“Mūžības svētdiena”, 24.nov.2019. (K.Zikmanis)

“Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs.” (Mt 24:35)

Šodien ir pēdējā svētdiena kristīgajā kalendārā un tiek saukta par Mirušo piemiņas dienu, Kristus Karaļa vai Mūžības svētdienu. Liturģiskā krāsa ir balta, jo šie ir gaiši svētki, kas atgādina, ka Kristus ir karalis, kas ir uzvarējis grēku un nāvi un valdīs mūžīgi mūžos. Nākamsvētdien jauns Baznīcas gads iesāksies ar pirmo Adventu. Baznīcas gads centrējas ap Kristu. No dzimšanas necilajā kūtī Ziemsvētkos, cauri vislielākajiem un vissvarīgākajiem notikumiem, kas saistās ar Viņa krusta nāvi un godpilno augšāmcelšanos, kad svinam Lieldienas, līdz šodienai – Mūžības svētdienai, kad pieminam laiku beigas, Pastaro tiesu un kas tam seko – mūžīgo dzīvi. Ja tas tā ir, ka Baznīcas gads (faktiski visa Baznīcas dzīve) ir centrēts ap Kristu, tad var vaicāt, kāpēc šodiena arī tiek saukta par mirušo piemiņas dienu? Ko mēs darām, kad pieminam savus aizgājušos senčus?

Bībele māca, ka pēc nāves cilvēki neizgaist, nenozūd, bet visi gaida Pastardienu, “Jo mums visiem būs jāstājas Kristus soģa krēsla priekšā, lai katrs pēc nopelna saņemtu par visu, ko savā dzīvē darījis – vai labu vai ļaunu” (2 Kor 5:10). Jēzus pats saka: “Nebrīnieties par to, jo nāk stunda, kurā visi, kas ir kapos, dzirdēs Viņa balsi un izies ārā: tie, kas darījuši labu, – celsies augšām dzīvībai, bet tie, kas darījuši ļaunu, – notiesāšanai.” (Jņ 5:28-29)

Mūsu aizmigušie senči gaida pastardienu. Viņi nav izgaisuši, bet gaida. Kaut miesa satrūdēs, dvēsele gaida lielu notikumu. Mēs sakām, ka viņi ir aizmiguši iekš tā Kunga, jo līdzīgi kā cilvēki naktī iet gulēt, bet no rīta pamostas, tā arī visi, kuri ir miruši, reiz celsies augšām. Mēs viņus pieminam, jo viņi vēl eksistē – tikai ne starp mums, t.i. ne starp dzīvajiem. Viņi un mēs gaidām, ko konkrētu – Pastaro Tiesu. Cilvēki mēdz vaicāt, kāpēc pasaulē pastāv ļaunums. Tas var izraisīt ilgas diskusijas, bet viena lieta ir skaidra – pienāks diena, kad visam, kas ir ļauns, pienāks gals. Noasa dienās Dievs vienu reizi ir sodījis ļaunumu un attīrījis pasauli caur ūdeni, kad Viņš sūtīja grēku plūdus, izglābdams Nou ar ģimeni šķirstā. Tagad Viņš ir šķīstījis mūs kristības ūdenī, un glābj mūs Baznīcas šķirstā ar Vārda un Sakramentu kalpošanu. Pastardienā visi grēki tiks sodīti, visas netaisnības saņems pelnītu sodu. Tad Dievs atjaunos pasauli caur uguni, izglābdams savu tautu caur savu Dēlu Jēzu Kristu.

Bībelē šī diena tiek saukta par tā Kunga Dienu. Vecajā Derībā šī diena tiek attēlota tumša un baismīga, kā pravietis Joēls dzejā saka:

“Kungs ceļ balsi uz savu karaspēku,
jo varen brangs ir Viņa pulks,
jo varens ir tas, kas pilda Viņa sacīto,
jo liela ir Kunga diena,
jo bijājama, – kas gan to izturēs?” (Jl 2:11)

Varbūt kāds var domāt, ka, pieminot savus senčus dievkalpojumā vai svecīšu vakarā, es varu kaut kādā veidā palīdzēt viņiem izturēt šo Pastaro Tiesu, kaut kādā mērā atpirkt viņu grēkus. Ja tā domājam, tad rupji kļūdāmies, jo Bībele māca, ka Pastardienā ikviens saņems, ko, savā dzīvē, ir darījis – labu vai ļaunu. Kad mūsu dzīve šai pasaulē beidzas, līdz ar to beidzas arī iespēja kaut ko mainīt mūžībā. Žēlastības laiks ir dots, kamēr cilvēks vēl dzīvo.

Tāpēc Jēzus brīdina: “Lai jūsu gurni ir apjozti, un jūsu lāpas degošas! … Laimīgi tie kalpi, kurus kungs pārnācis atradīs nomodā” (Lk 12:35-37). Visi var domāt, ka man jau laika daudz – domāšu par Dievu vecumdienās. Bet mēs visi zinām, ka laiks skrien ātrāk, nekā vēlamies. Pat psalmists vaimanā: “Mans mūžs Tavā priekšā nekas. Patiesi, cilvēks tik dvesma vien ir!” (Ps 39:5-6). Tāpēc ir svarīgi pievērsties šīm lietām, kamēr mēs vēl te esam, lai savā dzīvē varam ko mainīt.

Ko varam mainīt? Kā mainīt? Jēzus ir teicis, ka debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs. Dieva apsolījumi ir vienīgais glābiņš un vienīgais drošais pamats, uz ko mēs varam balstīt savu cerību, jo tie nekad nezudīs. Ja Jēzus vārdi nekad nezudīs, der apskatīt, ko Jēzus saka par sevi, par mums un par mūžīgo dzīvi. Jēzus par savu misiju teica, ka Viņš ir nācis lai meklētu un glābtu pazudušo (Lk 19:10) un, ka tā ir Debesu Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un tic Viņam, būtu mūžīgā dzīvība, un Es to augšāmcelšu pastarā dienā.” (Jņ 6:40)

Kristus ienāca pasaulē un kļuva cilvēks, t.i. iemiesojās viena vienīga iemesla dēļ – lai miesā būdams samaksātu par mūsu miesā izdarītiem grēkiem. Svētais Pāvils saka par Jēzu: “Viņu, kas grēku nepazina, Viņš mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs Viņā taptu par Dieva taisnību” (2 Kor 5:21). Jēzus, kurš grēka nepazina, kurš bija bez vainas, kurš ir mūžīgi svēts, kļuva par grēku (uzkrāva sev pasaules grēkus), lai mēs – kuri grēkus ne tikai pazīstam, bet dažreiz mīlam un ar baudu izdarām – lai mēs Viņa vārdā taptu pestīti, lai caur Viņu mēs kļūtu par Dieva taisnību. Mūžīgā dzīve cilvēkiem nebūtu iespējama bez ticības Kristus nopelnam, bez ticības Kristus darbam, bez ticības pašam Kristum.

Mēs pieminēsim savus aizmigušos senčus ar skatu uz Kristu, kurš ir miris un augšāmcēlies par ikvienu grēcinieku, kas atgriežas un ticībā nāk pie Viņa.

Šodien ir pēdējā svētdiena kristīgajā kalendārā – Mūžības svētdiena. Krāsa šodien ir balta, nevis melna, jo šie tiešām ir gaiši svētki, kas atgādina, ka Kristus ir karalis, kas ar savu krusta nāvi ir uzvarējis grēku un ar savu augšāmcelšanos uzvarējis nāvi, un ar savu otro nākšanu Pastardienā valdīs mūžīgi mūžos. “Un Dievs noslaucīs visas asaras no viņu acīm, un nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju vairs nebūs, jo viss bijušais ir pagājis” (Atkl 21:4). Mūžīgā dzīve cilvēkiem nebūtu iespējama bez Kristus. Tāpēc, kad pieminam savus mirušos, godāsim mūsu Kungu, kas ticīgajiem dāvāja tik brīnišķīgu pestīšanu. Āmen.