Teksti: Jes 50:4–9a; Jk 3:1–12; Mk 8:27–38
“Tāpat arī mēle ir mazs loceklis un veic lielas lietas.” (Jk 3:5)
Mēs visi esam dzirdējuši, ka cilvēkam ir divas ausis un viena mute, tādēļ mums vajadzētu divreiz vairāk klausīties nekā runāt. Tiek stāstīts, ka reiz kāds jauns cilvēks nācis pie slavenā grieķu filozofa Sokrata, lai mācītos runas mākslu. Kad viņi tikuši iepazīstināti, šis jaunais cilvēks runājis tik daudz, ka Sokrats lūdzis viņam dubultu maksu. “Kāpēc jūs prasāt man dubulti?”, jaunais cilvēks vaicāja. “Tāpēc,” atbildēja dižais orators, “Ka man jums ir jāmāca divas zinātnes: viena – kā runāt, bet otra – kā klusēt.”
Es domāju, ka mēs visi esam piedzīvojuši to neērto sajūtu, varbūt dziļi iekšienē, kad esam teikuši par daudz, varbūt nevietā, patiesi vai nepatiesi, bet noteikti kaut ko, ko nevajadzēja teikt, vismaz šajā situācijā nē. Mēs visi esam sajutuši šo vēlmi – kaut mēs varētu paņemt atpakaļ to, ko tikko teicām. Kā senais Sokrats teica, ir viena māksla zināt, kad un ko teikt, bet cita māksla zināt, kad un ko noklusēt. Šorīt apskatīsim cilvēka mēli, ko tā spēj darīt un ko postīt.
Jēkabs savā vēstulē mums māca, ka “mēle ir mazs loceklis un veic lielas lietas.” Lieli kari starp valstīm tiek deklarēti ar mazu mēli. Un ar šo pašu mēli tiek noslēgts miera izlīgums. Mēle spēj uzcelt un noārdīt. Ir apbrīnojami, ko spēj darīt tik maza ķermeņa daļa.
Kurš atceras savus skolas laikus, kad bērni viens otru apcēla vai kā tagad saka ‘bulijo’? Protams, tas joprojām notiek skolās un tagad vēl trakāk – ‘onlainā’. Kad biju skolēns, mums tika mācīts: “Sticks and stones may break my bones, but words will never harm me!” “Žagari un akmeņi var lauzt manus kaulus, bet vārdi man nekad nekaitēs.” Bet tas ir pilnīgs nonsenss! Vārdi varbūt neskādē miesai, bet skaidrs, ka vārdi ievaino sirdi. Nav par velti, ka sakāmvārdos ir teikts, “sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība!” (Sak 4:23). Nejaukie vārdi, kas pateikti ņirgājoties vai dusmās, var atstāt paliekošas rētas kā bērna, tā pieaugušā sirdī. Kādā draudzē bija sieviete, kura bija pazīstama viņas sevišķi asās mēles dēļ. Viņa reiz teica mācītājam, “Es zinu, kāds ir mans talants.” Mācītājs vaicāja, kas tas ir? Viņa teica, “Mans talants ir vienmēr runāt to, kas uz mēles”, uz ko mācītājs atbildēja, “Man šķiet, ka Dievam nebūtu nekas pretī, ja jūs šo talantu apraktu.”
Jēkabs turpina mācīt, ka dzīvniekus spēj apvaldīt, ja viņu mutēs ieliek iemauktus. “Bet mēli neviens cilvēks nevar savaldīt [..] Ar viņu mēs slavējam To Kungu un Tēvu; ar viņu mēs lādam cilvēkus, pēc Dieva līdzības radītus. No tās pašas mutes iziet svētība un lāsts” (Jēk 3:8-10). Jēkabs apraksta stāvokli, kādi mēs – cilvēki esam. Vienā brīdī, varbūt šajā pašā dievkalpojumā, mēs dziedam slavas dziesmu Tam Kungam, bet nākamajā mēs aprunājam blakus sēdētāju, jo viņš, piemēram, šķībi dzied. Jēkabs vienkārši norāda, ka neesam perfekti, ka mums vēl ir, kur augt svētdarīšanā, un, ka mums tas ir jāzina, lai savadītu mēli. Šī nav tikai mana vai jūsu problēma. Šī ir problēma, ko visi piedzīvo.
Pēteris to piedzīvoja vairākkārt. Jā, tā ir taisnība, ka viņš ir svētais, pirmais starp apustuļiem un tas, kurš Vasarsvētku dienā ar savu mēli atgrieza 3000 vīru ar vienu sprediķi. Bet viņš piedzīvoja sakāvi ar to pašu mēli, kā to dzirdējām šīs dienas evaņģēlija lasījumā.
Jēzus, vietā, kur tika pielūgts sengrieķu dievs Pāns, vaicāja mācekļiem, kas Viņš esot. Vietā, kur pagāni ar savu mēli apliecināja pus-āzi, pus-cilvēku par savu dievu, Jēzus prasa, lai mācekļi apliecina Viņu ar savu mēli. Pēteris trāpīja desmitniekā, sakot, “Tu esi Kristus” (Mk 8:29). Citā evaņģēlijā ir turpināts, “dzīvā Dieva Dēls” (Mt 16:16). Pēteris īsi un kodolīgi ar savu mēli apliecināja Jēzu gan par Kristu (Dieva Svaidīto), gan par Dieva Dēlu. Baznīcas pirmā Ticības Apliecība no Pētera lūpām. Kur citi lādē Dievu ar aptumšotiem prātiem, apliecinot Pānu, Pēteris ar apgaismotu prātu apliecina Dievu Viņa Dēlā Kristū Jēzū.
Toties nepaiet dažas minūtes, kad Pēteris stājas Jēzum pretī, kad Viņš stāsta par savu krustā sišanu. Stāties vai runāt Jēzum pretī nav nekas cits, kā ieņemt Sātana vietu. Kad Baznīca meklēja, kaut ko, ko attēlot Sātanu, varam tajā atpazīt Pāna tēlu. Vienā acumirklī Pēteris ar savu mēli slavēja Jēzu, bet nākamajā slavēja Pānu vai Sātanu. Redziet, ja pat apustuļi bija tik nepastāvīgi ar savu valodu, cik gan vairāk mēs tādi esam?
Pāvils pamanīja šo grēka problēmu mūsos. Ja Jēkabs šeit runā par mēli, kas mūs pazudina, tad Pāvils runā vēl plašākā mērogā – mana mēle mani pazudina, manas rokas pazudina, mans prāts un sirds mani pazudina. Vēstulē romiešiem viņš kliedz, “Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” Atbilde? “Pateicība Dievam mūsu Kungā Jēzū Kristū!” (Rm 7:24-25). Kad domājam par glābšanu Kristū, man šķiet, ka mēs visdrīzāk domājam par garīgu glābšanu, ka Jēzus glābj manu dvēseli. Nav mazsvarīga, ka Jēzus nāca miesā. Tāpēc, ka Viņš nāca miesā, Viņš arī glābj mūsu miesu, tai skaitā—mēli.
Jesajas grāmatā, kas tiek saukta par Vecās Derības evaņģēliju, ir bagātīgi pravietots par Jēzu, kas Viņš ir un ko darīs. Pirmajā lasījumā dzirdējām šādus vārdus, “Dievs Tas Kungs Man ir devis gudru mēli, ka Es ar savu uzrunu protu stiprināt nogurušos” (Jes 50:4). Jēzus ne tikai nāca, lai mācītu ar savu mēli, bet arī stiprinātu. Jēzus nāca, lai piepildītu to, ko cilvēks nespēj. Piem., kur Ādams neizturēja kārdināšanu un krita grēkā, Jēzus izturēja kārdināšanu un nekrita grēkā. Atpestīšana nav tikai lielajās lietās, bet visās lietās, ieskaitot mazās. Jēzus nes piedošanu cilvēkam pilnībā – miesai un dvēselei. Jēzus nes piedošanu un stiprinājumu arī mūsu grēcīgajai mēlei.
Kad Jēzus staigāja savu krusta ceļu, un Pēteris Viņam sekoja augstā priestera pagalmā, viņš grēkoja ar mēli trīs reizes. Viņš noliedza savu Kungu trīs reizes! Tas ir pamatīgs kritiens! Un grēks tika izdarīts ar tik mazu locekli, kā mēle. Kā Jēkabs saka: mēle “ir elles aizdedzināta.” (Jēk 3:6)
Pēteris bija tik izmisis par saviem vārdiem, ka plānoja mest “cilvēku zvejošanu” (Mk 1:17) pie malas un atkal kļūt par parastu zvejnieku. Vai esat tā jutušies, ka ar savu neapvaldīto mēli jūs esat visu sabojājuši ar tuviniekiem, draugiem, darba kolēģiem? Pēteris bija tā juties ar Jēzu.
Baznīca ir pamanījusi, ka tik reizes Pēteris noliedza Jēzu, cik reizes Jēzus viņam piedeva. Ar savu mēli Jēzus atjaunoja viņu. Šis nav tikai vēsturisks notikums, bet pierādījums, ka Jēzus atjauno mūs. Caur savu Garu Jēzus dod mums spēju savaldīt savu mēli, kā arī lūgt piedošanu tiem, kurus esmu ievainojis ar mēli.
Atcerieties to sajūtu dziļi iekšienē, par ko es minēju sākumā, kad mēs esam teikuši kaut ko, ko nevajadzētu? Ja mēs ieklausīsimies vārdos, ko mēs vēlamies teikt, pirms mēs to sakām, varbūt jutīsim līdzīgu sajūtu, bet šoreiz neteiksim nevajadzīgos vārdus. Jēzus vadībā un Svētā Gara spēkā mēs būsim savaldījuši savu mēli un aizsargājuši kādu citu no nevajadzīgām sāpēm. Protams, ir jārunā patiesību pareizā laikā un vietā, bet lai Jēkaba vārdi mums ir par mācību: “Tā gudrība, kas nāk no augšienes, vispirms ir šķīsta, tad miermīlīga, lēnīga, paklausīga, pilna žēlastības un labu augļu, taisnīga, bez liekulības. Bet taisnības auglis mierā top sēts tiem, kas mieru tur” (Jēk 3:17-18). Lai Dievs mums māca turēt mēli, kad vajag, un to lietot, kad tas ir nepieciešams. Āmen.