Teksti: Apd 3:12–26; Jņ 1:29–42
“Tādēļ nožēlojiet grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki jums tiktu izdeldēti.” (Apd 3:19)
Pirms vairāk kā 20 gadiem, kad es vēl dzīvoju Amerikā, kristīgajās draudzēs bija kas tāds, ko varētu saukt par kustību ar nosaukumu “meklētājam draudzīgs”. Tas nozīmē, ka draudzes darbs un dzīve bija fokusēta uz jaunpienācējiem, uz tā sauktajiem meklētājiem. Šai kustībai bija raksturīgs iejūtīgums pret tiem, kuri neko nezināja par ticību, kuri varbūt bija atnākuši ar kādu savu kristīgu draugu, vai nejauši vai ar nolūku atnākuši uz dievkalpojumu vai kādu pasākumu.
Galvenais uzsvars bija – nedarīt neko neierastu vai nepazīstamu, lietot ikdienišķu valodu bez specifiskas kristīgas terminoloģijas, un svarīgākais – neaizskart šī potenciālā draudzes locekļa jūtas, neapvainot viņu, nelikt viņiem justies neērti. Rezultāts bija tāds, ka dievkalpojuma kārtība (kas pēc būtības ir sveša neticīgam cilvēkam) kļuva līdzīgāka rokkoncertam, altāris (kas atgādināja par grēku un Kristus upuri) tika aizstāts ar skatuvi, un viss līdzinājās izrādei, uz kuru cilvēki atnāca, lai it kā pielūgtu Dievu, bet īstenībā, apzināti vai neapzināti, atnāca, lai tiktu “iedvesmoti”, kas ir cits vārds, lai patiesībā tiktu izklaidēti. Dievkalpojums kļuva par izrādi un sekmju mēraukla bija nevis, vai Dieva vārds tika sludināts un sakramenti izdalīti, bet cilvēku izjūtas un tas, cik iedvesmojošs bija pasākums. Kas vēl, lai neaizskartu kāda meklētāja jūtas, maz tika runāts par grēku un grēku piedošanu, bet tā vietā uzsvars tika likts uz sevis izglītošanu un sevis uzlabošanu.
No vienas puses pamatideja nav slikta. Ir ļoti nepieciešams ieaicināt jaunpienācējus draudzes dzīvē. Redzot jaunu cilvēku draudzē, vai mēs jūtam atbildību sasveicināties ar viņu, parādīt, kur var atrast dziesmu grāmatas, palīdzēt atrast dziesmas, aicināt uz sadraudzību? Es zinu, ka mums ir ziemeļnieku mentalitāte un kādam uzbāzties ar laipnībām varbūt nav mūsu stilā. Bet sasveicināties ar svešinieku nav grūti. Mūsu mājas trepju telpā visi iedzīvotāji sasveicinās, kaut mēs praktiski nepazīstam viens otru. Ja laicīgā vidē varam apmainīties ar laipnībām, tad es domāju, ka Dieva namā, kur Kristus ieaicina ikvienu, mēs varam tā droši darīt. Un, ja kāds šķiet apjucis, nezinot, ko un kā darīt, tuvākmīlestības dēļ mēs varam palīdzēt viņam un likt viņam justies ērtāk. Draudzes locekļi ir Kristus rokas un seja ikvienam, kas ienāk šajā namā. Kā mācītājs, varu teikt, ka ir cilvēki, kuri saka, ka es biju vienīgais, kas lika viņiem justies gaidītam. Tā nevajadzētu būt. Ikviens var būt Kristus pārstāvis, kaut vai pasmaidot un pasakot “Labdien”.
Bet no otras puses, kad “meklētājam draudzīgā” mentalitāte iet par tālu, fokusējoties nevis uz to, ko Kristus teiktu šim cilvēkam, bet fokusējoties tikai uz šo cilvēku un viņa labsajūtu, tad evaņģēlija vēsts tiek izkropļota un var pat pazust pavisam.
Viens piemērs, ko var saukt par Nehemijas sludināšanu. Nehemija bija Dieva sūtīts, lai sapulcinātu Jeruzālemes iedzīvotājus atjaunot sagruvušo pilsētas mūri. Viņš bija izcils līderis un ar Dieva palīgu pabeidza šo darbu ātrā tempā. No šī stāsta, kura centrs ir Dieva rūpes par savu tautu, tiek sprediķots, kā mēs varam izlabot savas līdera prasmes un visi būt kā Nehemija. Vēsts, ka Dievs var darīt brīnumus, caur savu tautu ir zudusi, un vēl svarīgāk, šis Kristus tēls, ka Dievs sūta glābēju (šajā gadījumā Nehemijas personā), lai glābtu tautu, arī ir pavisam zudis, un tā vietā ir nākusi sveša doma, ka Dieva vārds ir tāda pašpalīdzības rokasgrāmata. Vēsts, ka Dievs izglābj savu tautu, ir zudusi.
Un te ir visbīstamākā tendence, ja domājam par meklētāju labsajūtu, iepretim skaidrai Dieva vārda sludināšanai. Par grēku netiek runāts, jo grēks ir neērts un nepatīkams, sevišķi, ja man ir jādomā par sevi kā grēcinieku. Tas, ka man ir vajadzīga neliela labošanās – tas ir “ok”. Bet pateikt cilvēkiem no ielas, ka viņi ir grēcīgi un ka viņiem ir vajadzīgs Pestītājs – tas var viņus atbaidīt. Tā domā meklētājam draudzīgā mentalitāte. Nerunā par grēku, par grēka sekām, par pazušanu! Labāk runā par Dieva mīlestību un par to, ka kristietība var darīt tevi labāku! Tā ir kristietība bez grēku nožēlas, bez atgriešanās, bez reālas pestīšanas.
Kā darīja apustuļi, kad viņi sludināja? Vai viņi bija “meklētājam draudzīgi”? Šīsdienas lasījums no Apustuļu darbiem dod atbildi. Vispār viņu sludināšana ir daudz savādāka, daudz tiešāka, nekā mūsdienās. Kad Pēteris sludināja Vasarsvētku dienā, viņš skaidri pateica jūdu klausītājiem, ka viņi bija vainīgi pie Jēzus Krustā sišanas. Šodien arī tiek sludināti ļoti asi un tieši vārdi, ka varam tikai brīnīties: “Jūs nogalinājāt dzīvības Valdnieku, kuru Dievs ir uzmodinājis no mirušajiem, – mēs esam tam liecinieki” (Apd 3:15). Jūs nogalinājāt dzīvības Valdnieku. Ļoti tieši un apsūdzoši vārdi. Pēteris, acīm redzot, nedomāja par klausītāju jūtām, tieši otrādi, viņš cerēja, ka klausītāji jutīsies vainīgi un varbūt atgriezīsies. Nav iespējams atgriezties no nezināmā grēka. Ir jāapzinās grēku, lai to varam nožēlot un no tā atgriezties.
Un ir kas vēl, ko varam mācīties no apustuļiem. Jā, viņi tieši apsūdzēja grēku, bet viņi arī skaidri norādīju uz Kristu, kur viņu grēki var tikt piedoti. Apustuļi tika apsūdzēti par slimu cilvēku dziedināšanu. Pēteris drošsirdīgi sludināja, ka ticība Kristum ir tā, kas caur viņiem veica dziedināšanu. Ticība Kristum bija tā, kas darīja slimo vīru veselu. Tad Pēteris teica par jūdu grēkiem: “Un tagad, brāļi, es zinu, ka jūs tā rīkojāties pret Jēzu aiz neziņas, tāpat kā jūsu vadoņi … Tādēļ nožēlojiet grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki jums tiktu izdeldēti” (Apd 3:17-19). Te ir skaidri sludināts evaņģēlijs. Lai atgrieztos ir nepieciešams gan bauslības pasludinājums “Jūs nogalinājāt dzīvības Valdnieku”, gan evaņģēlija pasludinājums “Tādēļ nožēlojiet grēkus.”
Kristietības mērķis nav, lai cilvēki justos labi par sevi, bet, lai tie atgrieztos. Kristietība nav pašpalīdzības kurss, lai sevi labotu. Bet nožēlojot grēkus un no tiem atgriežoties un, pēc tam sekojot Svētajam Garam, cilvēks labojas. Tas ir atgriešanās auglis. Mērķis ir atgriešanās un pestīšana, un tas nav iespējams, ja netiek runāts par tādām nepatīkamām lietām, kā grēks un vaina. Lai Dievs dod, ka varam runāt godīgi par grēku un tikpat godīgi par pestīšanu, lai meklētāji varētu atgriezties un iemantot mūžīgo dzīvību. Āmen.