“Met šaubas pie malas”, 27.06.2021 (K.Zikmanis)

Teksti: Rdz 3:22–33; 2Kor 8:7–15; Mk 5:21–43

“Nebīsties, tikai tici!” (Mk 5:26b)

Kādā cirkā liels zilonis bija piesiets pie maza, 45 centimetrus gara mietiņa. Vai viņš nevarētu viegli to izraut no zemes un kļūt brīvs? Protams, ka varētu! Bet, kad viņš vēl bija mazulis, viņš to bija mēģinājis bez sekmēm. Zilonēns bija nonācis pie secinājuma, ka viņš nav un nekad nebūs spējīgs izraut mietiņu no zemes. Un tā tas palika. Tur viņš stāvēja, milzīgs zvērs, kas varētu izraut kokus no zemes ar visām saknēm, toties palika tur nebrīvē, piesiets pie maza mietiņa. Kas tevi aptur tavas ticības dzīvē?

Šis stāsts par Jairas meitu un sievieti ar asiņošanu, dievkalpojumos vienmēr tiek lasīti kopā, jo tie veido vienu stāstu. Abi stāsti ir par ticību. Bet Jēzus saka: “Nebīsties, tikai tici!”

Kā var definēt ticību? Iesvētes mācībā es uzsveru, ka ticība nav kaut kāds spēks vai spēja, kas maina realitāti. Piem., ja es ticu rūķiem, tie pēkšņi neparādīsies manā dzīvokļi un nedancos un mana galda. Jā, tā ir taisnība, ka Jēzus saka, “Patiesi, ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, jūs sacīsiet šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies” (Mt 17:20). Jautājums, kas pārcels kalnu – mūsu ticība vai Dieva spēks?

Man pazīstams cilvēks stāstīja, kas notika viņa draugam – misionāram Āfrikā. Netālu no miestiņa, kur viņš dzīvoja, bijis mazs kalniņš. Un pa pusei pa jokam, pa pusei nopietni viņš lūdzis, lai kalns pārceltos. Tā viņš darījis ilgu laiku. Liels bijis viņa izbrīns, kad kādā dienā atbraukusi smaga tehnika un sākusi ņemt granti no kalna, lai uzbūvētu jaunu ceļu. Pēc dažām nedēļām kalniņš bijis nolīdzināts, t.i., “pārcelts” uz jauno ceļu. Misionārs domāja, ka Dievs tā darīja, lai iedrošinātu viņu, jo viņš bija nedaudz izmisis par savu kalpošanu tajā Āfrikas ciematā. Kas pārcēla kalnu tieši tanī brīdī – viņa lūgšana vai Dieva apredzība? Es teiktu, ka Dievs.

Jautājums, vai katrs lūgums pārcelt kalnus tiks atbildēts, paliek Dieva rokās. Šo teicienu “pārcelt kalnus” var saprast kā hiperbolu vai pārspīlējumu. Svarīga nav ticība pati par sevi, bet tas, kam mēs uzticamies. Es varu ticēt saviem rūķiem, lai tie labo manas kurpes, kamēr guļu, kā tas ir tajā fabulā, bet atkal nekas no tā nesanāks.

Jēzus saka, ka katram ticīgajam ir ticība kā sinepju graudiņš, kaut tā “gan ir pati mazākā no sēklām” (Mt 13:32). Ja tā ir pati mazākā no sēklām, tas nozīmē, ka ikkatram, kam ir ticība, tā ir pieejama. Bet nevaram lietot šo Jēzus teikto kā burvju nūjiņu, lai dabūtu to, ko kārojas. Šie stāsti ir par ko citu, nekā ticību, kas visu spēj.

Mums tiek teikts, ka sievietei bija asiņošana divpadsmit gadus. Pēc Mozus bauslības visu to laiku viņa skaitītos nešķīsta. Tas nozīmē – nošķirta no sabiedrības divpadsmit gadus, ieskaitot viņas pašas ģimeni. Divpadsmit gadi ir ilgs laiks būt vientuļam. Droši vien viņai bija vīrs un ģimene, kurus pēc bauslības prasības viņa nedrīkstēja satikt. Cik nožēlojami un drūmi! Neviens nespēja viņai palīdzēt. Tas, ka ārsti nevarēja palīdzēt, nenozīmē, ka mums nevajag ticēt mūsu ārstiem šodien. Runa ir tikai par to, ka tolaik ārsti nevarēja viņai palīdzēt. Un tas tā gāja gadu no gada, viņa bija vientuļa un nošķirta savas slimības dēļ.

Jairas meita bija citādākā situācijā. Viņa arī bija divpadsmit gadus veca – tieši tik ilgi, cik šī otra sieviete bija slima. Kā slimā sieviete “zaudēja” savu ģimeni uz divpadsmit gadiem, tā Jaira nāvē zaudēja savu divpadsmitgadīgo meitu.

Nevajag meklēt kādu simbolisku nozīmi skaitlī divpadsmit, bet drīzāk likt uzsvaru uz pazušanu. Israēlam bija divpadsmit ciltis. Varbūt, kā Jēzus atgrieza sievieti un meitiņu atpakaļ dzīvē, tā Jēzus nāca, lai atgrieztu divpadsmit Izraēla ciltis?

Svarīgākais ir atgriešana. Sieviete, kura nedrīkstēja būt sabiedrībā un nevarēja satikt savu ģimeni divpadsmit gadus, atkal tika atgriezta dzīvībā. Varbūt pēc visiem šiem šausmīgajiem gadiem viņa varēja beidzot atgriezties mājās un satikt savas meitas un dēlus, nu jau pusaudžus?

Bet runa ir par ticību. Ticību meklēt Jēzu. Ticību atrast Jēzu. Viņa bija tik izmisusi savas slimības dēļ, ka viņa meta kaunu pie malas un pie sevis domāja: “Ja vien Viņa drēbēm pieskaršos, kļūšu vesela!” (Mk 5:28). Viņa arī tajā pūlī nedrīkstēja būt, bet viņai bija jāsatiek Jēzus par katru cenu. Viņa bija daudz pārcietusi līdz šim. Ticība Jēzum bija viņas dzinulis uz priekšu. Un viņa negribēja darīt Jēzum skādi – tādēļ izdomāja vien pieskarties Viņa drēbēm. Iespējams, tās bija bārkstis, kas piešūtas pie lūgšanu šalles, ko visi ebreju vīri valkāja. Šīs bārkstis simbolizē Dieva baušļus. Bauslība ir tā, kas turēja viņu saķēdētu. Bet ticība Jēzum viņu atbrīvoja. Varbūt ticība bija dzinulis viņai tā rīkoties, bet Jēzus bija iemesls viņas dziedināšanai. “Un tūlīt viņas asiņošana apstājās, un viņa juta savā ķermenī, ka no šīs kaites ir dziedināta. Un Jēzus uzreiz sajutis, ka spēks no Viņa izgājis, pagriezās ļaužu pūlī un jautāja: “Kas aizskāra Manas drēbes?”” (Mk 5:29:30). Viņa bija brīva! Jēzus spēks viņu dziedināja.

Bet tikai viņa tai pūlī tika dziedināta. Jo viņa to darīja ticībā, cerībā, ka Jēzus palīdzēs. Pat ne skaļa lūgšana, bet vienkārši doma, ka, ja viņa aiztiks Viņa drēbēm, viņa būs vesela. Kas ir tās lietas mūsu dzīvēs, kur viss, kas mums vajadzīgs, ir aiztikt Jēzus drēbēm? Kur mums ir vajadzīga maza, maza ticība kā sinepju graudiņš, vismazākā no sēklām – ne liela, milzīga ticība, bet mazliet ticības, lai uzticētos Jēzum, ka viņš mums palīdzēs.

Ticība bija izšķiroša šajā brīdī. Mācekļi brīnījās, kad Jēzus teica, ka Viņš jutis spēku no Viņa izejam. Mācekļi nesaprazdami teica: “Tu redzi, kā ļaudis spiežas Tev virsū, un Tu jautā: kas Mani aizskāra?” (Mk 5:31). Citi tajā pūlī netika dziedināti, jo viņi drūzmējās ap Jēzu neticībā. Ticība bija atslēga sievietes dziedināšanai. Un ticība ir atslēga mums saņemt to, ko Jēzus piedāvā mums žēlastības līdzekļos – Vārdā un Sakramentos.

Jairas meitai bija cita kaite. Mums nav teikts, cik ilgi viņa bija slima, bet, ka tagad viņa ir uz nāves gultas, ir skaidrs. Jaira bija svarīgs cilvēks – sinagogas priekšnieks. Un pat viņa augstais stāvoklis nevarēja palīdzēt viņa meitas dziedināšanai. Viņš arī meta kaunu pie malas un meklēja brīnumdarītāju Jēzu. Viņš – respektabla sabiedrības persona zemojās Jēzus priekšā, lai lūgtu brīnumu.

Un pa ceļam notika kas negaidīts. Spēks izgāja no Jēzus pie sievietes, kas ticībā aiztika Viņa drēbes. Vai viņam pietiks spēka, lai dziedinātu Jairas meitu, varbūt domāja sinagogas priekšnieks? Varbūt Jēzus ir kā lādiņš, kura elektrības strāva tagad ir iztērēta, un Viņam atkal vajag laiku, lai atgūtu spēkus jeb uzlādētos? Jaira varēja domāt visvisādi.

Nāca ziņas – netraucējiet mācītāju, jūsu meita ir mirusi. Vai kaut kas līdzīgs, kā reiz Martas un Marijas prātos saistībā ar viņu brāli Lācaru, neieskrēja arī Jairas domās – ir par vēlu, ja tikai Viņš būtu bijis klāt, ja tikai tā sieviete mūs neaizkavētu, mana meita būtu dzīva.

Bet Jēzum nekas nav neiespējams. Viss, kas ir vajadzīgs, ir ticība. Maza ticība. Tas ir viss, kas mums ir vajadzīgs. Nesaku, ka katrs lūgums pēc (burtiskas) kalna pārcelšanas vai dziedināšanas tiks atbildēts pozitīvi. Jēzus zina, kas mūsu raksturam ir nepieciešams. Varbūt mums ir vajadzīgs, ka “debesis klusē”, lai audzinātu mūsu ticību.

Bet tur, kur Viņš nepārprotami ir apsolījis būt klāt, mēs varam uzticēties, ka Viņš ir klāt. Jēzus saka, “Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā vārdā, tur arī Es esmu viņu vidū” (Mt 18:19). Tāpēc Viņš ir klāt šeit, šodien – kas tev ir vajadzīgs no Jēzus?

Abi šie stāsti ir viens stāsts – par divpadsmit gadus slimu sievieti un divpadsmitgadīgu meiteni. Par zaudēto laiku un par, ja es drīkstu tā teikt, bezkaunīgu ticību, kas met visu pie malas, lai uzticētos Jēzum.

Atceraties stāstu par ziloni? Kas ir tas mietiņš, kas kavē tevi nākt pie Jēzus? Lai Dievs lieto to sinepju graudiņu ticības, kas mums ir, lai paplašinātu Viņa valstību ap mums. Āmen.