“Mīlestība”, 09.mai.2021. (K.Zikmanis)

Teksti: Apd 10:44–48; 1Jņ 5:1–6; Jņ 15:9–17

“Kā Tēvs Mani ir mīlējis, tā Es jūs esmu mīlējis: palieciet Manā mīlestībā!” (Jņ 15:9)

Dziedātājai Tīnai Ternerei bija hīts par ielasmeitu, kas dusmīgi ķērc “What’s Love Got to do With It?” – “Kāds tam sakars ar mīlestību?” Lai pasargātu savu sirdi, viņa to aizslēdz un norobežojas no jebkādas pieķeršanās. Kā pusaudzis es šādas nianses dziesmā nesadzirdēju, bet dziedāju līdz ar pilnu krūti un ķērcu: “Kāds tam sakars ar mīlestību?”

Mīlestība ir spēcīga emocija, kas var likt cilvēkam zaudēt prātu, kad kāds ir stipri iemīlējies. Atcerieties slaveno stāstu par Marku Antoniju un Kleopatru, kā Antonijs pameta savu sievu un bērnus, kā arī ietekmīgu posteni Romas valdībā, lai būtu kopā ar Ēģiptes netikumīgo karalieni? Cik nav precētu vīru vai arī sievu, kas pamet savu laulāto draugu, lai “sekotu savai sirdij” un būtu ar savu “īsto” un “vienīgo”? Kad tas notiek starp neticīgajiem, tas ir sāpīgi, bet varbūt saprotami, jo viņiem trūkst Bībeles Dievišķā padoma, bet, kad tas notiek starp ticīgajiem, sāpes dubultojas un trīskāršojas, jo apvainojums nav tikai starp laulātajiem, bet arī pret Dievu, kas viņus ir savienojis. Sekot savai sirdij ne tikai mīlestības lietās, bet jebkurā lietā ir bīstami. Stāv rakstīts: “Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” (Jer 17:9). Citiem vārdiem: mēs nevaram uzticēties mūsu sirdīm. Mūsu sirdis nevar dot mums gudru padomu, jo šodien tā jūt tā, bet rītdien tā jūt tā. Būvēt savas izvēles uz sirds jūtām ir, kā būvēt māju uz smiltīm. Ir jābūvē uz stipras klints, uz Kristus un Viņa atklātā padoma Bībelē, uz Svētā Gara (nevis mūsu untumu) vadību, un uz Dieva mīlestību.

Dieva mīlestība ir droša un nelokāma, iepretim jutekliskajai mīlestībai, par ko iepriekš runāju. Mūsu mīlestība nāk un iet, bet Dieva mīlestība paliek mūžīgi. “Es tevi mīlēju ar mūžīgu mīlestību,” saka Tas Kungs, “tādēļ Es pret tevi tik uzticīgi esmu saglabājis Savu žēlastību” (Jer 32:3). Viņa mīlestība ir droša, stabila un nekustīga, tā nemainās. Ja jūtamies, ka Dievs mūs mīl mazāk, vai Dieva mīlestība no mums ir atstājusies, uzminiet, kurš ir kustējies? Man ir dīvains piemērs, ja jūs man atļausiet: Dievs ir kā spīdoša spuldze, bet mēs kā mušiņas, kas lido apkārt. Dažreiz mēs esam tuvāk, citreiz tālāk, bet Dievs vienmēr ir turpat, kur Viņš bija. Viņa mīlestība ir mūžīga.

Šodienas evaņģēlija lasījumā Jēzus saka: “Kā Tēvs Mani ir mīlējis, tā Es jūs esmu mīlējis: palieciet Manā mīlestībā!” Apskatīsim šo teikumu sīkāk. Jēzus saka, ka Tēvs Viņu mīl. Tēvs mīl Dēlu. Kā mēs to varam saprast? Pirms mēs mēģinām izprast Trīsvienības noslēpumu, apskatīsim šo teikumu no cilvēciskās puses. Jēzus runāja līdzībās un citos veidos, lai mēs saprastu, par ko Viņš runā. Tēvs mīl Dēlu. Kā mēs mīlam savus bērnus? Parasti vecāki mīl savus bērnus bez nosacījumiem. Kad jaunlaulātie kļūst par vecākiem, parasti dzird, ka viņi saka, ka nav varējuši iedomāties, cik daudz viņi varētu mīlēt šo jauno dzīvībiņu. Tas ir kaut kas pārdabisks. Tēva un it sevišķi mammas mīlestība pret bērniem.

Es zinu, ka tas tā ne vienmēr ir. Mēs dzīvojam grēkā kritušā pasaulē, un dažreiz ir tā, ka vecākiem trūkst tēvišķa vai mātišķa mīlestība pret saviem bērniem, bet pastāv vienaldzība vai pat vardarbība. Tas ir bēdīgi un pat bīstami, un žēl tos bērnus, kuriem jāuzaug bez mīlestības. Labi, ja ir vecmāmiņa, citi radi, pat kaimiņi vai audžuvecāki, kas var aizpildīt šo mīlestības caurumu. Vecāku bezatbildība un grēks var atstāt dziļas rētas bērnu sirdīs. Rētas, ko tikai beznosacījuma mīlestība var dziedēt.

Cilvēciskā beznosacījuma mīlestība, tāda, kādu to saņemam veselīgā laulībā, veselīgā draudzībā, veselīgās attiecībās starp vecākiem ar bērniem u.c., ir tikai atblāzma no Dieva mīlestības. Mīlestība, par ko šeit tiek stāstīts, ir “agape”. Droši vien, ka esat dzirdējuši šo terminu, kā dievišķo mīlestību, bet ko tas nozīmē? Tā ir mīlestība, kas pilnīgi dod no sevis, bez atlikuma, bez ierunām. Tā ir mīlestība, kas dod visu, vienmēr, visur. Tēvs dod Dēlam šo agape mīlestību no mūžības uz mūžību, tas ir, ko nozīmē: visu, vienmēr un visur.

Tad Jēzus saka, ka to mīlestību, ko Tēvs Viņam ir devis, Viņš dod mums. Mēs saņemam šo bezgalīgo, mūžīgo mīlestību no Tēva caur Dēlu. Dēls ir kanāls, caur kuru uz mums plūst Dieva mīlestība. Dēls atdeva mums visu pie Krusta, kad Viņš neatstāja neko sev, bet atdeva mums visu sava Tēva mīlestību. Kā Jānis raksta, Jēzus parādīja savu mīlestību līdz galam (Jņ 13:1). Tēvs tik ļoti pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu (Jņ 3:16), un Dēls atdeva visu Tēva mīlestību mums, atdodot savu dzīvi pie Krusta. Šī ir agapes mīlestība, tāda, kas atdod visu, pilnīgi visu par savu mīļoto.

Ja šī agape mīlestība sevī ietver visu vienmēr un visur, kāds var prasīt, vai ir iespējams, ka kāds būtu ārpus šīs mīlestības? Jēzus vārdi “palieciet Manā mīlestībā” liek domāt, ka ir iespējams būt ārpusē vai nepalikt Viņa mīlestībā. Bet kā? Ja Viņa mīlestība ir visur – kā mēs varam palikt ārpus tās? No vienas puses nevaram, no otras puses varam. No Dieva puses Viņa mīlestība vienmēr mums ir pieejama un klātesoša. Viņš ir vienmēr un visur. Viņš mīlestībā dod visu. No mūsu puses mums ir izvēle pagriezt muguru Dieva mīlestībai, kad grēkojam un iekrītam neticībā. Līdzīgi bērnam, kurš spītībā nenāk mammas klēpī, tā mēs spītībā nenākam pie Dieva.

Kristīgais autors Klāvs Steipls Luiss savā grāmatā “Pēdējā Cīņa” apraksta šo dilemmu ļoti labi. Grāmata ir daļa no “Nārnijas hronikas” un stāsta par pasauli, kur valda dzīvnieki un dažādi pasaku tēli. Luiss gribēja izpētīt domu, kā Kristus parādītos šādā dzīvnieku pasaulē, un kā Viņš būtu tos glābis. Atbilde bija lauvas tēlā vārdā Aslans. Aslans atdeva savu dzīvi, lai glābtu Nārnijas zemi no Baltās raganas. Pēdējā grāmata atspoguļo Beigu Laiku un antikristu—mērkaķi, kas valkāja lauvas ādu, lai pieviltu dzīvniekus. Beigās parādās un uzvar īstais lauva—Aslans un visi, kuri ticēja Viņam, iegāja mūžīgā svētlaimē. Bet gadījās, ka daži neticīgi rūķi arī tika taipusē. Kamēr pārējie izglābtie dzīvnieki bezgalīgā priekā dejoja mūžīgajās pļavās, mežos zem bezgalīgajām debesīm kopā ar Aslanu, šie neticīgie rūķi saspiedušies kopā aiz bailēm no Aslana, redzēja tikai bezgalīgu tumsu, un izjuta bezgalīgas bailes. Savas neticības un grēka dēļ viņi neredzēja un nepiedzīvoja to, kas bija rokas stiepiena attālumā.

Grēks un neticība arī mūs šķir no Dieva, kaut Viņš ir tepat. Palikt Jēzus bezgalīgajā mīlestībā nozīmē izsūdzēt savus grēkus un ticēt evaņģēlijam, ka Kristus dēļ mums ir piedots šeit un tagad. Palikt Jēzus bezgalīgajā mīlestībā nozīmē lasīt Viņa vārdu un ieklausīties tajā lasījumos un sprediķos. Palikt Jēzus bezgalīgajā mīlestībā nozīmē saņemt Viņa vārdu sakramentos un neatteikt baudīt Viņa miesu un asinis.  Palikt Jēzus bezgalīgajā mīlestībā nozīmē palikt Jēzus sadraudzībā ar brāļiem un māsām Kristū, kā arī lūgties kopā un atsevišķi.

Bet Dieva mīlestība Kristū nav jūtama tikai draudzē, kaut tur tā ir klātesoša pēc Viņa apsolījuma. Jebkurā tīkamā un šķīstā mīlestībā Viņš ir klāt. Tas nozīmē, ka arī vecāku mīlestībā, dzīvesbiedru mīlestībā, bērnu vai draugu mīlestībā, arī Viņš ir klāt. Dievs ir mīlestība, un nevis tāda jutekliska mīlestība, kas svārstās, un ne tāda pasaulīga mīlestība, kas saka, ka seko savai sirdij, kaut tā ved netikumībā, bet tāda mīlestība, kas dod pilnīgi no sava, lai darītu otru cilvēku labāku, tikumīgāku, šķīstāku un ticīgāku – tāda ir dievišķīga mīlestība.

Kā skan senā baznīcas dziesmā: “Tur, kur ir žēlastība un mīlestība, tur ir Dievs”, lai Dievs vienmēr dod mums acis redzēt Viņa mīlestību mūsu dzīvēs, ka mēs varam palikt Viņa mīlestībā. Āmen.