Teksti: 2Moz 20:1-17; Gal 5:16-24; Mk 10:17-27
“Bet zināmi ir miesas darbi…” (Gal 5:19)
Apustulis Pāvils mums dod diezgan garu “miesas darbu” sarakstu Galatiešu vēstulē. Tās ir tās lietas, kas ir sliktajā sarakstā. Tās ir tādas uzvedības īpašības, kas ir ne tik vien neatbilstošas kristīga cilvēka dzīvei – faktiski tās ir pretējas kristīgai dzīvei – tās ir beigas, kas ved uz nāvi. Nepārprotiet, šīs īpašības nav vienkārši tikai sliktas vai nepieklājīgas, vai klasificējamas kā neatbilstoša sociāla uzvedība, bet tās ir pielīdzinātas grēkam, kura alga ir nāve (Rm 6:23). Pāvils stingri brīdina: “tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību” (Gal 5:21). Tie ir baisi vārdi.
Ātri uzmetot acis šim sarakstam, dažs labs varētu domāt, ka ar viņa dzīvi viss ir kārtībā. Pirmās pieminētās lietas miesas darbu sarakstā ir diezgan lielas, un tādēļ šķiet, ka no tām vieglāk izvairīties: netiklība, nešķīstība, izlaidība. Kāds varētu domāt par sevi: “Es neesmu nedz netikls, nedz nešķīsts, ne izlaidīgs – ar mani viss ir kārtībā.” Un, ignorējot pārējās sarakstā pieminētās lietas, kāds varētu turpināt domāt, ka viss ir kārtībā viņa ceļā ar Dievu.
Tomēr skatīsimies tālāk slikto miesas darbu sarakstā: “ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, nesaticība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas”. Šīs lietas ir tuvāk dzīves īstenībai. Šīs lietas izskatās daudz reālākas un acīmredzamākas nekā nešķīstība un netiklība.
Tagad, paskatīsimies uz šīm īpašībām mazliet tuvāk un redzēsim, ko tās nozīmē.
“Ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas” – šīs lietas ir saistītas ar to, kā es raugos uz saviem tuvākajiem. Dievs grib, lai mēs dzīvojam mierā ar mūsu tuvākajiem, un lai mēs esam apmierināti ar to, kas mums ir. Bet vai mēs esam? Vai mēs apskaužam savus tuvākos? Vai mēs esam greizsirdīgi? Vai mēs vēlamies, lai mums piederētu kaut kas, kas viņiem pieder, vai lai mēs varētu darīt to, ko viņi spēj? Vai mūsu greizsirdība izsauc nepatiku pret mūsu tuvākajiem? Vai skaudība izsauc nesaskaņas ar viņiem? Tad mēs staigājam miesā un esam pārkāpuši devīto un desmito bausli – “Tev nebūs iekārot…” (2Moz 20:17). Pāvils brīdina, ka, ja mēs tā darām, mēs neiemantosim debesu valstību.
“Dusmas, ķildas, šķelšanās, nesaticība” – šīs lietas ir saistītas ar to, kā es sadzīvoju ar saviem tuvākiem. Dievs grib, lai mēs esam kā Viņš. “Žēlīgs un līdzcietīgs ir Tas Kungs, gauss dusmās, un dāsns žēlastībā” (Ps 145:8). Mīlestība apklāj grēku daudzumu (1Pēt 4:8). Vai mēs ātri tiesājam citus, ka nespējam valdīt pār dusmām? Vai mēs esam ķildu un šķelšanos iemesli mūsu darba vietās vai mājās? Vai mēs mēģinām nest samierināšanos un dziedināšanu starp draugiem, vai skatāmies, kurš no strīda pusēm uzvarēs? Tad mēs staigājam miesā un nemīlam savu tuvāko kā sevi pašu. Kā Jēzus saka: “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem” (Mt 7:12). Pāvila brīdinājums par debesu valstības neiemantošanu ir pateikts tieši mums.
“Dzeršana un dzīrošana” – Bībele saka, lai mēs neapreibināmies ar vīnu, bet esam Gara pilni (Ef 5:18). Bībele nenoliedz alkohola lietošanu, bet tā noliedz piedzeršanos. Piedzeršanās ir grēks, un tas atver durvis citiem grēkiem. Dzērāji neiemantos debesu valstību.
Tagad paskatīsimies atkal uz sarakstu – uz lietām, kuras uz mums it kā neattiecas – “Elku kalpība un burvība.”
“Elku kalpība.” Kad mēs domājam par šo vārdu, varbūt mēs sasaistām to ar seno kultūru rituāliem – pagāniem, kas upurē savus mazos bērniņus kādas gigantiskas akmens statujas priekšā. Bet, ko saka pirmais bauslis? “Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā” (2Moz 20:3). Mārtiņš Luters ļoti kodolīgi izskaidroja pirmo bausli šādā veidā: Mums ir jābīstas, jāmīl un jāpaļaujas uz Dievu pār visām lietām. Luters neteica, ka pār dažām lietām vai pār tām lietām, ko es izvēlos. Nē, pār visām lietām! Mums ir jāskatās uz Dievu un Viņa Vārdu un jāmeklē atbildes – nevis pie nākotnes pareģiem, ne pie astrologu zvaigznēm, ne pie Taro kārtīm vai kā cita tamlīdzīga. Mums ir jābīstas, jāmīl un jāpaļaujas uz Dievu pār visām lietām. Mūsu sirdīm vajadzētu vērsties uz Dievu pār visām lietām. Ja mūsu sirdis vēršas pie kā cita, piemēram, naudas, darba, attiecībām vai pie kā cita vairāk nekā pie Dieva – tā lieta ir kļuvusi par elku mūsu sirdī, un mēs esam kļuvuši par elku kalpiem. Un, kļūstot par elku kalpiem, mēs esam pārkāpuši Dieva pavēli un Pāvila brīdinājumi kož mūsu sirdīs.
“Tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību.” Vai jūs esat greizsirdīgi – jūs neesat Dieva valstībā. Vai jūs esat dusmu pilni? Vai jūs paļaujieties, uz ko pasaulīgi vairāk par Dievu? – jūs neesat Dieva valstībā. Vai jūs esat naidpilns, elku kalps, dzērājs, patmīlīgs vai kāds tamlīdzīgs – apustulis Pāvils, rakstot Svētā Gara iedvesmots, skaidri pasaka, ka jūs neiemantosiet Dieva valstību.
“Gluži, kā ir rakstīts: nav neviena taisna, it neviena. Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena.” (Rm 3:10-12)
Bet kā jaunais bagātnieks, kurš lūdza Kristum, arī mēs saucam: “Ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?” (Mk 10:17). Es negribu mirt! Es gribu dzīvot mūžīgi Dieva valstībā! Bet kā? Kā es varu iemantot Dieva valstību, ja mani miesas darbi ir tik ļauni? Kā es varu iemantot Debesu valstību, ja mana sirds ir novērsusies no Viņa? Kā es varu darīt darbu, kas patīk Dievam?
Atbildi uz šo jautājumu mēs saņemam no paša Kristus: “Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat tam, ko Viņš sūtījis” (Jņ 6:29). Ieklausieties uzmanīgi šajos vārdos! Tas ir Dieva darbs mūs atpestīt. Mūsu miesas darbi mūs pazudina, bet tas ir Dieva labais, žēlīgais prāts mūs atpestīt. Tas ir Viņa Gara darbs, ne mūsu miesas darbi. Mēs esam ļauni savos darbos, bet Viņš ir labs Viņa darbos. Jēzus teica, “Jo Dievs tik ļoti pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jņ 3:16)
Tas ir pestīšanas brīnums. Tā ir mūsu ticības būtība. Ka Dievs ir paskatījies uz mūsu bezspēcīgo stāvokli un darījis mums to, ko mēs paši nevaram.
Ticējuši uz Kristu, mēs caur Dieva žēlastības līdzekļiem spējam staigāt garā un nevis miesā, jo mums ir dāvināts Svētais Gars. Gars mums dod garīgos augļus: “mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība” (Gal 5:22). Ne jau mūsu darbi liek augt gara augļiem, bet pats Gars caur ticību un žēlastības līdzekļiem liek tām augt. Tas ir žēlastības darbs.
Pāvils raksta miesas darbu sarakstu, lai atgādinātu mums kādu svarīgu patiesību. Mēs nespējam ar saviem ļaunajiem darbiem iemantot mūžīgo dzīvību. Nav vērts domāt un sevi mānīt, ka esmu taisns pats par sevi. Bet caur Dēlu, kurš ir taisns, mēs tiekam taisnoti, tiekam pestīti, tiekam atbrīvoti. Miesas darbu saraksts vienkārši parāda, cik apbrīnojama ir Dieva žēlastība Kristū! Lai Dievs mūs uztur šajā patiesībā un ved uz mūžīgo dzīvību! Āmen.