Pirmas Nīkajas koncils, 325. g.
Teksti: Jes 6:1–8; 1Kor 15:1–11; Lk 5:1–11
“Brāļi, es jums atgādinu evaņģēliju, ko jums jau esmu pasludinājis, ko jūs esat dabūjuši un kurā jūs arī stāvat.” (1Kor 15:1)
Nīkajas ticības apliecība ir visplašākā izmantotā ticības apliecība pasaulē. Šogad Baznīca svin 1700 gadus kopš tās pieņemšanas. Svētdienu pēc svētdienas savos dievkalpojumos pareizticīgie, Romas katoļi, luterāņi, anglikāņi un citi lieto šo apliecību, lai apliecinātu to, kam viņi tic. 1700 gadi ir garš laiks, lai aktīvi lietotu tik senu dokumentu. Visā pasaulē tai skaitā arī Latvijā šogad notiks dažādas konferences, semināri un citi pasākumi, lai saprastu šīs apliecības nozīmīgumu mūsdienās, kā arī vēstures kontekstā. Arhibīskaps Jānis ir lūdzis, lai draudzes šogad izmantotu Nīkajas ticības apliecību, lai iedziļinātos tās vēstījumā un saturā. Es arī ceru aicināt kādu lektoru, kas varētu labāk izklāstīt mums šīs apliecības nozīmīgumu kristiešiem.
Kāpēc lietot Nīkajas ticības apliecību? Ticības apliecība ir uz Bībeli balstīts Jēzus Kristus evaņģēlija kopsavilkums. Apliecināt ticības apliecību nozīmē pateikt, kas ir Dievs — Tēvs, Dēls un Svētais Gars — un kas ir Kristus: Tēva vienpiedzimušais Dēls, Dievs no Dieva, kurš mūsu pestīšanas labad iemiesojās, t.i., kļuva pilnīgs cilvēks, un tika sists krustā, augšāmcēlies no mirušajiem un tagad sēž pie Dieva Tēva labās rokas. Tādējādi pievienojoties citiem kristiešiem, sakot un ticot ticības apliecību, ir veids, kā iepazīt Dievu.
Ir arī citas ticības apliecības. Mūsu draudzē pazīstamāka ir Apustuļu ticības apliecība, kas veidojās senajā latīņu valodā runājošajā Baznīcā un tagad bieži tiek lietota kristībās Rietumu baznīcās. Nīkajas ticības apliecība tika sacerēta nedaudz vēlāk un grieķu valodā. Tā izplatījās gan rietumu, gan austrumu baznīcās, tiek izmantota svētdienas dievkalpojumos un ir kļuvusi par vissvarīgāko ticības apliecību kristīgajā tradīcijā kopumā.
Nīkajas ticības apliecība radās Nīkajas koncilā, mūsdienu Turcijā, 325. gadā. Tās sākotnējais mērķis bija noraidīt ķecerību, ko sauc par ariānismu, kas noliedza Kristus dievišķumu. Ariāņi runāja tā, it kā Kristus nebūtu Dievs Radītājs, bet tikai viena no lietām, ko Dievs bija radījis, — tas nozīmēja, ka Viņš tika radīts un ka bija “laiks, kad Viņš neeksistēja.”
Nīkajas ticības apliecība tika uzrakstīta, lai labotu šo kļūdu. Tās mērķis bija skaidri pateikt, ka Dieva Dēls ir tikpat patiess Dievs, kā Dievs Tēvs, vienāds ar Viņu dievišķībā, vienāds mūžībā, vienlīdz visvarens un vienlīdz visu lietu Radītājs. Citiem vārdiem sakot, tas pats cilvēks, kurš piedzima no Jaunavas Marijas un kuru krustā sita Poncijs Pilāts, vienmēr ir pastāvējis kā mūžīgais Dieva Dēls. Tāpēc Viņš pamatoti sēž Dieva tronī, un mēs Viņu pielūdzam.
Ticības apliecībai ir trīs daļas jeb artikuli, jo tā ir par Trīsvienību, Dievu, kura vārdā mēs tiekam kristīti: Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Lūk, trīs galvenās lietas, ko tā māca par Dievu.
- Jēzus ir Dieva vienpiedzimušais Dēls
Ticības apliecības pamatā ir mācība, ka Jēzus Kristus ir Dieva vienpiedzimušais Dēls. Viņš tika dzemdināts no Dieva Tēva mūžībā, pirms visiem laikmetiem, kā patiess Dievs no patiesa Dieva.
Dzemdināts nozīmē, kā Dēls nāk no Tēva. Piemēram, Bībeles valodā Ābrahāms “dzemdināja” Īzaku, un Īzaks “dzemdināja” Jēkabu.
Bet atšķirībā no cilvēka tēva un dēla, kas ir divi cilvēki, Dievs Tēvs un Dievs Dēls ir tikai viens Dievs. Vēl vairāk: Dievs Tēvs ir mūžīgais Tēvs, tāpēc Viņš nekad nav bijis bez sava Dēla. Tāpēc ticības apliecība neļauj mums kopā ar ariāņiem teikt: “Bija laiks, kad Viņš neeksistēja.” Dēls ir vienlīdz mūžīgs ar Tēvu un līdz ar to arī Dievs.
- Svētais Gars mūžīgi nāk no Tēva
Tāpat kā Dievs Tēvs nekad nav bez sava Dēla, tāpat Viņš nekad nav bez sava Gara. Tātad arī Gars ir vienlīdz mūžīgs un vienlīdz patiess Dievs.
Tas dod mums Trīsvienības mācības pamata loģiku. Tā ir loģika, kurā mēs it kā neskaitām lietas kopā: Tēvs ir Dievs, Dēls ir Dievs, un Svētais Gars ir Dievs, bet ir tikai viens Dievs. Šī kristības valoda — “Tēvs, Dēls un Svētais Gars” — ir ticības apliecības pamata vārdu krājums. Ja jūs vēlaties saskaitīt, jūs varat teikt, ka Dievs ir trīs Personas, bet tas nav tik svarīgi kā tas, ko saka ticības apliecība. Patiesībā jums būs vieglāk sekot Trīsvienības mācībai, ja pieturēsities pie ticības apliecības un aizmirsīsit par skaitīšanu.
- Jēzus ir pilnīgs cilvēks un pilnīgs Dievs
Līdz ar Trīsvienības mācību ticības apliecība atzīst Iemiesojumu, ka Vārds tapa miesa. Tas notika, kad mūžīgais Dieva Dēls nolaidās no debesīm, lai kļūtu par cilvēku, uzņemoties miesu savas mātes Marijas klēpī. Senie baznīcas teologi, sekojot ticības apliecībai, runāja par divām Jēzus Kristus piedzimšanām. Viņš ir dzemdināts no Tēva pirms visiem laikiem, bet Viņš ir piedzimis arī no Jaunavas Marijas nedaudz vairāk nekā pirms diviem tūkstošiem gadu. Pateicoties savai mūžīgajai piedzimšanai no Tēva, Viņš patiesi ir Dievs, un, pateicoties savai piedzimšanai pirms diviem tūkstošiem gadu no Marijas, Viņš patiesi ir cilvēks. Viņš ir Dievs, kas uzņem mūsu cilvēcību un padara to par savu. Tā kā Viņš ir dzimis cilvēka miesā, Viņš var arī mirt miesā tāpat kā mēs: un tā ticības apliecība atzīst, ka Viņš tika sists krustā zem Poncija Pilāta un apglabāts.
Tāpēc Jēzus augšāmcelšanās trešajā dienā ir miesas augšāmcelšanās, kā to saka apustuļu ticības apliecība. Tā nav tikai Viņa dvēseles dzīve pēc nāves: tā ir pašas nāves sakāve ar Dieva spēku. Jo Jēzus, kurš bija miris, tagad atkal ir dzīvs cilvēks, miesa un dvēsele, un tieši šis cilvēks tagad sēž pie Tēva labās rokas, Dieva tronī. Kad mēs lūdzam, lai Dieva valstība nāk uz zemes tāpat kā debesīs, mēs meklējam šī cilvēka atnākšanu godībā, gaidot Viņa valstību, kurai nebūs gala. Un mēs gaidām savu augšāmcelšanos Viņā, kad Viņš dāvās mums dzīvi mūžībā, kas nāk. Šī Labā Vēsts par Kristu, mūsu Kungu ir izteikta ticības apliecībā, un tāpēc to katru svētdienu atzīst un pasludina miljoniem kristiešu.
Daži ticības apliecības elementi var būt mulsinoši. Trešajā artikulā Baznīcu sauc par “katolisku”. Tas neattiecas konkrēti uz Romas katoļu baznīcu, jo ticības apliecība tika sastādīta pirms jēdziena “Romas katoļu” izgudrošanas. Šis vārds nav rakstīts ar lielo burtu ar nolūku: tas ir parasts grieķu vārds, kas nozīmē “universāls” vai “vispārīgs”. Tas nozīmē, ka visā pasaulē ir viena baznīca, viena Kristus miesa, ko Svētais Gars ir darījis svētu, un kas balstās uz apustulisku biblisku mācību. Tad, kad Nīkajas ticības apliecība tika sastādīta, vārds “katolisks” nebija pretstats vārdam “protestantisks” (kas bija vēl viens jēdziens, kas vēl nebija izgudrots), bet gan vārdam “ķeceris”, vai maldu mācība.
Nīkajas ticības apliecība skaidri parāda drosmīgākos kristīgās ticības apgalvojumus. Vai tiešām kristieši tic, ka Jēzus bērniņš, kas dzimis no Marijas, ir mūžīgais Dievs, visu lietu radītājs? Jā. Vai tiešām kristieši domā, ka šis cilvēks, kurš tik sen nomira pie krusta, tagad ir dzīvs — dzīvs, iemiesots cilvēks? Jā. Vai kristieši tic, ka šis cilvēks ir pelnījis sēdēt Dieva tronī? Jā. Bez šīm patiesībām priekšstatam par pestīšanu caur Jēzu Kristu nav jēgas, jo tad tas beidzas ar elkdievību. Ja mēs gribam pielūgt Jēzu un pieņemt Viņu par savu Kungu un Pestītāju, mums ir jāzina tās lietas, ko māca ticības apliecība.