“Nāciet, jo tas ir sataisīts”, 19.06.2022. (K.Zikmanis)

Teksti: Salp 9:1-6,10,13-18; 1Jņ 3:13-18; Lk. 14:16-24

“Bet Viņš sacīja tam: “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts.” (Lk. 14:16-17)

Es atceros bērnībā, kad es pirmo reizi aicināju savus draugus un pats “organizēju” savas dzimšanas dienas svinības. Pirms pirmie viesi sāka nākt, es pārskatīju, vai viss ir savā vietā pie galda, vai viss ir kārtībā. Tad es sāku uztraukties – vai visi būs, vai visi nāks?

Mēs visi esam sarīkojuši kādu balli, lai svinētu kādu īpašu notikumu. Tā kā ir izlaidumu laiks, iespējams kāds ir jau bijis kādās svinības, vai drīz apmeklēs kādas. Daudz pūļu dažreiz ir vajadzīgas, lai sagatavotos kādai lielai ballei. Uztraukums varētu būt liels, pirms viesi sāk nākt. Vai būs pietiekoši, ko ēst un dzert, vai visiem garšos, un tā joprojām. Bet, kā jūs justos, ja pēc visām tām pūlēm, visi aicinātie viesi teiktu, “nē, paldies – mums ir kas svarīgāks, ko darīt?”

Svinības mēdz būt dažādas – no nelielas vārdadienas līdz pat kāzām, kas ilgst 3 dienas. Svinības, kuras minētas mūsu šodienas tekstā, ir drīzāk pēdējās – lielas, grandiozas, ļoti priecīgas.

Jēzus šajā līdzībā runā par Dievu, kā saimnieku, kurš aicina mūs uz savām svinībām. Šīs ir lielas svinības un daudz ir ticis darīts, lai sarīkotu šīs svinības. Bet atbildes, ko saņēma kalps, ir vājas, neatbilstošas, pat smieklīgas.

Es jau vaicāju, kā jūs justos, ja pēc lielās sagatavošanās, neviens neatnāktu uz jūs sarīkoto balli. Kā Dievs varētu justies?

Viens nevar nākt, jo ir pircis īpašumu, un vēlas to apskatīt. Padomājiet – kurš nopērk īpašumu, to neredzot? Cik ir cilvēku, kuri nenāk pie Dieva, jo vispirms viņi grib, lai viss ir kārtībā savā ikdienas dzīvē: tad, kad man būs māja, vairs nebūs parādu, un viss salikts pa plauktiem – tad es domāšu par Dievu. Cik ir cilvēku, kuri grib, lai viss būtu kārtībā viņu amatā, viņu darbā, lai pēc viņu domām varētu nākt Dieva? Ja mēs gaidām to brīdi, kad viss būs kārtībā mūsu dzīvēs, tad tas brīdis nepienāks un aicinājumu uz svinībām mēs būsim palaiduši garām.

Otrs nevar nākt, jo viņš ir pircis lopu un vēlas to apskatīt. Atkal – kurš tad pērk tādu “kaķi maisā”? Šis ir cilvēks, kurš vienkārši meklē kādu iemeslu, lai nedomātu par Dievu, vienalga, cik tas ir neloģisks, un tas ir žēl. Viņš nedomā, ka Dievam ir viņam kaut kas, ko dot.

Trešais nevar nākt, jo tas ir dibinājis ģimeni. Tas ir cēli un godājami – bet vai tas nozīmē, ka Dievam arī nav vieta ģimenē? Dievs ir dibinājis ģimeni, un Viņš ir ģimenes aizstāvis un sargs.

Dievs piedāvā mums, cilvēkiem, daudz. Kristīga dzīve ir vairāk nekā sēdēšana aukstās baznīcās svētdienu rītos. Jēzus attēlo šo piedāvājumu kā balli, kā svētkus, kā mielastu, ko mums dod Dievs. Cik daudz mūsu kristīgajā dzīvē mēs domājam par šo aspektu?

Nāciet, viss ir sataisīts! Tas ir aicinājums, ko mēs dzirdam katrā dievkalpojumā pie Vakarēdiena. Tas Kungs ir sataisījis mums banketu. Tas Kungs ir sataisījis mums svētkus. Vakarēdiens mums sniedz Dieva žēlastību redzamā, taustāmā, baudāmā veidā, kas ir tikai nedaudz no tā, kas mūs sagaida. Svētais Vakarēdiens ir prieka pilns notikums draudzē. Tas ir arī nopietns un svēts notikums draudzē, jo Vakarēdienā Jēzus mums dod ēst un dzert savu patieso miesu un asinis, lai dāvātu mums grēku piedošanu, dzīvību un svētlaimi. Bet tas ir priecīgs notikums, jo tajā Dievs mums parāda to, cik daudz Viņš mūs mīl, dodot savu paša Dēlu mūsu glābšanai.

Mēs uzdrīkstamies nākt pie tā Kunga galda, kā mēs dziedam prefācijā, ar “paceltām sirdīm”. Par šo mielastu ir dārgi samaksājis Dievs—Jēzum bija jāizlej savas asinis pie krusta—bet tas nenozīmē, ka mums par to ir jābēdājas. Laiks skumt un bēdāties ir tad, kad sūdzam savus grēkus. Tagad ir laiks priecāties tā Kunga žēlastībā, jo Viņš ir laipnīgs. Kad mēs ejam ciemos un mēs zinām, ka saimniece visu dienu ir pūlējusies virtuvē, lai celtu ko labu galdā, vai mēs nākam ar drūmām sejām, bēdājoties par viņas grūtu darbu? Nē, mēs nākam ar puķēm un smaidu uz lūpām, lai pateiktu “paldies.” Pie Dieva galda mēs arī varam nākt ar smaidu uz lūpām, dodot visu cieņu un godu, kā šim mielastam pienākas.

Pie Dieva mēs atrodam piedošanu un sirdsmieru, bet vēl vairāk, mēs atrodam Viņu pašu. Nākot pie ticības, t.i. pieņemot šo aicinājumu uz Dieva sarīkotajām svinībām, mēs satiekam pašu Dievu, kā laipnu saimnieku, kas dod mums visu to labāko.

Vēl ir vietas! Dievs saka, ka vēl ir vietas. Nāciet visi! Kad saimnieks šajā līdzība sūta savu kalpu, lai uzmeklētu cilvēkus, lai piepildītu svētku zāli, tas ir tas pats, kad dievkalpojuma beigās mēs dzirdam vārdus: “Ejiet ar mieru un kalpojiet Tam Kungam ar prieku!” Citos vārdos: ejiet un meklējiet vēl cilvēkus, kuri vēl tālu, kuri nav nākuši un baudījuši no Dieva labuma. Kad bija pirmā reize, kad jūs ienācāt baznīcā? Vai spert pirmos soļus bija grūti? Vai bijāt viens, vai kāds jūs “atvilka”? Es saku, ir daudzi, kuri vēlētos nākt, bet bailes no “pirmā soļa” viņus aptur. Vai jūs būsiet tas, kas viņus “atvilks” līdz baznīcai? Un ja ne jūs, tad kurš to darīs? Dieva prāts ir, lai Viņa nams ir pilns un es nerunāju par šo namu vien!

Dievs ir devis mums iemeslu priecāties, jo dzīve ar Viņu tiek salīdzināta ar svinībām. Šajā dzīvē, šajā “tumsas ielejā” mums vēl būs bēdas, bet Dievs ir devis mums cerību. Viņš ir sataisījis lielu banketu un mēs esam aicināti. Mēs varam aicināt mūsu radus un draugus sev līdzi – faktiski, Dievs pavēl mums to darīt. Katru nedēļu mums tiek atgādināts par šo mielastu, kas nāk, kad pie Vakarēdiena mēs dzirdam Dieva aicinājumu. “Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts.”