Soģ 3:12–30; Apd 1:1–14; Mt 27:45–54
Jēzus ir Kungs un šodien, mūsu luteriskajā baznīcā, tiek atzīmēta Sv. Bartolomeja diena, jeb, latviskoti tas būtu, Sv. Bērtuļa diena. Viņš bija viens no divpadsmit Jēzus mācekļiem. Viņš Sv. Rakstos pieminēts dažas reizes un Tie mums par viņu neko daudz neatklāj. No citiem avotiem zinām, ka viņš savu turpmāko dzīvi ir pavadījis Armēnijā, kur ir sludinājis Evaņģēliju un miris mocekļa nāvē. Pastāv versija, ka viņam novilka ādu un viņu piesita krustā, iespējams, kā Apustuli Pēteri, ar galvu uz leju. Es, gan nevaru saprast kāpēc vēl krusts bija vajadzīgs, bet ikonās Sv. Bartolomeju attēlo ar dīrājamo nazi un Bībeli, kas norāda uz viņa sludināšanu un asinsliecību. Atkl. gr. rakstīts, ka jaunās Jeruzālemes mūrim, debesīs, ir likti divpadsmit pamatakmeņi uz kuriem rakstīti divpadsmit Apustuļu vārdi, tā kā, ja kādreiz sanāks nokļūt pie jaunās Jeruzālemes mūra un redzēt uz viena no akmens rakstīts Bartolomejs, tad nebūs vairs jāprasa, kas tas par Bartolomeju un kāpēc tur tā rakstīts… Manuprāt, tas ir forši un labi, pieminēt cilvēkus, kuri savu kristīgo ticību ir izdzīvojuši pirms mums un šādi varam arī, ko iemācīties uz priekšdienām…
Par šodienas Rakstu vietu… Un visgaišākajā dienas laikā, no plkst. 12 līdz plkst. 3, kad saule spīd visspožāk, kad ir viskarstākais laiks, un, kad saules stari krīt vistiešāk, pār zemi tapa tumšs. Ebreji stundas skaita nedaudz citādāk… bet iztēlojoties to, kas tur notika, pirmais priekšstats rodas, ka tumšs palika tikai tur svētajā pilsētā, bet lasot vēlreiz šo, man ļoti patīk ticēt, ka tumšs, kā rakstīts, palika pār zemi, kā visu zemi, gan tur kur jau bija tumšs, gan tur, kur vēl tikai būtu, ka šis notikums, kā, lai to arī nemēģinātu izskaidrot – saules aptumsums, negaiss, vētra, kaut kāda mistiska, neizskaidrojama parādība, bija par liecību visiem. Tie, kas bija pie Jēzus redzēja tumsu un arī tie, kuri tur nebija uz trīs stundām redzēja iestājamies tumsu… Kā ziņa visai pasaulei, tagad tas notiek…
Un tomēr, tas, kas bija acīm redzams visapkārt, simboliski atdarināja to, kas tobrīd notika Jēzū – Viņā., un tas, kas Viņā notika, lika Viņam saukt, Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis? Daudz bieži vien jautā, kāpēc Jēzus toreiz šādi izsaucas… Jēzus Pats ir Dievs, kā tad Dievs tur nebija vairs vai varēja nebūt, tā kā pa visam vai kā? Protams, Dievs visu zina, visu redz, dzird un valda pār visu, bija arī lietas kursā par visu, kas tobrīd notika ar Jēzu… bet, tas stāsts ir par to, ka Jēzus visu Savu dzīvi bija pavadījis Dieva klātbūtnē, Viņa gaismā, Viņa svētumā, kā svētības vārdos, dievkalpojuma beigās, sakot, Tas Kungs apgaismo Savu vaigu pār tevi, tā arī Jēzus visu laiku skatīja Dievu vaigu vaigā, bija Viņa tuvumā nepārtraukti un tagad, pirmo reizi mūžā šis svētais spožums novēršas no Jēzus, dienas vidū, kad visspožāk, iestājas tumsa… Mēs par sevi varētu teikt, es esmu šokā, kas tas tagad ir? Bet Jēzus nekad neko tādu nebija piedzīvojis, tā sajūta, kas Viņā bija, lika Viņam saukt, Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis? Grēks mūs šķir no Dieva, grēks Jēzu šķīra no Dieva… ne Jēzus grēks, mans grēks, tā ir mana vaina, mana vaina, mana vislielākā vaina, piedodiet… Bībele izsakās vēl skarbāk, tie ir mūsu visu grēki, kas toreiz šķīra Jēzu no Dieva… pirms kāda laiciņa biju aiz neuzmanības, ko kļūdījies, īsti neatceros ko, bet atceros to sajūtu, ka manī bija, kas tāds, kas manī rada nemieru, ļoti tramda, tā sajūta tāda pretīga, gribas izvemt vai kā citādāk dabūt to no sevis ārā, jo tas mani ēda kopā no iekšienes, es saucu uz Kungu, es gribu, lai tas ir prom no manis, lūdzu piedod, ko esmu grēkojis… Dievs novērsa Savu vaigu, lai Jēzus piedzīvotu šo pretīgo atstātības sajūtu, lai mums tā vairs nebūtu jāpiedzīvo… es negribēju un nevarēju izturēt piecas minūtes, tāpēc, ka Jēzus uzņēma manus grēkus uz sevis, man tie nav vairs visu mūžu jānes sevī, jāmokās grēku sagrauztam līdz nāvei, jo nav, kas no tā izglābtu… bet ir, Jēzus ir Kristus…
Otra lieta, ko Jēzus atklāj mums ar šo jautājumu, kāpēc Dievs Tu esi Mani atstājis, ir tas, ka pie krusta Jēzus mirst viens… Viņš mirst, gan kā cilvēks, gan kā Dievs, jo abas Kristus dabas – cilvēciskā un dievišķā ir nedalāmas, bet šis parāda to, ka Dievs, kā vienīgais dzīvais Dievs, tur pie krusta nemirst, nav tā, ka Dievs nomira, visam beigas, Dieva nav… nē, Dieva Dēls bija miris trīs dienas, bet visi darbi turpināja notikt, visa pasaule turpināja savu ritmu. Tēvs nemira pie krusta ar Jēzu, neviens Viņam Savu misiju izpildīt pie krusta nepalīdzēja, vēl jo mazāk kāds no mums cilvēkiem… Jēzus ne ar vienu nedala šo nopelnu… šis ir īpaši svarīgi, kad cilvēki ar saviem darbiem sev grib nopelnīt Dieva mīlestību un žēlastību… Dievs par mums ir apžēlojies Jēzū Kristū, jo nav nekas tāds, ko mēs spētu Dievam dot, kas būtu tik vērtīgs, kā pats Dievs… Šovasar sanāca būt citādāk vadītā dievkalpojumā, kur sprediķa vietā mūs sadalīja mazākās grupās, izdalīja lapiņas ar jautājumiem par Rakstu vietu, ko dzirdējām un savā starpā pārrunājām lietas, atbildējām uz jautājumiem… atceros, pēdējais bija tāds vispārīgs jautājums, ko man nozīmē ticēt Jēzum, kā Pestītājam? Kādi sāka dalīties, ticēt man nozīmē staigāt ar Jēzu, Viņš man palīdz, palīdz atrast nozaudētas lietas, Viņš mani māca, Viņš mani iedrošina utt. Tas viss ir labi un pareizi, Jēzus, kā Palīgs, kā Skolotājs, Mācītājs, kā Dziedinātājs, kā Draugs, kā Brālis un vēl, bet jautājums bija ticēt Jēzum, kā Pestītājam? Man tas nozīmē to, ja Jēzus ir mans Pestītājs, tad Pestīšana attiecas uz mani, Pestīšana no maniem grēkiem… tātad, ja es ticu, Jēzum kā Pestītājam, tad tas man nozīmē atzīt to, ka esmu grēcinieks… Un šī ir tā vēsts, kas ir Evaņģēlijs… vēsts, uz ko Baznīca balstās un, ko sludina, sākot ar tādiem vīriem, kā Sv. Bartolomejs… šodienas Rakstu vieta par Kristus nāvi mums parāda Jēzu, kā Pestītāju, pēdējais, ko pirms Savas nāves Viņš teica, bija – viss piepildīts. Ar Savu nāvi Viņš arī piepilda to misiju, kāpēc tika sūtīts šeit uz zemes, pestīt mūs no mūsu grēkiem.
Caur Jēzus nāvi un ciešanām mirdz uz mums dievišķā skaidrība… tas rada tādas divējādas sajūtas un labi, ja tas tā ir, jo tam tā ir jābūt… Brīdī, kad Jēzus izlaida Savu garu, nāve ņēma virsroku pār Viņu… Ziniet, ko vēl nāve izdarīja, viņa ņēma un nevarēja noturēt Jēzu savā varā, viņa ļoti centās, bet viņai neizdevās, nabaga nāvīte, nabadzīte tik daudz darba ieguldīts… Sv. Vakarēdiena laikā, izdalot Sakramentus, saka Kristus miesa, par tevi nodota, nāvē, Kristus asinis, par tevi izlietas, grēku piedošanai… Jņ. 6. nodaļas beigās, Jēzus saka, ka tie, kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir dzīvība, mūžīgā dzīvība… Nāve pretstats dzīvība… Jēzus Pats, kā dzīvības avots un, kad arī mūs nāve kādu dienu pārsteigs, tad atkal sanāks nāvi apbēdināt, jo šitie atkal tie ar to dzīvību sevī, šitie jau ir tie, kas augšāmcelsies…
Kungs vairo mūsu ticību… Jēzus vārdā… Āmen…