Teksti: Jes 7:10–14; 1Jņ 4:7–16; Mt 1:18–25
“Jo Viņš izglābs savu tautu no grēkiem.” (Mt 1:21)
Es domāju, ka jūs visi man piekritīsiet, ka mums ir bijis grūts un sarežģīts gads. Gads, kas ir pārbaudījis mūsu nervus vairākos veidos. Man šķiet, ka mums visiem vairāk nekā jebkad ir nepieciešams miers un prieks sirdī. Mēģināsim kopā šovakar to atrast.
Mēs dzīvojam nestabilos un nedrošos laikos. Vai jums nav tāda sajūta, kā mēdz teikt, ka mēs, bēgot no vilka, esam iekrituši lāča nagos? Kad šķita, ka draudi no vispasaules pandēmijas tikko aiz muguras, tad sākās karš Ukrainā, kas ietekmē mūsu ikdienas dzīvi vairāk nekā varam iedomāties. Inflācija, elektrības un siltuma tarifi strauji ceļas. Nemaz nerunājot par raizēm par to, vai tik mūsu austrumu kaimiņam nav kādi draudīgi nodomi pret mūsu robežām. Un tad ir jautājumi par reālpolitiku ap genderismu vai mēģinājumiem izšūpot tradicionālās vērtības, nestabilitāti starp Ķīnu un Taivānu, provokācijām no Ziemeļkorejas, nemaz nerunājot par politisku un sabiedrisku haosu Amerikā. Nav brīnums, ka eksperti saka, ka pasaule kāda tā ir tagad, ir visnedrošākā, kāda tā ir bijusi kopš aukstā kara laikiem.
Bet cilvēki tiek galā, tāpat kā cilvēki ir tikuši galā cauri gadsimtiem. Kāds vienkārši ignorē problēmu, kāds cits par to vien satraucas. Nesen satiku jaunu sievieti, kura ir kādas firmas ofisa menedžere. Viņa teica, ka nepaiet diena, kad viņa pati vai kāds no viņas kolēģiem nerunā, neuztraucas vai neraizējas par kādu no mūsdienu draudiem. Kā menedžere viņa mēģina mierināt satrauktos kolēģus, bet atzīst, ka viņai pašai trūkst miera. Ko lai dara?
Nesen feisbukā lasīju šādu mēmi, “Miers nenāk, atrodoties jūrā bez vētrām. Miers nāk no tā, ka esi laivā ar Jēzu.” Miers nenāk vietā, kur nav problēmu, kur viss ir pilnīgā kārtībā. Tādas vietas nav. Visur, pat vismierīgākos apstākļos, mēs atrodam problēmas – mazas vai lielas. Tāds ir stāvoklis šajā grēkā kritušajā pasaulē. Kopš Ādams un Ieva iekoda tai ābolā, mums, viņu bērniem, ir jādzīvo ar no tā izrietošām sekām. Mēs dzīvojam zudušajā paradīzē. Mums bija problēmas. Mums ir problēmas. Mums tās arī būs. Lai vai cik mēs to vēlētos un meklētu, nav tādas Leiputrijas.
Turklāt, it kā ar to nepietiktu, nepastāv tikai ārējie draudi, kas traucē mūsu mieru, ir arī iekšējie nemieri, kas traucē mūs tikpat neatlaidīgi. Un šie varbūt ir vēl problemātiskāki. Ja kaut kādā mērā varam izslēgt ārpasauli ar tās problēmām, nelasot avīzes un internetu vai neskatoties ziņas televīzijā, tad iekšējie nemieri vienmēr ir klāt. Rūpes un kreņķi par visdažādākajām lietām. Mums visiem ir savi satraukumi.
Varbūt tāpēc, ka esmu mācītājs un esmu ar daudz un dažādiem cilvēkiem runājis, esmu secinājis vienu lietu. Cilvēki rūpējas un raizējas par daudz ko – par tuviniekiem, par draugiem, par citiem cilvēkiem, bet pamatu pamatā cilvēki raizējas par – ziniet ko? – par sevi. Vai es esmu bijusi laba mamma vai tētis? Vai esmu pietiekami labs dzīvesbiedrs? Vai es pietiekami labi izpildu savus darba pienākumus? Šādas raizes par sevi ir bezgala daudz. Vārdu sakot, cilvēki ir uztraukušies par to, vai viņi ir bijuši pietiekami labi. No šī rēga – vai es esmu pietiekami labs – ir grūti tikt vaļā, jo tas vienmēr kaut kādā mērā, kaut vai zemapziņā, ir klāt. Un tas neiet prom. Vienalga, cik pašpalīdzības grāmatas jūs būsiet izlasījuši, cik pašpārliecības kursus apmeklējuši, šī urdošā sajūta, ka jūs neesat darījuši to vislabāko, paliek.
Baznīcā mums ir termins, kas to raksturo. Grēks. Es, jūs, koris, ērģelniece, draudzes priekšnieks – mēs visi esam grēcīgi. Ja jums nepatīk vārds ‘grēks’, tad sauciet to citādāk, piemēram, ‘vienalga, cik es mēģinu, es nesasniedzu pilnību’. Vienmēr kaut kā trūkst. Vienmēr kaut kas neizdodas. Vienmēr kaut kas noiet greizi. Kā cilvēki saka? Gribēju, kā labāk, sanāca kā parasti. Tas ir grēks.
Vārds ‘grēks’ oriģinālvalodā ir ‘hamartanō’ un nāk no loku šaušanas. Ja cilvēks tēmē uz mērķi, bet nošauj greizi, tad viņš ‘hamartanō’. Dievam ir, kā arhibīskaps saka, sapnis par katru cilvēku. Ja mēs netrāpām šī sapņa mērķī, mēs ‘harmartanō’, jeb grēkojam. Mēs nesasniedzam to mērķi, to potenciālu, to nodomu, ko Dievs ir mums plānojis un iecerējis. Un ziniet ko? Dievam ir žēl, Viņam pat ir skumjas par to. Līdzīgi vecākiem, kuri ir norūpējušies, jo bērns krīt, mēģinot staigāt, vai gāžas, mācoties braukt ar divriteni, tā mūsu Debesu Tēvam ir jūtas pret mums. Mēs mēģinām trāpīt mērķī, darīt pareizo lietu, izpildīt mūsu Dieva doto potenciālu, bet nošaujam greizi. Mēs grēkojam. Vislielākā problēma nav kaut kur ārā, pasaulē, darba kolēģos, dzīvesbiedrā, bērnos, vai kur citur. Mūsu sirdsapziņa sen to mums ir pateikusi. Problēma ir šeit – sirdī.
Mēs esam šajā dievnamā, lai, ja neko citu, atrastu mieru no pasaules problēmām, lai atrastu mieru savām sirdīm no visa, par ko mūsu sirdsapziņa mūs apsūdz. Jūs nākat varbūt tāpēc, ka esat to darījuši gadiem ilgi, jo zināt, ka te ir atrodams miers. Varbūt esat atnākuši pirmo reizi, jo sirdī esat nojautuši, ka tā tas jādara – jāierauga mazais Jēzus bērniņš, jādzied “Klusa nakts” un jāsajūt sirdī debešķīgais prieks un miers. Bet jautājums ir, kāpēc tā ir? Vai mēs “uzburam svētkus”, kā mēdz teikt? Jeb, vai ir kaut kas neredzams, bet tikpat reāls, kas notiek šeit, kas dod mieru un prieku?
Mēs lasām evaņģēlija lasījumā, ka eņģelis teica Jāzepam “[Marija] dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš izglābs savu tautu no grēkiem.” Es nupat runāju par to, ka visi cilvēki izjūt sevī trūkumu, ka viņi nedara kaut ko pietiekami labi, ka viņi netrāpa mērķī. Mums visiem ir iedzimta šī tendence grēkot. Bet debesu sūtnis vēstīja Jāzepam, ka viņa Dēls – Jēzus, “izglābs savu tautu no grēkiem.” Jēzus, Dieva Dēls, ienāca šajā grēku pilnajā zemē, lai izglābtu, atpestītu un atbrīvotu mūs no mūsu visdziļākās problēmas – grēka mūsos.
Ziemsvētki nav par jauku zīdainīti kūtī, vai par Mariju un Jāzepu, kuri nevarēja atrast mājvietu, vai par ganiņiem vai eņģeļiem, kas dzied “Gods Dievam augstībā”, kaut tas ir, kur viss iesākās. Šajā neparastajā un pat nedzirdētajā veidā Dievs sāka atrisināt mūsu visdziļāko vajadzību un uzved mūs uz ceļa, kas ved uz to Dieva sapni par mums.
Tas ir tāpēc, ka šis bērns – Jēzus nepalika kūtī, bet uzauga, sapulcināja ap sevi apustuļus (kas veidoja Baznīcas iesākumu), mācīja Dieva plānus, dziedināja slimos un tizlos, atvēra aklo acis, augšāmcēla mirušos un deva cerību tiem (kā arī mums) kā rakstīts, “ļaudis kas sēdēja tumsībā, redz lielu gaišumu, un tiem, kas sēdēja nāves zemē un ēnā, gaisma uzlēkusi” (Mt 4:16). Visbeidzot, Jēzus, kurš nepazina grēka, uzņēma mūsu grēkus, mūsu nepilnības, mūsu trūkumus pie krusta un mira, lai “ikviens, kas tic uz Viņu, Viņa Vārdā dabū grēku piedošanu.” (Apd 10:43)
Līdz ar grēku piedošanu mums ir pats Jēzus, un tur, kur ir Jēzus, ir miers. Iepriekš es minēju mēmi, kas teica, ka miers nerodas tur, kur nav problēmu. Problēmas būs visur. Kari būs, tie ir grēka sekas. Ekonomiskās krīzes būs, arī grēka dēļ. Pandēmijas būs, jo tāda ir dzīve grēkā kritušajā pasaulē. Vienmēr būs kādi, kas gribēs sanaidot vienu grupu pret otru. Tas, kas mainās, kas patiešām maina, kā mēs uztveram lietas, kā mēs paši uzvedamies, un kā mēs jūtamies, ir Jēzus mūsu sirdīs. Zinot, ka Viņš ir kungu Kungs un Visuvaldītājs, kas kontrolē visas lietas, dod mums sirdī mieru, jo tas nozīmē, ka mums nav jākontrolē visas lietas, jo, ja godīgi, mēs nevaram kontrolēt visas lietas. Esmu redzējis bildi, kur kāds kapteinis mēģina turēt stūri taisni lielā vētrā. Bet viņam aiz muguras stāv milzīgs Jēzus, kas stingri tur stūri ar visu kapteini. Kaut mēs esam laivā bangojošā jūrā (t.i., problēmu vidū), mēs varam būt mierīgi, zinot to, ka Viņš ir kopā ar mums (t.i., līdzās ar mums visās problēmās).
Tas ir, ko Ziemsvētki nozīmē – Imanuēls, Dievs ar mums. Viņš ienāca šajā problēmu pilnajā pasaulē kā cilvēks, lai būtu ar cilvēkiem, lai palīdzētu cilvēkiem sasniegt savu mērķi, lai būtu kopā ar cilvēkiem un viņus mierinātu un glābtu. Tāpēc mēs dziedam par mazo, kluso Betlēmi. Tāpēc mēs dziedam par to kluso, svēto nakti. Jo kaut kas svarīgs tur notika, kas izmainīja pasauli. Dievs atnāca pie mums Jēzu Kristū un atrisināja mūsu visdziļāko vajadzību – grēku mūsos. Jēzus teica, “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts” (Mk 16:16). Ja esat kristīti, tad uzticieties šim Glābējam, kas mums šovakar ir piedzimis. Ja neesat kristīti, tad nopietni apsveriet domu to darīt, lai saņemtu šo debesu dāvanu, kas guļ uz salmiem un sien’.
Ja šovakar nepaņemsiet mājās nekādu citu domu, tad ziniet šo: Dievs ir jūsu pusē. Viņš sūtīja savu Dēlu, Jēzu, lai to pierādītu. Ielaidiet Kristus mieru savās sirdīs. Glabājiet to, lasot par Viņu Bībelē un pielūdzot Viņu dievkalpojumos. Skaidrs, ka šajā pasaulē problēmas ir un būs, bet paldies Dievam, “jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs” (Lk 2:11). Lai Ziemsvētku miers ir un turpina būt ar jums visiem! Priecīgus Kristus piedzimšanas svētkus!