Neplānotā aicināšana, 06.06.2021. (D.Sargūns)

Lk. ev. 14:16-24;

Vai mums var būt neērts, nepatīkams un neplānots kāds Dieva aicinājums? Šodienas Jēzus līdzībā aicinātie nenāk, bet viņu aizbildinājumi šķiet saprātīgi. Vienam ir darbi uz lauka, otram jāapskata jaunais lopu pirkums saimniecībā, trešajam ir svarīgs brīdis dzīvē – kāzas. Baznīctēvs Jānis Zeltamute komentēja šo līdzību ļoti precīzi: “Šķiet visu aicināto attaisnojumi ir saprātīgi, bet no tā mēs mācāmies, kaut lietas, kas mums liek šķēršļus, ir patiešām derīgas, pāri visam garīgās lietas jāliek augstākā vērtē par visu.”[1]

Vai garīgās vērtības mēs liekam augstāk par pārējo dzīvē? Visbiežāk mēs tā nedarām. Tomēr nevajag arī likt garīgo pretī, derīgajam un ikdienišķajam. Derīgais nedrīkst traucēt un atrasties augstāk par garīgajām vērtībām mūsu dzīvē.

Cilvēks dzīvē vienmēr sastapsies ar sapratīgiem argumentiem un iemesliem, lai, piemēram, svētdien neaizietu uz baznīcu. Domāju, jebkuram no mums šeit baznīcā atrastos vismaz viens saprātīgs iemesls, lai tā darītu, bet mēs esam garīgo  nolikuši augstāk par ikdienišķo. Tomēr ikdienas darbus un pienākumus mājās un darbā mēs arī nepadarām par nekam nevajadzīgiem. Mēs vienkārši neļaujam ikdienas rūpēm un darbiem traucēt mūsu attiecībām ar Dievu.

Aicinājumu būt par kristieti var salīdzināt ar karalieni, kas vēlas savu spēku parādīt citām varām. Šādai karalienei vajadzētu aicināt kādus cilvēkus, kas ir visuzticamākie un tuvākie viņai cīņā par viņas godu. Aicinātie cilvēki bez šaubīšanās izliktu visus savus spēkus šī uzdevuma izpildīšanai, ja vajadzētu netiktu saudzēta pat dzīvība.

Arī mēs kā kristieši esam aicināti, lai pildītu pienākumus pret mūsu Dievu un Ķēniņu, kurš ir mūs aicinājis citādai cīņai Viņa godam. Mēs esam aicināti, lai paradītu Viņa tikumus un mūsu dzīvē būtu redzami labie darbi. Dievs mūs ir apbruņojis ar Viņa bruņām un ieročiem, lai mēs ietu drosmīgi un atbildētu uz Mūsu Kunga un Ķēniņa aicinājumu.

Jēzus aicina un arī dara šo aicinājumu paveicamu. Mēs katru dienu dzīvojam žēlastībā, kuras dēļ mēs varējām atsaukties uz šos aicinājumu. Tā ir, tikai Jēzus dāvinātā ticība, kas šajā piemērā un Jēzus līdzībā spēj kādu cilvēku vadīt šādai rīcībai. Dievs mums ir dāvinājis visu bez iemesla, kā šodien līdzībā cilvēki tika aicināti bez iemesla, aicinājums nebija viņu sasniegumu un pūļu rezultāts.

Tāpēc Jēzus aicina mūs ikdienā garīgās vērtības nolikt augstāk par visu citu, jo Dieva aicinājums ir arī rūpēties par ģimeni, valsti un būt taisnīgam pret apkārtējiem: nezagt, neaprunāt, fiziski neaizskart, neiekārot. Šādu aicinājumu pildīt visas dzīves garumā dod vienīgi mūsu Pestītājs – Jēzus Kristus. Viņš pēc mūsu atsaukšanās mūs vada ar Svēto Garu pretim labajiem darbiem.

Jēzus māca likt garīgo augstāk par ikdienas rūpēm, kas lēnam par vērtību noliek mūsu vēlmes un sapņus. Sapņi ir visiem un ir ļoti nepieciešami, bet bez Kristus klātbūtnes mēs tos visbiežāk sasniedzam netaisnīgā veidā. Mēs sākam arvien vairāk pievērt acis uz saviem netikumiem, negodīgo rīcību darbā vai arī atstājam novārtā savu ģimeni un tuvos cilvēkus. Mūs arvien vairāk pārņem savas ieceres, bet Jēzus mācītais labākā gadījumā tiek uztverts nopietni tikai svētdienās baznīcā.

Mēs paliekam Kristū caur baušļiem, kas ir ierakstīti mūsu sirdīs un Svēto Garu, kas mūs vada, lai mēs dzīvotu tiem atbilstoši. Tomēr cilvēki, kas nav vēl kristīti vai citādi saistīti ar ticību Jēzum, ir bez Dieva vadības. Viņi spēj savā sirdī rakstītajiem kā mēdz teikt “principiem” vai “sirdsapziņai” paklausīt tikai līdz kādam brīdim, tomēr satapšanās brīdī ar lielāku kārdinājumu, “principi” un “sirdsapziņa” tiek atstāti novārtā, jo ir jādomā par sevi. Tieši no tā aicina izvairīties Kristus.

Jēzus laikā šī līdzība bija domāta pavisam konkrētiem cilvēkiem, tā ir atšķirība ar šodienas situāciju, kad mēs nevaram šo līdzību attiecināt uz konkrētiem cilvēkiem. Jēzus runāja par jūdiem, tāpēc ka prostitūtas, muitnieki un citi, kas jūdiem likās tieši visnepiemērotākie Debesu Valstībai, bija Jēzus mācekļi, bet nebija daudz starp mācekļiem tādu jūdu, kas bija dzīvojuši pareizu dzīvi pēc priekšrakstiem. Tas, jūdiem katru reizi Jēzu ar mācekļiem redzot, bija kā dadzis acī. Šis fakts jūdus tracināja vēl vairāk kā, tas, ka Jēzus spēja publiski viņu argumentus un iebildumus atspēkot.

Šī Jēzus līdzība ir plašāk aprakstīta Mateja evaņģēlija 22. nodaļas sākumā, tur Jēzus šo līdzību pabeidz ar mums iespējams visiem dzirdētiem vārdiem (Mt. 22:14): “Daudz ir aicināto, bet maz izredzēto.” Šāds princips parādās cauri daudziem Bībeles notikumiem Vecajā un Jaunajā derībā. Noa sludināja par plūdiem vecajai pasaulei simts gadus, bet tikai astoņas dvēsles tika izglābtas. 600 000 vīru šķērsoja Sarkano jūru, bet tikai divi iegāja Apsolītajā Zemē. Gideons devās cīņa ar Midiāniešiem ar 32 000 vīru, bet tikai 300 bija atļauts piedalīties uzvarā. Šie ir tikai daži piemēri, kā Bībele mums sniedz praktisku ieskatu vārdos: “Daudz ir aicināto, bet maz izredzēto.”

Jēzus aicinājums var būt neplānots arī šodien tieši mums visiem šeit šajā dievnamā. Kā toreiz jūdi arī mēs varam, iespējams, visi saraukt savas pieres, kad draudzē šodien ienāktu cilvēks, kas bija kovidvīrusa noliedzējs un savu uzskatu dēļ ir aplipinājis vairākus sev tuvus cilvēkus. Varbūt no šiem cilvēkiem kāds pat ir miris. Mēs varam ātri nokļūt Jēzus līdzībā pretējā pusē, kas aicinājumam neatbild vai citus neuzskata par aicinājuma cienīgiem.

Dieva aicinājums Jēzus laikā bija neplānots visiem: gan cilvēkiem kam ikdienas rūpes bija kļuvušas par šķērsli, lai ierastos uz kāzām, gan aicinātajiem no ielas, jo viņi vispār nebija pat lietas kursā, ka tādas kāzas notiek, viņi var teikt pat nepazina līgavaini. Arī mūsu dzīvēs Dieva aicinājums mums nevienam nebija plānots, bet mēs atsaucāmies.

Dieva vadību visvairāk jūt un redz cilvēki, kas dzīvo ar ticību sirdī, jo viņi zina un tic, ka Dievs ir viņiem blakus vienmēr. Mēs varam būt droši, ka Jēzus caur Svēto Garu vienmēr ir mums blakus, kad mēs sastopamies arī ar kārdinājumu ikdienas darbu dēļ atlikt svētdienas dievkalpojuma apmeklējumu. Lai pārliecība par Dieva vadību mūsu dzīvēs paliek ar mums visiem, kas esam Jēzus izredzēti! Āmen!

[1] John Chrysostom, ed. Philip Schaff, Nicene and Post- Nicene Fathers Volume: X Saint Chrysostom: Homilies on the Gospel of Mathew, (New York: The Christian Literature Company, 1888.)