“Mūžīgās vērtības”, Valsts svētkos 2021. (K.Zikmanis)

Teksti: Jes 26:1b–4; Ef 6:10–19; Mt 20:25–28

“Mums ir stipra pilsēta; aizsardzībai tai ir Dieva izveidots tās mūris un ārējais valnis.” (Jes 26:1)

Tāpēc, ka man ir gan Latvijas, gan Amerikas pilsonība, maniem bērniem arī tās ir. Pēc būtības viņi var lietot jebkuru pilsonību, kā viņi vēlas. Viņi ir pilsoņi abās valstīs. Ir cilvēki, kristieši, kas domā, ka viņi var to pašu darīt garīgā ziņā, jo juridiski mēs piederam kādas zemes valstij, bet caur kristību mēs piederam debesu valstībai. Doma šāda: es baudīšu visus labumus šeit virs zemes, it kā debesis nebūtu, bet tai pašā laikā gaidīšu visus labumus, ko Kristus ir ieguvis manā vietā pie krusta, kad nāks mana stunda. Varbūt viņi ir kristīti un iesvētīti un domā, ka viņi var to lietot kā pasi, lai ieietu debesīs.

Ko Jēzus saka? “Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji” (Mt 7:23). Lietojot pārspīlējumu, mēs esam vai nu zemes pilsoņi ar visām no tā izrietošām sekām, vai mēs esam debesu pilsoņi ar visām tās privilēģijām. Dievs mūs ir mīlējis tik daudz, lai dotu vislielāko upuri, lai ievestu mūs savā valstībā. Jautājums ir, kam mēs jūtamies vairāk piederīgi?

Šajā Valsts svētku priekšvakarā es nevēlos mūs iedzīt kādā stūrī, vai nu piederam zemei, vai nu piederam debesīm. Nē! Jautājums ir par prioritātēm. Ko mēs liekam pirmo? Šī ir atsauce uz pirmo bausli – vai mēs liekam Dievu augstāk un pirms visām lietām, tai skaitā valsts un zemes dzīvi, vai mēs tā nedarām. To var atbildēt tikai katrs pie sevis.

Nav nekas peļams būt patriotiskam un pateicīgam par savu valsti. Pāvils saka, “Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu” (Apd 17:26-27a). Dievs ir nospraudis noteiktus laikus un robežas mūsu tautai, latviešu tautai, lai meklētu Dievu. Dievs lika noteiktai paaudzei celties un izcīnīt mūsu brīvību, par ko slava un pateicība Dievam, un gods un cieņa tiem, kas cīnījās un/vai, atdeva savas dzīvības par Latviju. Tas notika ar nolūku, kā Pāvils saka – lai meklētu Dievu.

Kad mācījos universitātē Amerikā, es biju tāds “superletiņš” (mana sieva teiktu, ka joprojām tāds esmu). Valkāju t-kreklus par Latviju. Man bija n-tās piespraudītes par Latviju. Es lasīju visu, ko vien varēju dabūt par Latvju un biju tāds Latvijas evaņģēlists.

Bet vai tas ir mūsu aicinājums? Izglītot kādu ārzemnieku par savu dzimteni ir labi, bet izņemot, ja tu esi gids vai vēstnieks, sava laika pavadīšanai, stāstot un jūsmojot par Latviju, nav mūžīga vērtība. Būt latvietim, kā Pāvils saka, ir tikai līdzeklis, kā iepazīt Dievu. Es iepazinos ar Dievu kā latvietis. Es izdzīvoju savu kristīgo dzīvi kā latvietis. Dievs mani ir aicinājis kā latvieti. Es neesmu bezpersonisks cilvēks bez tautības, bez vēstures, bez saknēm. Es esmu pēc dzimšanas latvietis, bet pēc Dieva žēlastības kristietis.

Kāda pilsonība mums ir, ir sekundāri tam, kam mēs piederam. Kur mēs dzīvojam ir sekundāri tam, kur būs mūsu galamērķis. Lasījumā no Jesajas grāmatas, ko dzirdējām, jūdu tauta dzied, “Mums ir stipra pilsēta; aizsardzībai tai ir Dieva izveidots tās mūris un ārējais valnis.” Tie, kuri ir redzējuši Jeruzālemi, nevar nebūt iespaidoti, ieraugot tās mūri un vaļņus. Tas ir elpu aizraujošs skats. Plus vēl tas senatnīgums, visa tā vēsture un notikumi. Jeruzāleme ir iespaidīga. Iespējams, kad jūdi toreiz lasīja šo pravietojumu, viņi domāja pie sevis – jā, mums ir stipra pilsēta, ar ko lepoties. Tajā mēs mūžam būsim droši.

Bet Jesaja nerunāja par zemes Jeruzālemi, kas vairākkārt tika ielenkta, iekarota un beigās arī sagrauta. Jesaja runā par debesu Jeruzālemi, kas nonāks no debesīm, Dieva dota, mūsu īstā tēvija. Par šo Jeruzālemi Jesaja saka, “Atveriet vārtus, lai ieiet taisna tauta, kas tur ticību!” (Jes 26:2). Lai ieiet taisna tauta, kas tur ticību. Citiem vārdiem, lai ieiet tie, kuru prioritātes ir pareizā secībā. Tie, kuri ir likuši Dievu un Dieva lietas pirmajā vietā un sakārtojuši citas pēc tam.

Nepārprotiet mani! Rūpēšanās par tām lietām, par ko mums ir jārūpējas šajā, zemes dzīvē ir nepieciešama. Ir rakstīts, “kas negrib strādāt, tam nebūs ēst” (2Tes 3:10). Nebūs slaistīties! Jārūpējas par sevi un ģimeni. Jāmīl savu tuvāko, kā sevi pašu un jādara labi darbi, kas padara šo valsti, šo pasauli labāku. Ir jācīnās par taisnību un jāsludina patiesība.

Bet dažreiz, arī starp kristiešiem, šķiet, ka viss, kam ir nozīme, ir šai zemes dzīvei. “Manas tiesības” un “manas brīvības”. Tiesības ir svarīgas, bet tās vienmēr nāk ar pienākumiem. Brīvība ir dārga, bet tai vienmēr ir cena. Ir interesanti, ka mūsdienās kristieši arvien skaļāk un skaļāk runā par savām tiesībām, un arvien mazāk un mazāk runā par krustiem, kas mums ir jānes. Un krusti ir mums visapkārt. Viņa labklājība, kā arī veselība ir tavs krusts. Mēs zinām, ka nekas nenotiek bez Dieva ziņas. Ja Viņš ir pieļāvis situāciju, kurā mēs atrodamies, vai mums atsacīties no krusta, ko Kungs mums ir devis? Ja ir kas, ko esam mācījušies šajā gadā, tad tā ir atšķiršana, kas patiešām ir dārgs un vērtīgs, un kas ir pelavas.

Katram kristietim ir divas pilsonības – zemes un debesu. Šajos svētkos pieturēsimies pie tā, kas ir labs un vērtīgs un atmetīsim, atlaidīsim to, kas nav. Pārskatīsim savas prioritātes. Vai es cīnos par to, kas ir taisnīgs, vai par to, kas galu galā ir zemisks un kalpo manām interesēm, nevis manam tuvākajam. Lai Dievs dod mūsu tautai šo laiku un šo telpu, lai meklētu Viņu un atrastu mūžīgās vērtības, kas nekad nezudīs. Āmen.