudušo dēlu mēs nedzirdējām lasījumā, bet zinām – dēls no tīša prāta aiziet prom no tēva un pazūd savās kārībās. Tēvs skrien viņam pretī, kad tas atgriežas.
Šie stāsti vēsta par Dieva lielo gribu atgūt pazaudēto. Šos stāstus atceras priecīgi, dēļ stāstu beigām – pazudušais ir atrasts.
Bet ja padomājam – stāsti nav vis priecīgi. Jo pirms laimīgām beigām ir noticis, kas briesmīgs. Pazušana. Un tikai pamanot šo, varam runāt par laimīgām beigām. Kaut kas slikts notika, kas laimīgi tiek atrisināts.
Kads reiz ir teicis, ka baznīcā viss ir par žēlastību. Un tas izklausās labi un priecīgi. Dievs ir žēlīgs. Tās ir ļoti labas ziņas. Dievs ir mīlestība. Dievs ir žēlsirdīgs. Tas viss ir brīnišķīgi.
Bet ja Dievs ir želīgs, tas nozīmē, ka Viņam par kaut ko bija jābūt žēlīgam. Ja Viņš ir žēlsirdīgs, tas nozīmē, ka bija kaut kas, par ko apžēloties. Tas nozīmē, ka kaut kas slikts bija noticis – kā tas bija mūsu līdzībās. Tas sliktais, kas notika, bija grēks. Kā Ādams tika nosķirts no Dieva grēkākrišanā – tā mēs esam šķirti no Dieva dēļ grēka mūsos. Grēks ir tas briesmīgais, kas notika, kas lika mums kļūt pazudušiem. Ja neaptveram šo grēka nopietnību, tad stāsti paliek vien jauki stāstiņi.
Mēs lasām, ka šīs līdzības Jēzus stāstīja, kad Viņš bija kopā ar muitniekiem un grēciniekiem, un farizēji kurnēja pret to. Un stāstot šīs līdzības Jēzus brīdina, ka Dievs priecāsies vairāk par vienu atgriezušos grēcinieku, nekā par 99 taisnajiem, kuriem atgriešanās nav vajadzīga. Tās bija labas ziņas muitniekiem un grēciniekiem, ka Dievs viņus meklē, bet atgādinājums viņiem, ka viņiem ir nepieciešama Dieva palīdzība.
Tas bija arī brīdinājums farizejiem, kuri domāja, ka viņi paši par sevi ir taisni. Tas ir brīdinājums tiem, kuri domā savā sirdī, ka viss ir kārtībā, ka atgriešanās man nav vajadzīga, ka lūgsna “piedod mūsu parādus” neattiecas uz mani.
Dievs ir dedzīgs meklētājs – Viņš meklē ikkatru grēcinieku. Jautājums, vai es uzskatu, ka esmu grēcinieku vai taisno pulkā?
Tas ir baiss jautājums, un šīs līdzības parāda, cik tas ir nopietni.
Pazudusi avs bez gana, bez ganāmpulka ir pakļauta visvisādām briesmām. No drausmīgiem plēsējiem līdz bada nāvei, avs nevar pastāvēt bez palīdzības. Tādēļ mēs, kas esam atzinuši savu vainu Dieva un cilvēka priekšā, sapulcējamies kopā, lai uzmundrinātu un stiprinātu cits citu un tiekam uzmundrināti un stiprināti. Briesmas draud, kad domājam, ka esam gana stipri, lai veiktu visu vieni paši.
Drahma tiek nošķirta pasīvi – tas vienkārši notiek. Cilvēks kļūst vēss savās attiecībās ar Dievu, ar ticīgo dzīvi. Tā Dievs caur citu cilvēku meklē un silda šo pazudušo dvēseli. Kuri ir tie, kurus mēs pazīstam, kurus varam uzmeklēt un sasildīt ar Dieva mīlestību?
Jo Dievs lieto mūs, lai veiktu savu meklēšanas darbu. Protams, Viņš var iesaistīties pārdabiski, caur sapņiem un vīzījām, kā tas notiek tur, kur nav kristiešu, bet vislabākais instruments, ko Dievs lieto, ir vājš cilvēks, nepilnīgs cilvēks, kurš atzīst savu atkarību no Dieva. Mēs esam Kristus rokas un kājas šajā pasaulē.
Jo, ja esam patiesi pret sevi, mēs zinām, ka mēs esam tās avis, mēs esam tā drahma, ko Dievs Kristū ir uzmeklējis. Debestēvs sūtīja Dēlu, lai mūs – nabaga grēciniekus atrastu. Ja atzīstu, ka es esmu tas viens, kuru Dievs, atstājot 99-us, gāja meklēt, tad tas sasilda manu sirdi. Es esmu dārgs un vērtīgs Dieva acīs – es pazudušais. Tikai tad, kad sevi uzskatām par pazudušiem, varam saredzēt Dieva mīlestībā un piedošanā jēgu un saturu. Tikai tad, kad saredzam sevi starp muitniekiem un grēciniekiem, varam saprast Dieva mīlestības augstumu, plašumu, dziļumu.
Dievs meklēja pazudušo avi, pazudušo drahmu un pasudušo dēlu. Lai šī Dieva mīlestība, kas ir gatava uzmeklēt mūs, būtu dzinulis mums arī meklēt citus pazudušos. Āmen.