“Nāve nāk negaidot”, 21.11.2021. (K.Zikmanis)

Teksti: Jes 25:6–9; Atkl 21:1–6a; Jņ 11:32–44

“Daži no viņiem teica: Vai Viņš, kurš aklajam atdarīja acis, nevarēja izdarīt tā, lai arī šis nenomirtu?” (Jņ 11:37)

Filmā “Polianna” mācītājs, uzkāpjot kancelē, bargi uzlūko draudzi un tad skaļā balsī sāk aurot: “Nāve nāk negaidot!” Ja gadījumā kāds to nebija dzirdējis, viņš atkārto, “Nāve nāk negaidot!” Kārtīgi iebaidīta, draudze klausās tālāk mācītāja domu, ka ikvienam ir jābūt gatavam stāties Dieva soģa krēsla priekšā, jo neviens nezina savu stundu, kad nāve nemanot nozags tavu dzīvi. Ikviens zina, ka tā diena nāk, bet ja tā nāktu šajā stundā vai nākamajā, vai rīt vai parīt, vai mēs esam tai gatavi? Grēkus nožēlojuši, ar līdzcilvēkiem izlīguši, ar sirdi, pilnu ticības Kristum, ar dvēseli – paļāvīgu uz mūsu Glābēju vien?

Tas ir baiss jautājums. Jautājums, ko dzirdam katrās bērēs – vai jūsu gurni ir apjozti un lāpas spīdošas? (Lk 12:35) Citiem vārdiem – vai tu esi gatavs satikt savu Radītāju? Šodien, Mūžības svētdienā vai Mirušo piemiņas dienā vēlos apskatīt trīs jautājumus: 1) Esi gatavs!, 2) Nāve nav dabiska un 3) Lielā uzvara.

Es jau sāku ieminēties par pirmo – esi gatavs! Mums ir jābūt gataviem savai nāves stundai. Bībele bez šaubām ir par dzīvību un dod dzīvību, kā Pēteris saka Jēzum, “Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi” (Jņ 6:68). Bet Svētajiem Rakstiem ir ko teikt par nāvi. “Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam!” (Ps 90:12), saka psalms. Ir tādi, kas ar māņticības pārliecību konsekventi nerunā par nāvi, “lai nedod Dievs!” to nepiesauktu. Bet nerunāt par nāvi ir līdzīgi kā strausam iebāzt galvu smiltīs.

Ko es domāju, kad saku: gatavoties nāvei? Vienkāršākais ir stāstīt saviem tuviniekiem, ko jūs vēlaties savās bērēs. Cik nav bijušas reizes, kad esmu sastapies ar palicējiem, kam nav ne jausmas, ko aizgājējs būtu gribējis. Cik nav bijušas reizes, kad draudzes loceklis ir laicīgi izvadīts, jo neticīgi radinieki nav zinājuši atšķirību. Mana mamma pierakstīja visu – sākot no kleitas līdz dziesmām, kuras dziedāt, un kurus aicināt. Šāda informācija ir liels atvieglojums tuviniekiem jau tā grūtajā brīdī.

Bet svarīgāks, daudz svarīgāks ir mūsu garīgais stāvoklis. Vai mēs dzīvojam piedošanas garā, ka esam izlīguši ar citiem, ar sevi un ar Dievu? Sāksim ar Dievu. Mēs visi zinām, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem, bet vai mēs zinām par kuriem? Kad bija pēdējā reize, tu veici sirdsapziņas izmeklēšanu? Sv. Ignācijs mācīja pirms gulētiešanas domās pārstaigāt dienu divas reizes. Pirmo reizi, lai ieraudzītu un pateiktos par visām svētībām un labajām lietām, kas notikušas. Otro reizi, lai apzinātu un nožēlotu tās lietas, kas nebija labas, kas grēcīgas, kas sāpināja Dieva sirdi. Pats Ignācijs esot veicis šādu izmeklēšanu reizi stundā.

Ir viegli atnākt uz dievkalpojumu un skaitīt grēksūdzes lūgšanu kā pātarus no galvas, bet ne no sirds. Es iesaku iedziļināties vārdos nākamreiz, kad to darīsiet. Es arī pamudinu uz privāto grēksūdzi par tiem smagākiem grēkiem, par tiem, kas neliek sirdsapziņai mieru. Piezvaniet man un norunāsim laiku. Tāpēc es te esmu.

Neaizmirstiet sakramentus! Kristus pats nāk mūsos iekšā, lai mūs sagatavotu. Un ne tikai te baznīcā vien, bet arī mājapmeklējumos. Man vajadzētu uzsvērt šo kalpošanu biežāk, jo tā tiek tik reti lietot šajā draudzē. Ja cilvēks netiek uz baznīcu, baznīca iet pie viņa. Un tas nav tikai tad, kad “pēdējā stundiņa” ir klāt, kaut tas brīdis ir sevišķi piemērots. Kad cilvēks ir slims, sakraments ir spēcīgs līdzeklis. Dievs mums ir devis gan praktiskus, gan garīgus līdzekļus, lai mēs būtu gatavi.

Es sastapos ar nāvi, kad man bija 8 vai 9 gadi, kad mana mammas mamma nomira. Es atceros to tukšumu manī un tās dusmas – bet uz kuru, es nezināju. Kad mans tētis nomira, atkal bija tukšums un dusmas. Pagāja kāds laiks, kamēr sapratu, ka biju dusmīgs uz Dievu, ka Viņš paņēma manu tēvu. Kāpēc, Dievs?! Kāpēc? Ir pantiņš baznīcas dziesmā, kas skan “Pats pļaujas Kungs zin’ laiku, lauž vārpu gatavu.” Raksti saka, ka nekas nenotiek mūsu dzīvēs bez Dieva ziņas. Viņš zina labāk, tā esmu dzirdējis un esmu teicis. Bet tas nepadara lietas vieglākas. Kā nebūt dusmīgam uz Dievu?

Esmu arī dzirdējis, ka nāve ir dabiska, vai kāds ir aizgājis dabiskā nāvē, un tāpēc nav, uz ko dusmoties. Tā ir taisnība, ka visi cilvēki kaut kad mirst. Bet nāve nav dabiska. Nāve savā ziņā ir pretdabiska. Ar to es domāju, ka Dievs nav nāves avots. Kas ir nāves avots? Grēks. Pāvils saka, ka “grēka alga ir nāve” (Rm 6:23). Ja ir uz ko dusmoties par nāvi, tad tas ir grēks.

Ēdenē Ādams un Ieva slimības, ciešanas un nāvi nepazina. Līdz tai dienai, kad viņi krita grēkā un paradīze tika zaudēta. Ar viņu nepaklausību nāve ielauzās pasaulē. Nāve ir grēka sekas. Nāve ielauzās pasaulē kā ienaidniece, lai sodītu grēku. Nāve nav Dieva radīšanas plānā. Tā ir laupītāja, kā baznīca ir atzinusi, kad tā lūdz par tiem, kurus nāve ir aplaupījusi. Tāpēc lūdzam pēc svētīgas nāves, ka esam garīgi sagatavoti.

Šī iemesla pēc Kristus nāca, lai atsvabinātu mūs no grēka, nāves un velna. Ievēro! Kristus nāca, lai atsvabinātu ne tikai no grēka un ne tikai no velna, bet arī lai atsvabinātu mūs no nāves. It kā nāve bija iezagusies pasaulē, lai turētu važās ikvienu grēcinieku – un tie esam mēs visi. No dažādām slimībām mēs varam tikt izārstēti, bet neviens nevar izbēgt no nāves. Vienīgās zāles nāvei ir Kristus augšāmcelšanās.

Tas, kas nepazina grēku, pār kuru nāvei nebija varas, kā paradokss nomira, lai ar savu nāvi uzvarētu nāvi. Cīnies pret uguni ar uguni, ir teiciens. Tā Jēzus arī darīja. Ar savu nepelnīto nāvi Viņš atņēma varu nāvei, ka tā vairs mums nevar kaitēt, ja ticam.

Šī ir Lieldienu lielā uzvara. Viņš dzīvo un jums dzīvot būs! Kaps bija tukšs. Viņš uzvarēja pēdējo ienaidnieci. To, ko Ādams ielaida pasaulē, Kristus izstūma ārā. Viņš ir uzvarētājs. Viņam ir lielā uzvara.

Tādēļ šajā Mūžības svētdienā vai Mirušo piemiņas dienā mēs varam ar drošām un mierīgām sirdīm apdomāt nāvi, lai gudru sirdi dabūjam. Domāt par mūsu pilnīgo un galējo atkarību no Kristus un Viņa uzvaras. Nebaidīties un neslēpt savus grēkus, bet droši tos izsūdzēt Dievam (varbūt privātajā grēksūdzē). Neatstāt sakramentus novārtā, sevišķi, kad esam uz slimības gultas, bet aicināt mācītāju tos jums pasniegt, uz ko viņam arī ir aicinājums. Pārdomāt un varbūt paplānot savu aiziešanu, zinot, ka mēs esam Dieva rokās, un Viņš mūs sauks īstajā laikā. Āmen.