Teksti: Am 8:4–7; 1Tim 2:1–7; Lk 16:1–13
“Kas vismazākajās lietās uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākajās lietās netaisnīgs, tas arī lielās lietās ir netaisnīgs.” (Lk 16:10)
Šis sprediķis būs savādāks nekā citi, jo evaņģēlija lasījums šodien ir savādāks. Ja godīgi, es šo Rakstu vietu nekad neesmu līdz galam sapratis. Izklausās, ka Jēzus slavē negodīgo mantzini par viņa negodīgo rīcību. Dīvaini, ja prasītu man. Es biju domājis, ka mums ir jābūt godīgiem savos darījumos ar citiem cilvēkiem, bet dīvainā kārtā izklausās, ka Jēzus mums dod piemēru par pilnīgi pretējo.
Ir vairākas Rakstu vietas, kuras ir grūti saprotamas, pat noslēpumainas. Ja esat lasījuši Daniēla grāmatu vai Atklāsmes grāmatu, jūs sapratīsiet, ko es domāju. Ir tēli, idejas un domas, kas mums ir pilnīgi svešas, un, ja drīkst lietot tādu izteicienu, cieti rieksti, kas ir grūti sagremojami. Luters reiz teica, ka tām vietām Svētajos Rakstos, kuras ir nesaprotamas un noslēpumainas, ir jāpaliek nesaprotamām un noslēpumainām, un mums ar to ir jābūt mierā un nav jāsatraucas, jo tikai Gars mums atklāj Rakstus ne mūsu filozofēšana vai prātošana. Mums vajag būt mierā ar to, ka saprotam viegli saprotamās vietas un balstām savu mācību uz tām, nevis paņemam grūti saprotamu vietu, kuras nozīme ir apšaubāma, un izfantazējam kaut kādu crazy dogmu, kas ir balstīta uz to. Pareiza un uzticama Bībeles ekseģēze ir saprast skaidrās vietas Rakstos un interpretēt grūtās vietas caur tām.
Esmu lasījis dažādas interpretācijas par šo Rakstu vietu, bet vienīgā, ko es esmu dzirdējis, kas šķiet vienkāršākā un saprotamākā, bija no Māc. Magnus Bengtsona gadus atpakaļ, kad mēs kopā kalpojām Rūjienā. Tas, kas man palika atmiņā, bija tieši šī skaidrojuma vienkāršība un saprotamība. Tāpēc laikam es esmu luterānis, jo luteriskais princips Bībeles skaidrošanai ir meklēt skaidro, acīmredzamo, Kristo-centrisko mācību, kas atklāj tekstu, nevis kaut kādu apslēptu, sarežģītu, līču-loču skaidrošanu, ko var atklāt tikai apmācīti izredzētie.
Tas, ko Bengtsons teica, bija apmēram šis: Jēzus iesāka savu līdzību, stāstot par nama pārvaldnieku, kas ir apsūdzēts par līdzekļu piesavināšanos vai izšķērdību. Vai viņš bija vainīgs, teksts nesaka, bet viņš bija apsūdzēts, kas nozīmē, ka viņam, visticamāk, draudēja cietums par savu noziegumu. Bet šis pārvaldnieks nebija dumjš vai vientiesīgs. Viņš saprata, kāds liktenis viņu sagaida un tādēļ sāka rīkoties. Tik tālu ir saprotams. Kas notiek tālāk, padziļina kā mūsu, tā tolaiku klausītāju interesi.
Nama pārvaldnieks sāka darīt neiedomājamo. Viņš sauca sava kunga parādniekus vienu pēc otra un nevis pieprasīja atmaksu, lai atgūtu zaudēto naudu, ko dot atpakaļ kungam, bet viņš deva katram atlaidi! Savā ziņā viņš zaga vēl vairāk no sava kunga, samazinot katram parādu un tādējādi samazinot kungam ienākumus. Mēs līdz ar tolaiku klausītājiem esam šokēti, ka viņš tik negodīgi rīkojās. Viņam vajadzētu saņemt dubultu sodu!
Bet kā visās Jēzus līdzībās, vienmēr ir negaidīts pagrieziens. Nama kungs ir nevis dusmīgs uz pārvaldnieku, bet uzslavē viņu. Kāpēc? Jo caur savu rīcību pārvaldnieks ir darījis labu. Viņš ir noņēmis parādu nastu kunga ļaudīm, un licis tiem pašiem ļaudīm uzskatīt savu kungu ar pateicību. Pārvaldnieks (tīšām vai netīšām) ir darījis sava kunga prātu. Kungs būtu atlaidis parādus tik-un-tā. Tagad pārvaldnieks dalās šajā procesā.
Kristus stāstīja līdzības, nevis lai pamācītu mūs par, piemēram, laicīgu mantu pārvaldīšanu, bet par Debesu valstību. Nama kungs, protams, ir Dievs, negodīgais nama pārvaldnieks esam mēs, bet parādnieki – visa pasaule. Nama kungs kā Dievs ir priecīgs atlaist parādus. Mēs, līdzīgi nama pārvaldniekam esam apsūdzēti savā negodīgajā rīcībā un esam pelnījuši sodu, bet dīvainā kārtā dalāmies ar Dieva labumiem. Kā parādnieki dzird par kunga žēlastību caur pārvaldnieku, tā pasaule caur mums dzird par Dieva žēlastību un ir pateicīgi.
Vai tas nav stāsts par evaņģēliju? Nama kungs līdzībā teica pārvaldniekam, lai viņš dod norēķinu. Kungs varēja viņu uzreiz iemest cietumā, bet tomēr deva viņam laiku. Šī ir žēlastība. Mums arī ir dots laiks atgriezties un dalīties ar Dieva labumiem.
Kāpēc šī nama pārvaldnieka rīcība ir apsveicama? Jo ieguvēji ir visi – kungs caur šo parāda savu žēlīgo dabu un saņem pateicību, parādnieki saņem apžēlošanu, un pats pārvaldnieks tiek apžēlots un redz sava kunga žēlastību.
Šis ir pilnīgi pretēji tam, ko Amoss pravietoja. Dievs ienīst netaisnību, bet mīl žēlastību. Vairākās vietās Vecajā Derībā ir teikts, ka Dievam nepatīk “negodīgi svari”. Kas notika toreiz un notiek tagad biznesa darījumos? Biznesmeņi grib vairāk sev un mazāk patērētājiem. Nevar teikt, ka visos gadījumos, jo ir arī godīgi biznesmeņi, un kā kristiešiem mums ir jārīkojas godprātīgi un ar “godīgiem svariem” pret visiem. Bet Dievs ienīst pasaulīgo modeli, kur bagātnieki kļūst bagātāki uz nabago rēķina, un zem bagātnieku sloga nabagi kļūst nabadzīgāki. Jo kā Pāvils saka, “Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsit Kristus likumu” (Gal 6:2). Šajā modelī tikai viens ir ieguvējs (negodīgais bagātnieks), bet zaudētāji ir daudzi – visi patērētāji.
Dieva modelī visi ir ieguvēji. Parādnieki saņemu apžēlošanu, pārvaldnieks tiek apžēlots, un Dievs saņem slavu. Tas ir iespējams tikai pie Dieva, ka visi kļūst par ieguvējiem.
Kāpēc es domāju, ka šī ir pareiza interpretācija? Jo tā parāda Dieva žēlīgo dabu, un Viņš ir pārsteidzoši žēlīgs. Šajā grēkā kritušajā pasaulē ir viegli ieraudzīt negatīvo, ļauno, slikto. Mēs pat sagaidām un neesam pārsteigti, kad kaut kas slikts notiek. Kad kaut kas šķiet pārāk labs, mēs esam šaubīgi par to, jo esam pieraduši būt uzmanīgi, lai netiekam apkrāpti. Tāda ir pasaule. Bet Dievs atkal un atkal caur Rakstiem un caur šīs dienas lasījumu vēlas mums teikt, ka Viņš ir labs un mēs varam uzticēties Viņa žēlīgajai dabai. Kad mums priekšā ir grūti saprotams teksts, lai mēs vienmēr paturam prātā pamata mācības, ko Raksti mums māca, un tad mēs paliksim ar Dieva žēlastību Viņa šaurajā ceļā. Āmen.