Teksti: 1Ķēn 9:24–10:13; Jk 3:1–12; Mk 15:1–11
“Un arī mēle ir kā uguns, netaisnības pasaule, mēle ir likta starp mūsu locekļiem, tā apgāna visu miesu un aizdedzina dzīves ritumu, jo pati ir elles aizdedzināta.” (Jk 3:6)
1941. g. 21. maijā “nenogremdējamais” vācu līnijkuģis Bismarks tika pamanīts Ziemeļatlantijā. Tūlīt Anglijas kara spēka lidmašīnas un kuģi traucās tam virsū. Kamēr Bismarks nogriezās uz Vācijas kontrolēto franču krastu, kur tas būtu aizsargāts no uzbrukumiem, notika kaut kas pārsteidzošs un negaidīts. Milzīgais līnijkuģis pēkšņi apgriezās apkārt un gāja taisni virsu angļu kuģiem. Pie tam kuģis sāka dīvaini stūrēt šurpu-turpu, kas padarīja viņu vieglāk panākamu angļiem. Kas notika? Kāda torpēda bija sabojājusi viņa stūri, un bez tā vadības “nenogremdējamais” Bismarks tika nogremdēts. Kā stūre vada kuģi, tā mēle vada cilvēku.
Jēkabs lieto vairākas līdzības, lai skaidrotu, cik liels spēks ir mūsu valodai, mūsu mēlei. Ir interesanti, ka viņš iesāk šo sarunu ar mācītājiem, brīdinot, lai daudzi nekļūst par mācītājiem, jo mēs nokļūstam grūtākā tiesā. Pēc amata rakstura būdami atbildīgi mācīt Dieva draudzi, mācītājiem ir viegli sākt mācīt savas domas, nevis Dieva vārdu. Es esmu piedzīvojis un redzējis, kā mācītājs ar savu mēli var vadīt draudzi dziļos maldos. Mācītājs nav nemaldīgs. Tāpēc ir nepieciešams, ka katrs draudzes loceklis zina, kas ir pareiza mācība, un kas ir maldu mācība. Tādēļ lūdziet par mani, ka Svētā Gara vadīts, es varu sludināt Dieva atklāto patiesību.
Mēs visi esam dzirdējuši, ka “Tev nebūs nepatiesu liecību dot”, citiem vārdiem sakot, “Tev nebūs melot.” Meli. Man šķiet, ka mēs visi esam cietuši, kad kāds par mums melo, vai kāds mums ir melojis. Nezinu, kas ir sliktāk. Kad, kāds izplata melus par mums, vai mums melo, acīs skatīdamies. Ar vienu mēs zaudējam uzticību citu acīs (bez mūsu pašu vainas), bet ar otru mēs tiekam maldināti un varbūt dēļ tā pieņemam nepareizu lēmumu. Jebkurā gadījumā mēs esam sliktā situācijā. Viss, ko mēs varam darīt, ir piedot šim cilvēkam, un tad konfrontēt šo cilvēku ar viņa grēku, ar cerību, ka viņš atgriezīsies. Tad mēs varam izmeklēt savu sirdsapziņu un redzēt, kur mēs esam līdzīgi rīkojušies, melojot vai izplatot melus, lūgt Dievam un iesaistītajam cilvēkam piedošanu.
Tuvu meliem ir tenkas. Nesen dzirdēju atšķirību starp ziņām un tenkām – vienā mēs paceļam balsi, otrā to noklusinām. Ir kaut kas mūsu kritušajā dabā, kam tik ļoti patīk dzirdēt un stāstīt tenkas. Un kas ir tik indīgi ar tenkām ir, ka tās ir neapturamas. Ir stāsts par kādu sievieti, kas nāca pie priestera izsūdzēt grēku, ka viņa ir izplatījusi baumas – un ko viņa var darīt, lai izlabotu situāciju. Priesteris teica, lai viņa pie katrām ciema durvīm uzliek spalvu. Nākamajā dienā viņa teica priesterim, ka tas izdarīts. Priesteris tad teica, lai viņa savāc visas spalvas. Viņa teica, ka tas nav iespējams, jo vējš būs aizpūtis spalvas prom. Priesteris atbildēja, ka tā tas ir ar baumām. Tenkas ir indīgas arī, jo tās nomelno cilvēku, un bieži mēs izdarām secinājumus, kas ir balstīti uz baumām, nevis patiesību.
Tas mūs ved pie nākamā punkta – patiesības, kas nomelno. Tenkas var būt patiesas, bet kā kristiešiem mums ir jānovērtē, vai ziņa – patiesa vai nepatiesa, ceļ šī cilvēka reputāciju vai nomelno. Teoloģija par ētiku māca, ka labāk ir noklusēt “sliktas” ziņas par cilvēku, kas viņu nomelno. Izņēmums tam būtu lielāks labums – piemēram stāstīt sievietei, ka vīrietis, ar ko viņa tiekas, ir zināms izvarotājs. Lai viss, ko mēs darām, ir mīlestības, nevis intrigu vadīts.
Viena vieta, kur kristieši “iekrīt” netīšām izplatīt baumas, ir, ticiet vai nē – aizlūgšanās. Ir ļoti viegli lūgšanu karstumā izpaust sensitīvu informāciju par cilvēku, kas pārējiem nav jāzina. Un nevainosim Svēto Garu, kad mēs izpaužam to, ko nevajadzētu. Piemēram, mazā grupā vai draudzes lūgšanā teikt – “Dievs, palīdzi Jānim Bērziņam, ka viņš vairs nesit savu sievu.” Šī ziņa ir jāzina mācītājam un atbildīgajām instancēm, nevis visai draudzei. Labāk ir anonimizēt lūgšanu un teikt tikai vārdu (nevis uzvārdu). Mēs to darām ar dažām rakstītām aizlūgšanām, varbūt vispārināt lūgšanu, lai sargātu privātumu. Dievs zina, par ko mēs lūdzam.
Vēl viena kategorija ir maldi. Šeit mēs varam nošķirt apzinātus maldus no neapzinātiem maldiem. Rezultāts ir tas pats – maldi tiek izplatīti, bet vienā gadījumā cilvēks to dara ļaunprātīgi, otrā, jo viņš domā, ka tā ir patiesība. Tas ir neiespējami, ka mēs kā kristieši apzināti un ļaunprātīgi izplatām maldus. Ja to darām, tad mums nopietni ir jāizmeklē sava sirdsapziņa un jāpārbauda, kāds gars mūs vada. Šajā kategorijā var ielikt visus maldu mācītājus, kas māca citu evaņģēliju, kuru “Dievs ir viņu vēders” (Fil 3:9) un “kas aprij atraitņu namus un liekulībā tur garas lūgšanas.” (Mk 12:40)
Šajā Facebook laikmetā man gribētos domāt, ka kristieši izplata melu netīši. Ir jābūt ļoti uzmanīgam mūsdienās, ko mēs šērojam un ko ne, jo kā Jēkabs saka: “Redzi, kāda maza uguns iededzina kādu lielu mežu! Un arī mēle ir kā uguns” (Jk 3:5-6). Ir redzēts, ka kristietis naidojas ar kristieti dēļ tā, ko viņš ir postojis Facebook’ā. Es atgādinu, ko mūsu arhibīskaps ir teicis, ka ir vienalga, kurā pusē jūs esat Covid un vakcinācijas jautājumā. Mūsu identitātei nevajadzētu būt Covid’ā vai vakcinācijā. Mūsu identitāte ir Kristū, kas “mūs ir izrāvis no tumsības varas un pārcēlis Sava mīļā Dēla valstībā.” (Kol 1:13)
Ar mēli mēs varam darīt daudz laba: stāstīt citiem par Kristu, teikt komplimentus, runāt patiesību mīlestībā. Vai arī mēs varam darīt daudz ļauna, melojot, maldinot, tenkojot vai nomelnojot. Jēkabs māca: “Ja kāds vārdā neklūp, tas ir pilnīgs vīrs, spējīgs savaldīt savu miesu” (Jk 3:2). Mācīsimies un izlūgsimies žēlastību savaldīt savas mēles, kā stūre var savaldīt kuģi. Āmen.