Teksti: 5Moz 30:15–20; 1Kor 3:1–9; Mt 5:21–37
“un tur atceries, ka tavam brālim ir kaut kas pret tevi” (Mt 5:23)
Mazais Jānītis kopā ar mammu lūdz Dievu pirms gulētiešanas mums pazīstamu dziesmu – “Nu es gribu gulēt iet, Tēvs slēdz manas acis ciet…” Viņš tiek līdz vietai, “Ja es šodien grēkojis…” un apstājas. Tad viņš sāk no jauna, “Ja es šodien grēkojis, citiem pāri darījis…”, un atkal apstājas. Mamma vaicā, kas Jānītim vainas. Uz ko viņš atbild, “Pagaidi, mammu!”, izlec no gultas un izskrien no guļamistabas. Pēc brītiņa viņš atnāk atpakaļ istabā, iekāpj gultā un pabeidz lūgšanu. Mamma prasa, kas notika? Jānītis atbild, ka bija apgāzis visus brālīša Pētera alvas zaldātiņus, jo gribējis redzēt, cik dusmīgs viņš būs no rīta, bet sapratis, ka lūdzot “Ja es šodien grēkojis, citiem pāri darījis” viņam ir jāsaliek zaldātiņus atpakaļ uz kājām. Ar asariņu acīs, mamma saka, ka viņš pareizi ir darījis.
Kristietībā mūsu domām un vārdiem ir jātiek atbalstītiem mūsu darbos. Tam, ko mēs sakām un domājam, ir jāatspoguļojas mūsu darbos. Tā nav izvēle, tā ir prasība. Ja mēs sakām vienu, bet darām citu, mēs labākā gadījumā mānām sevi, līdzīgi cilvēkam, kas skatās uz sevi spogulī, bet tad tūlīt aizmirst, kāds viņš ir (Jēk 1:23-24), vai vēl ļaunāk, esam liekuļi, kuri valkājam vienu masku kristiešu priekšā, bet citu masku pasaules priekšā. Tāds cilvēks nav labāks par farizejiem, kurus Kristus salīdzināja ar balsinātām kapenēm, kas baltas un skaistas no ārpuses, bet iekšā pilnas ar nešķīstībām (Mt 23:27). Tas ir patiesi, ka visiem cilvēkiem bez izņēmuma ir nepieciešams izsūdzēt grēkus. Bet, ja jūsu vārdi un darbi neiet kopā, it sevišķi, ja tas notiek regulāri, tad ir nepieciešama atgriešanās pie Kristus domās, vārdos un darbos, jeb grieķu valodā metanoia, kas nozīmē pārmaiņas, burtiski ‘apgriešanās’, lai tas, ko sakām, domājam un darām, būtu saskaņots ar Kristu un Viņa vārdu.
Par šo faktu, ka nedrīkstam atdalīt ticību no darbiem, diemžēl daudzi kristieši aizmirst, it kā varētu ticēt vienam, bet darīt citu. Šajā nedēļā mēs ar Andu bijām patīkami pārsteigti par diviem atsevišķiem, savstarpēji nesaistītiem gadījumiem saistībā ar neticīgiem cilvēkiem. Sākotnēji mēs tikām apkrāpti, bet pēc tam saņēmām pretī ne tikai ļoti sirsnīgu atvainošanos, bet arī kārtīgu atlaidi. Laikam sirdsapziņa nelika viņiem mieru. Vārdi un darbi sagāja kopā. Un no nekristiešiem!
Tas, ka ticība un darbi neiet kopā, ir bijusi sevišķi liela problēma jau kopš Reformācijas laikiem, kad Luters skaidroja doktrīnu: “Mēs tiekam taisnoti vienīgi ticībā, vienīgi caur Kristu, kas atklāts vienīgi caur Rakstiem.” Citos vārdos: “Mēs esam taisnoti ticībā, neatkarīgi no darbiem”. Uz ko es un mēs visi varam teikt “Āmen”. Luters pareizi teica, ka Baznīca stāv vai krīt uz šo doktrīnu.
Bet tuvu šai doktrīnai ir cita, par ko ir viegli aizmirst, ja visu laiku domājam tikai par taisnošanu ticībā. Ticībā mēs tiekam taisnoti vai izglābti no mūsu grēkiem. Āmen! Bet kristīgajā dzīvē ir vairāk nekā tikai taisnošana, glābšana vai pestīšana. Pastāv arī svētdarīšana. Šeit Svētais Gars mūs vada un caur garīgām disciplīnām padara mūs svētākus, t.i., līdzīgākus Kristum. Ir daudz garīgu disciplīnu. Piemēram: iekšējās disciplīnas – Svēto Rakstu studijas un meditācija (t.i., dziļākas pārdomas un Rakstu apcere), regulāra lūgšana un gavēšana. Šādas disciplīnas palīdz mūsu iekšējam cilvēkam palikt stipram ticībā. Tad ir ārējās disciplīnas – vienkāršība (tas nozīmē būt mierā ar to, kas tev ir, un netiekties pāri mēram), klusums (vai laiks vienatnē, prom no pasaules trokšņiem), paklausība garīgiem (un laicīgiem) vadītājiem tik tālu, kas nepārkāpj Dieva likumus, un kalpošana, kur noliedzam sevi un liekam citus augstāk par sevi. Pēdējais iedalījums (ārējās disciplīnas) varētu būt kopienas disciplīnas – publiska grēksūdze (var arī minēt privāto grēksūdzi kā iekšējo disciplīnu), piedalīšanās dievkalpojumos, garīgā vadība (padomdošana no mācītāja), un ticiet vai nē, prieks (kas nozīmē, kopā ar citiem kristiešiem priecāties par Dieva labumiem un svētībām, nevis gausties par problēmām (skat. Fil 4:4)). Šīs disciplīnas ir mantotas no Senbaznīcas, un es domāju, ka tāpēc, ka drīz būs Gavēnis, es apskatīšu šīs disciplīnas dziļāk, par tām runāšu sprediķos gavēņa laikā, tie būs kā sērijveida sprediķi. Katru svētdienu par citām disciplīnām.
Kā jau minēju, mūsu ticība varētu un tai vajadzētu iespaidot mūsu rīcību. Kāds mācītājs ir teicis, ka ja jūs esat nākuši pie Kristus, bet jūsu dzīvē nekas uz labo pusi nemainās, jums jāiet atpakaļ pie Kristus, jo kaut kas nav kārtībā ar jūsu ticību. Vienprātības grāmatā ir daudz kas teikts par labajiem darbiem, t.i., par mūsu rīcību, bet ne sakarā ar taisnošanu, bet gan ar svētdarīšanu. Taisnošana un svētdarīšana nav viens un tas pats, tomēr tās ir cieši saistītas. Ir teikts un mēs mācām, ka labajiem darbiem ir jāseko taisnošanai ticībā (Jēk 2:17). Un labie darbi, kā arī izmaiņas mūsu raksturā ir Svētā Gara darbs mūsos, kad Viņš caur žēlastības līdzekļiem veido mūs līdzīgākus un līdzīgākus Kristum.
Mūsu evaņģēlija lasījums stāsta par pārbaudes akmeni šajā sakarā, un tā ir piedošana. Spēja piedot un saņemt piedošanu rāda mūsu svētdarīšanas pakāpi. Jēzus stāsta par cilvēku, kurš brīdī, kad pie altāra nesa upurdāvanu, atminējās, ka viņa brālim ir kas pret viņu. Ievērojiet, kuram ir kas pret kuru! Ievērojiet, nevis viņam ir kas pret savu brāli! Tas būtu viegli pamanāms. Es esmu dusmīgs uz viņu. Nevaru ciest viņu. Ienīstu viņu. Protams, ka šajā gadījumā ir jātiek galā ar savām dusmām (ar Svētā Garā palīgu), un jāpiedod. Ja tā jums ir problēma, nāciet pie manis! Mēs Svētā Gara spēkā atradīsim atrisinājumu.
Bet šajā gadījumā evaņģēlijā Jēzus saka, ja tavam brālim ir kas pret tevi. Tas nozīmē, ka tu esi darījis pāri brālim. Līdzīgi mazajam Jānītim manā stāstā, mums ir jābūt pietiekami pieaugušiem, lai saprastu, ka tā ir mūsu atbildība atvainoties un izlīgt ar viņu. Ja vairāk cilvēku, sevišķi kristieši, lūgtu piedošanu un atvainotos par pāri nodarīto ne tikai vārdos, bet arī darbos (tas nozīmē pārstātu darīt aizskarošas lietas), tad mēs visi dzīvotu mierīgākas dzīves. Spēja to darīt ir Svētā Gara auglis – tas ir pazemības auglis, nobriedušo auglis, svētdarīšanas auglis.
Bet, kas parasti notiek, arī kristiešu vidū, ir kas cits. Piemēram, Oskars nāk pie Riharda lūgt piedošanu. Oskars saka, “Rihard! Es biju vainīgs. Lūdzu, piedod man!” Uz ko Rihards atbild, “Nekas!” vai “Neuztraucies!” vai “Viss kārtībā!” Neviena no šīm atbildēm nav piedošana. Tās visas pēc būtības anulē lūgumu pēc piedošanas, it kā nekas nebūtu noticis. Tā nav piedošana! Kaut kas ir noticis, jo Oskara sirdsapziņa sāp, un viņam vajadzīga piedošana. Ko vajadzētu teikt, ir kā minimums, “Oskar, es tev piedodu!” Tas ir, ko Jēzus pie Krusta teica, “Piedod tiem!” (Lk 24:34), nevis, “Neuztraucieties! Es te mirstu, jo jūsu grēki ir darījuši Man pāri. Aizmirstiet par to!” Ja Viņš tā teiktu, mēs vēl būtu savos grēkos! Mums nebūtu piedots! Bet, kā Viņš ir piedevis mums, piedosim arī citiem, un varbūt vēl svarīgāk, lūgsim piedošanu. Vārdi “Es tev piedodu” ir ļoti būtiski un dziedinoši. Tik pat būtiski, kā “Piedod man!
Pēdējais. Ir cilvēki, kuri ir sāpināti, bet tas, kurš viņus sāpināja, par to vispār nenojauš. Ja cilvēks, kurš jūs sāpināja, to nezina, tad, ja situācija pieļauj, pasakiet viņam to! Harald, atceries, kad tu darīji to-un-to? Tas mani ļoti sāpināja. Es tev piedodu. Un, ja Haraldam ir sirdsapziņa, viņš arī lūgs piedošanu. Jūs būsiet atbrīvots un izlīguši.
Piedošana ir svarīga daļa kristiešu dzīvēs, svētdarīšanas daļā. Būsim nobrieduši un pirmie spersim kāju, lai lūgtu piedošanu! Āmen.