“Mūsu identitāte Kristū”, 16.dec.2018. (K.Zikmanis)

“Tad tie viņam jautāja: “Kas tu esi? – lai varam atbildēt tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?”” (Jņ 1:22)

Ja jums kāds vaicātu, kas jūs esat, atbildes varētu būt dažādas. Jūs varētu atbildēt, ka esat vīrietis vai sieviete, vīrs vai sieva, māte vai tēvs, dēls vai meita. Jūs varētu atbildēt ar to, ko darāt, ka esat darba devējs vai darba ņēmējs. Jūs varētu atbildēt ar savu profesiju, vai to, ko darāt brīvajā laikā. Protams, varat atbildēt vienkārši ar savu vārdu. Ir vairāki veidi, kā cilvēki sevi identificē. Bet kāda ir mūsu identitāte Kristū?

Jānis Kristītājs, kad viņam vaicāja, kas viņš esot, atbildēja noliedzoši – “es neesmu Kristus” (Jņ 1:20). Lietas, ko viņš darīja un sacīja, lika cilvēkiem domāt, ka viņš ir vai nu apsolītais mesija, kas atbrīvos tautu vai pravietis Elija atgriezies, vai Mozus apsolītais pravietis. Raksti saka, ka viņš apliecināja un teica, ka viņš neesot neviens no tiem, bet, ka viņš ir “saucēja balss tuksnesī: dariet līdzenu ceļu Kungam, kā pravietis Jesaja sacījis.” (Jņ 1:23)

Jānis Kristītājs zināja, kas viņš ir Kristū un Kristus priekšā, tāpēc viņš tik droši varēja stāvēt cilvēku priekšā un darīt tos darbus, ko viņš darīja. Viņš nebija kā niedre, ko vējš šurpu turpu šūpo (Mt 11:7), bet, psalma vārdiem sakot, kā  “koks, stādīts pie ūdeņu straumēm, – augļus tas laikā nes, lapas tam nenovīst, ko tas dara, viss izdodas” (Ps 1:3).

Cilvēka pašapziņa veidojas ar laiku. Tas rodas no tā, ko mūsu vecāki ieliek mūsos, ko citi cilvēki saka par mums, un no tā, ko paši atklājam par sevi. Pašapziņa var tikt stiprināta vai grauta atkarībā no situācijas un vides ap mums. Ne reti mūsu pašapziņa ir atkarīga no tā, ko ticam par sevi.

Es negribu ieslīgt pseido-psiholoģijā, jo neesmu psihologs, bet kā dvēseļu kopējs un gans vēlos atgādināt, kāda ir mūsu identitāte Kristū. Ir svarīgi zināt, kas mēs esam Kristū.

Pasaule bieži vien liek mums justies slikti un nevarīgi. Sātans nemitīgi mūs apsūdz un vēlas mūsu bojāeju. Bet Dieva vārds liecina, ka esam dārgi un svēti Dieva acīs Kristus dēļ. Jautājums mums ir, kam mēs gribam ticēt: velna meliem, pasaules apsūdzībām, vai Dieva vārdam?

Apustulis Pāvils 2. vēstulē korintiešiem apliecina: “Tādēļ tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums; viss vecais ir pagājis, un redzi – viss tapis jauns” (2kor 5:17). Mēs esam atjaunoti kristības ūdenī un mums ir dots Svētais Gars, kas liek Kristum dzīvot mūsos. Katru dienu ir iespēja izdzīvot šo apsolījumu no jauna, dzīvot Kristū, dzīvot kā baltai lapai, uz kuras varam ļaut Dievam rakstīt savas domas un ieceres. Kristū mēs esam atjaunoti. Nevis būsim vai centīsimies būt, bet esam. Mēs esam atjaunoti Kristū. Tā ir dāvana mums no Kristus, kas atbrīvo mūs no pagātnes.

Pāvila vēstule efeziešiem saka: “Mēs paši esam Viņa darinājums, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu” (Ef 2:10). Mēs esam Dieva meistardarbs. Viņš mūs veido. Dažreiz ir vieglāk redzēt mūsu trūkumus, mūsu grēkus, mūsu nepilnības. Bet Svētais Gars caur vārdu un sakramentiem ar mums strādā. Viņš neatstās darbu pus-pabeigtu. Viņš veido Kristus tēlu mūsos. Pāvils citur raksta: “Es paļaujos uz to, ka Dievs, kas pie jums iesāka labo darbu, to pabeigs līdz Jēzus Kristus dienai” (Fil 1:6). Viņš ir iesācis labo darbu, un apsola to pabeigt. Tās ir labas ziņas! Un tas nav viss. Mēs esam radīti mērķim: darīt labus darbus Kristus vārdā. Kalpošanā tuvākajam Viņš rūda mūsu ticību un ļauj mums dalīties Viņa plānā pasaulē.

Apustulis Pēteris liecina: “Jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķa priesteru saime, svēta tauta, tā īpašums, kas jūs no tumsas ir aicinājis savā brīnumainajā gaismā” (1pēt 2:9) Pēteris mums saka daudz par mūsu jauno stāvokli Kristū. Viņš atklāj, ka esam izredzētā cilts. Vecajā derībā izredzētā tauta – Israēls piedzīvoja Dieva tuvumu vairāk nekā jebkura cita tauta pasaulē. Dievs ar viņiem runāja, gan burtiski – Sīnaja kalnā, gan caur praviešiem. Viņš dzīvoja viņu vidū Saiešanas teltī un vēlāk Templī. Tā Dievs mājo mūsu vidū katra ticīgā sirdī. Viņš runā uz mums savā vārdā un ir mums tuvu. Mēs esam izredzēti. Tas nozīmē, ka izvēlēti ar nodomu. Mēs neesam nejauši vai negaidīti. Vēstule efeziešiem saka: “Viņš arī izredzēja mūs Kristū pirms pasaules radīšanas, lai mēs būtu svēti un Viņa priekšā nevainojami mīlestībā” (Ef 1:3). Mēs esam daļa no Viņa lielā plāna. Mūsu pestīšana bija iecerēta pirms pasaules radīšanas. Šīm ziņām vajadzētu ienest mieru sirdī.

Pēteris saka, ka esam ķēnišķa priesteru saime. Priesteri pārstāvēja Dievu tautas priekšā un tautu Dieva priekšā. Mēs varam pienest savas lūgšanas Dievam par mūsu tuvajiem cilvēkiem un stāstīt par Dievu tiem, kas Viņu nepazīst. Mēs pat neesam priesteri vien, bet esam ķēnišķa priesteru saime. Dievs Kristū ir darījis mūs par ko cēlu. Kā Aslans iecēla Pevensija bērnus par karaļiem un karalienēm Nārnijas hronikā, tā Dievs ir iecēlis mūs šajā majestātiskajā kārtā. Tas ir mūsu statuss Kristū.

Pēteris turpina, ka esam aicināti no tumsas Viņa brīnišķīgā gaismā. Grēks bija aptumšojis mūsu prātus, bet Svētais Gars ir apgaismojis mūsu sirdis un vedis mūs pie Kristus. Caur Kristus asinīm esam kļuvuši par svētu tautu, Viņa īpašumu. Cilvēki rūpējas un sargā savu īpašumu, jo vairāk Dievs. Kristus asinis tika izlietas, lai Dievam būtu īpašuma tiesības uz mums. Viņš mūs sargās un rūpēsies par mums.

Apustulis Jānis savā evaņģēlijā raksta: “Tiem, kuri Viņu uzņēma, kas ticēja Viņa vārdā, Viņš ļāva kļūt par Dieva bērniem” (Jņ 1:12). Mēs neesam ķēnišķa priesteru saime vien, kas pārvesti no tumsas gaismā, bet Kristū esam kļuvuši par Dieva mīļotajiem bērniem. Caur grēku un mūsu gribu mēs bijām svešinieki Dieva priekšā, bāreņi bez Debestēva. Bet Dieva Dēls padarīja mūs par Dieva dēliem un meitām. Viņš vairs nav kāds attāls spēks, bet tuvs un mīļš Tēvs.

Pāvils raksta: “Jūs esat Kristus ķermenis un katrs par sevi tā locekļi” (1kor 12:27). Visi kopā mēs esam Kristus miesa (vai ķermenis jaunajā tulkojumā). Draudze un Baznīca – kristieši, kuri pulcējās ap Viņa vārdu un sakramentiem ir vairāk par organizāciju vai domubiedru pulciņu. Draudze un Baznīca ir kas pārdabisks, jo kopā esam Kristus miesa virs zemes. Viens cilvēks nevar būt draudze, tāpat kā viens cilvēks nevar būt Kristus miesa. Bet Viņš ir mūs licis dzīvā organismā, lai nestu augļus, savā draudzē, savā Baznīcā, Dievam par godu un pasaulei par svētību. Ir teiciens, ka viena pagale nedeg, tā mēs kopā varam sasildīt cits citu ar Svētā Gara liesmu, lai Dieva uguns ir jūtama mūsu starpā. Draudze un Baznīca ir Dieva ģimene, kur Viņa bērni sapulcējas, stiprina cits citu ar Gara dāvanām, tiek stiprināti ar vārdu un sakramentiem, pielūdz Viņu un saņem Viņa svētību.

Ir daudz apsolījumu Bībelē, kas saka, kas mēs esam Kristū. Jānis Kristītājs bija pārliecināts par sevi un savu misiju. Bībele saka, ka pirms viņa nākšanas tautas priekšā viņš bija tuksnesī. Tuksnesis Rakstos nav minēts vienīgi kā pārbaudījumu vieta, bet, kā tas bija ar Mozu, ar Eliju, tā arī ar Jēzu, tas ir laiks kopā ar Dievu. Šajā Adventa laikā, lai mums ir laiks vairāk Bībeles lasīšanai un kopā sanākšanai draudzē, lai varam pārdomāt to, kas mēs esam Kristū. Āmen.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]

[10]

[11]

[12]