Teksti: Jer 26:1-16; Ef 5:1-9; Mt 6:9-13
“Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien.” Mt 6:11
Apustulis Pēteris, iedrošinot kristiešu draudzes, rakstīja: “Jūsu atdzimšana nav no iznīcīgas sēklas, bet no neiznīcīgas, caur Dieva dzīvo un paliekošo vārdu. Kā nupat piedzimuši bērni, alkstiet pēc tīra garīga piena, lai, to baudot, jūs kļūtu pieauguši pestīšanai” (1Pēt 1:23,2:2). Komentējot šo rakstu vietu, brālis Jānis no Tezē saka, ka kristiešu dzīvi var salīdzināt ar evaņģēlija sēklu, kas, augot mūsos, nes mīlestības augļus. Bet, lai sēkla augtu, tai nepieciešama barība. “Tādēļ, primārais jautājums ticīgajiem ir nevis ‘kā lai es paveicu lielas lietas savā dzīvē?’ bet ‘kā lai es baroju šo evaņģēlija sēklu, kas sēta manī, lai tā augtu un nestu augļus? Citiem vārdiem, kas ir ticības saknes, iekšējās dzīves avoti?”
Viena no būtiskākajām ticības saknēm ir lūgšana. Lūgšana ir barība, kas nāk no iekšienes, avots, kam Svētais Gars liek plūst no sirds. Lūgšana ir dialogs ar Dievu. Mēs sarunājamies ar Dievu, kas mūs dzird un ir klātesošs. Lūgšana ir Dieva klātesamības prakse – veids, kā praktizēt dievbijību.
Pagājušajā reizē es pieminēju, ka Tēvreize ir evaņģēlija kopsavilkums un, līdzīgi kā baušļi ir sadalīti divās daļās: par attiecībām ar Dievu un par attiecībām ar līdzcilvēkiem. Tā varam sadalīt arī Tēvreizi. Pirmās trīs lūgsnas ir par Dievu, pēdējās četras ir par cilvēcīgām vajadzībām. Es teicu, ka šis sadalījums ir būtisks, ja vēlamies sabalansētu lūgšanu dzīvi. Ir svarīgi, ka slavējam Dievu, kā tas tiek teikts pirmajās trīs lūgsnās – slavējot Viņa vārdu, lūdzot pēc Viņa valstības un vēloties sekot Viņa gribai un prātam. Ir svarīgi nodoties Dievam savās lūgšanās.
Bet Jēzus arī māca, ka drīkstam un mums vajag lūgt par mums pašiem, par mūsu tuvajiem un par mūsu vajadzībām. Kā bērns lūdz labas, nepieciešamas lietas, kā arī lietas, ko vienkārši kāro no saviem vecākiem, tā mēs ar drošu prātu vēršamies pie mūsu Debestēva, zinot, ka Viņš mūs mīl un mūs dzird. Saprotot, ka šie lūgumi, ko Jēzus mums māca, ir virsraksti vai lūgsnu kategorijas, apskatīsim sīkāk, ko Viņš saka.
“Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.” Luters, sekojot baznīctēvu mācībai, Mazajā katehismā saka, ka dienišķā maize ir viss, kas nepieciešams miesas uzturam. Nedaudz ‘apdeitojot’ viņa 16. gs. sarakstu, varam saprast, ka dienišķā maize sevī ietver: ēdienu, dzērienu, drēbes, dzīvesvietu, darbu, naudu, mantu, labu laulāto draugu, labus bērnus, labus priekšniekus, labu valdību, mieru, veselību, labus draugus, uzticamus kaimiņus un daudz ko citu. Dienišķā maize, savukārt, nav Svētais vakarēdiens, jo to saņemam dievkalpojumos nevis lūgšanas rezultātā, bet tāpēc, ka Kungs tā ir pavēlējis. Dienišķo maizi vajag saprast vairāk par praktiskām lietām – par mašīnu, ja tā nepieciešama; par dzīvokli, ja jāpārceļas; par labiem ārstiem un pareizām zālēm; par labu darbu, kas dod dzīvei gandarījumu; un, protams, par pašu “maizi”, lai būtu paēduši. Viss, kas ir vajadzīgs miesai, tiek ietverts šajā lūgsnā.
“Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Pēc bibliskās mācības mēs esam sapratuši, ka esam grēcinieki, kā rakstīts “Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru” (Rm 7:19). Bet Dievs ir žēlīgs pret mums Kristus dēļ, un tādēļ varam un mums vajag lūgt šo lūgšanu ikdienas. Mēs arī atzīstam, ka tāpat, kā Dievs mums ir piedevis, mēs piedodam citiem. Ir interesanti, ka šī lūgsna nāk pēc dienišķās maizes. Dievs pret mums ir žēlīgs un gādā par mums, jau pirms mēs varam lūgt piedošanu par mūsu grēkiem. Jēzus saka par savu laipno Tēvu, “Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” (Mt 5:45)
“Neieved mūs kārdināšanā.” Luters saka tā: “Dievs gan nevienu nekārdina, bet mēs lūdzam šinī lūgšanā, lai Dievs mūs sargā un uztur, ka velns, pasaule un mūsu miesa mūs nepieviļ.” Velns gan mūs kārdina, apšaubot Dieva vārdu un sodu, apsolot to, ko viņš nevar dot. Viņš ir melis un melu tēvs, bet viss, ko viņš var dot, ir kauns un negods. Savukārt pasaule ir viss šajā dzīvē, kas ir pretrunā ar Dievu un Viņa atklāto patiesību. Pasaule mūs kompromitē ar to, ko zinām, kas ir patiess un dzīvi dodošs, un nomierināties par to, kas ir meli un nāvi nesošs. Visbeidzot – miesa. Viss, kas mūsos, kas ieved kārdināšanā, mūsu vājības, untumi un trūkumi. Ja zinām, piemēram, ka diētas dēļ mums nevajag ēst Napoleona kūkas, tad nevajag stāvēt pie beķerejas! Nekārdiniet sevi un Dievs jūs nekārdinās!
“Bet atpestī mūs no ļauna.” Šeit mēs varam domāt par jebkādu ļaunumu – miesīgu vai garīgu. Mēs ar šo lūdzam, ka Dievs sargā mūsu miesu no jebkā – negadījumiem, slimībām, vardarbības, u.t.t. Mēs lūdzam arī par savu mantu un īpašumu, lai Dievs tos sargā. Līdzīgi, kā dienišķā maize sevī ietver visu, kas nepieciešams miesas uzturam, mēs lūdzam, lai Dievs visu to sargā.
Bet mēs arī lūdzam Dieva apsardzību garīgajā ziņā, lai Dievs mūs sargā no ļauniem gariem, lāstiem v.tml. Kristus mūs ir atpircis no grēka, velna un nāves un pie krusta pienaglojis mūsu lāstus, pārvērsdams to svētībā (Kol 2:14). Ja vien mēs nebāžam degunus, tur, kur nevajag, piemēram, astroloģijā, horoskopos, taro kārtīs vai citās okultās lietās un neejam pie zīlniekiem, “tantiņām” v.tml., tad mēs varam būt droši, ka Dievs mūs sargās. Jēzus mācīja mūs lūgt “atpestī mūs”, nevis tāpēc, ka citādāk Dievs par to aizmirsīs, bet tieši tāpēc, ka Viņš, līdz ar visiem citiem lūgumiem Tēvreizē, vēlas mums to dot.
“Atpestī mūs no ļauna” arī attiecas uz mūsu pēdējo stundu, lai Kristus dēļ Dievs apžēlojas par mūsu dvēseli un pieņem mūs pie sevis savos mūžīgajos mājokļos. Citās baznīcas lūgšanās šis skan: “Mūžīgo mieru un svētīgu galu dāvini mums, ak Dievs.”
Tēvreize atkal noslēdzas ar slavu un pateicību. “Jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos. Āmen” Mēs atceramies, ka mēs esam putekļi, kas ar Dieva rokām un Dieva dvašu tikām radīti. Mēs esam Dieva radīti, bet Viņš ir Radītājs. Mēs esam laicīgi, bet Viņš ir mūžīgs. Tāpēc, ka mums īstenībā nav teikšanas neparko, mēs izsakām slavu Viņam, kam ir teikšana par visu. Viņam pieder valstība – jo tā pieder Viņam. Viņam ir spēks – jo Viņš visu radīja un lika visam kustēties un rosīties. Viņam ir gods – jo vienīgi Viņš sēž goda krēslā debesīs, kura priekšā lidinās serifi, saucot, “Svēts ir, svēts ir, svēts ir!” Kāds reiz ir teicis, ka lūgšanas atslēga neatrodas vārdos, bet tajā, ka saprotam, ar ko mēs runājam.
Tēvreize ir Jēzus mācība, kā mums lūgt. Ar šiem vārdiem vai ar mūsu vārdiem, galvenais ir, ka mēs lūdzam. Jēzus teica, “kad jūs Dievu lūdzat”, nevis “ja jums ir vēlme lūgt”. Ar Tēvreizi Jēzus mācīja, ka nav tāda lieta vai vajadzība, laicīga, vai garīga, par ko nevaram lūgt! Viss, kas ir nepieciešams, ir bērnišķīga paļāvība, zinot, ka mūsu Debestēvs mūs dzird un savā žēlastībā ir gatavs mums atbildēt. Āmen.