“Neredz, nedzird”, 10.11.2021. (K.Zikmanis)

Teksti: Atkl 5:1–10; Mt 13:10–17

“Tāpēc Es uz tiem runāju līdzībās, jo tie redzēdami neredz un dzirdēdami nedzird un nesaprot.” (Mt 13:13)

Es domāju, ka nevienam nav sveša situācija, ka, stāstot par Jēzu ar tiem pašiem vai līdzīgiem vārdiem, viens sadzird un kļūst ticīgs, bet otrs nesadzird un paliek neticīgs. Cik nav redzēti video Youtubā, kur kāds slavens ticīgais debatē ar slavenu ateistu, kuru rezultāts ir, ka kristīgie klausītāji jūtas “uzvarējuši”, bet ateisti klausītāji jūtas, ka viņi ir “uzvarējuši”. Rezultāts? Abi ir nocietinājušies savās pozīcijās un diez vai sadzirdējuši viens otru.

Kaut apoloģētika (ticības aizstāvēšana) ir evanģēlizēšanas svarīga daļa, kā Pēteris saka, “Bet turiet Kungu Kristu svētu savās sirdīs, būdami arvien gatavi aizstāvēties pret ikvienu, kas vaicā par cerības pamatu jūsos” (1Pēt 3:15). Visi apustuļi, sludinot par Kristu, pārliecināja cilvēkus no Vecās Derības apsolījumiem (jūdus), vai no vēstures, loģikas un dabaszinībām (grieķus), lai bruģētu ceļu evaņģēlija vēstij.

Bet apoloģētika vien neuzrunās sirdis. Tā var pārliecināt cilvēku, kādēļ viņam vajadzētu ticēt, bet tā nepārliecinās viņu ticēt. Pārliecināt cilvēku ticēt var divas lietas: Svētais Gars un evaņģēlijs. Jēzus skaidri saka: cilvēks nevar ticēt, nespēj ticēt, ja Tēvs viņu nevelk (Jņ 6:44). Tā ir skaidra patiesība, ka Dievs grib, “lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas” (1Tim 2:4). Nav tā, kā māca kalviniskās baznīcas (Baptisti, Reformāti, u.c.), ka Dievs ir izvēlējis tikai dažus pestīšanai un visus pārējos pazušanai, un ka, ja tu esi izvēlēts pazušanai, tu nevari to mainīt, un ja tu esi pestīts, tu nevari to zaudēt. Nē! Šādu dubultpredestināciju mēs neredzam Rakstos. It kā Dievs sēdētu savā tronī un pavēlētu pat pirms mūsu dzimšanas: tu iesi uz debesīm, bet tu—uz elli! Dievs ir suverēns un var darīt kā Viņam tīk, patvaļīgi glābjot vienu, pazudinot otru, bet Viņš arī ir žēlīgs, kā Jēzus pārliecina: “Jo tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā” ( Jņ 6:40). Ikvienam nozīmē ikvienam. Ja tu esi skatījis Dēlu un Viņam tici, tev ir mūžīgā dzīvība. Punkts.

Toties pestīšana nav nejauša vai haotiska. Tā nāk pie cilvēka noteiktā veidā. Jēzus saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani” (Jņ 14:6). Jēzus ir iepriekš nolemtais Ceļš pie Tēva, vienīgais Ceļš. Ja esam pestīti, esam pestīti Kristū. Ja esam pazudināti, esam pazudināti nevis Kristus, bet gan savas vainas un grēka dēļ.

Tad kāpēc daži dzird, un daži nedzird? Īsā atbilde ir, ka tā ir un paliek Dieva apslēptā griba. Svētais Gars rada ticību caur evaņģēliju tiem, kuri tiks glābti, kad un kur Viņš grib. Atcerieties līdzību par sēklām. Dažas krita ceļmalā, dažas uz akmeņiem, citas starp ērkšķiem un citas labā zemē. Sēkla ir Dieva vārds, evaņģēlijs, kas tiek sēts caur mums visādās augsnēs. Bet mēs neesam tie, kas liek augt vai neaugt sēklai. Tā aug pati Svētā Gara spēkā. Tā ir dāvana.

Es ticu, ka es ar sava paša spēku un prātu nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa nākt, bet Svētais Gars ar evaņģēliju mani aicinājis u.t.t. raksta Luters Mazajā katehismā. Ticība nav no mums pašiem, nav no tā, ka “es izlēmu sekot Kristum” vai “aicināju Viņu savā sirdī”, kaut no mūsu perspektīvas mēs tā varam justies. Nē – Svētais Gars vienīgais aicina mūs caur Kristus vēsti, evaņģēliju. Un atcerieties, evaņģēlijs nav tikai Bībele, bet arī sakramenti – evaņģēlijs matērijā, Kristībā un Vakarēdienā, ko Svētais Gars lieto, kad un kur Viņš grib, lai iedēstītu (un stiprinātu) ticību mūsos.

Kāpēc mums vajag, lai Svētais Gars iedēstītu ticību mūsos? Jo pirms atgriešanās mēs ne tikai negribam, bet arī nespējam darīt neko mūsu pestīšanas labā, t.sk. ticēt Patiesajam Dievam. Teoloģiski mēs to saucam par gribas verdzību. Saistībā ar laicīgām lietām – izvēlēties arodu, apprecēties, mācīties – mēs varam darīt, kā gribam. Bet, kad runa ir par garīgām lietām, mēs esam grēka vergi. Mēs esam grēcinieki un grēka vergi no ieņemšanas brīža, tādēļ mums ir vajadzīgs Pestītājs, kas var mūs no tā atbrīvot. Kā Dāvids atzīst, “Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi” (Ps 51:7). Tad, kad domājam par to, kāpēc daži dzird, un citi nedzird evaņģēliju, ir jāsāk ar šo patiesību – mēs visi, no zīdaiņa līdz sirmgalvim, esam saistīti grēkos, akli grēkos, kurli grēkos. Un es vēlos uzsvērt, ka arī mazs zīdainis ir saistīts, akls un kurls grēkos. Mēs vēlamies viņus iztēloties bezgrēcīgus un nevainīgus, bet Bībele māca citādāk. Tāpat kā mēs, viņi ir iemantojuši iedzimto grēku no saviem vecākiem, kas no saviem, kas no saviem līdz Ādamam. Bībele nerunā par kādu noteiktu vecumu, līdz kuram bērni ir nevainīgi, līdz kuram viņu grēki netiek pieskaitīti, jo tie nevar atšķirt labu no ļauna. Tāpēc mēs kristām savus bērnus, lai evaņģēlijs matērijā – kristības ūdenī var saskarties ar viņiem, cik agri vien iespējams, lai Svētais Gars var iedēstīt viņu sirdīs ticību kad un kur Viņš grib. Lai notīrītu viņus no iedzimtā grēka vainas un mazgātu viņus žēlastības ūdenī. Dot viņiem iespēju no bērna kājas sadzirdēt Dieva balsi.

Tad atkal, kādēļ daži dzird, un daži (pat tie, kas kristīti) nedzird? Es varu minēt daudz un dažādus iemeslus, bet runāšu par diviem – spītību un izredzētību. Par izredzētību jau runāju, Dievs pēc savas gribas dod žēlastību vienam, lai ticētu evaņģēliju. Tā ir nepelnītā dāvana, Dieva dota.

Par to, kādēļ cilvēki nedzird: Jēzus vairākkārt pēc kādas līdzības teica: kam ausis dzirdēt, lai dzird. Ir cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ – varbūt sliktas pieredzes Baznīcā vai ar kristiešiem, varbūt intelektuāla augstprātība (kas domā, es esmu pārāk gudrs, lai ticētu reliģijai), varbūt vienaldzība garīgās lietās, vai kas cits – nedzird, nevēlas dzirdēt vai domā, ka tas uz viņiem neattiecas. Jēzus, citējot pravieti Jesaju, saka par šādiem cilvēkiem, “ar ausīm jūs dzirdēsit, bet nesapratīsit; skatīdamies jūs skatīsities, bet neredzēsit” (Mt 13:14). Viņi brauc garām šai baznīcai vai citai tramvajā vai trolejbusā, un tas viņiem neko nenozīmē. Viņi lasa Bībeles pantus pie mūsu žoga un domā: vai kāds skaists dzejas pantiņš Viņi dzird tavu liecību un saka, tas der tev, bet ne man. Viņi redz, bet neredz, jo viņi nevēlas redzēt. Viņi dzird, bet nedzird, jo viņi nevēlas dzirdēt. Viņi ir grēka važās, un tikai Svētais Gars ar evaņģēliju var viņus atbrīvot kad un kur Viņš grib.

Jēzus pavelēja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts” (Mk 16:15-16). Mūsu pavēle ir sludināt un pārvaldīt sakramentus. Caur šiem līdzekļiem Svētais Gars iedēstīs ticību. Ja kāds netic evaņģēlijam, tā nav tava vai mana vaina. Tā nav Kristus vaina. Tā ir grēka vaina. Tā ir tikai un vienīgi grēka vaina.