Teksti: Mal 3:3-7; 1Jņ 1:5-10; Jņ 3:25-36
“Jānis atbildēja: Cilvēks pats nespēj ņemt neko, ja vien tas viņam nav dots no debesīm.” (Jņ 3:27)
Kad bērnībā biju ciemos pie māsīcām, mēs palaikam gribējām spēlēties ar spēļmantām, kuras glabājās bēniņos. Bet mēs nevarējām tās dabūt paši, jo ieeja bēniņos bija caur lūku gaiteņa griestos. Lindas tante atstiepa trepes, nolika tās zem lūkas, uzkāpa augšā un lēnām caur lūku padeva mantas manai vecākajai māsīcai Lorelai, un spēlēšanās varēja sākties. Kā jau minēju, ja Lindas tante nebūtu augšā bēniņos, lai padotu mantas, mēs – sīkie, paliktu bešā, jo kāpt augšā pa trepēm mums nebija ļauts.
Evaņģēlija lasījums šodien ir par Jāņa Kristītāja liecību par Jēzu, kas Viņš ir, no kurienes Viņš nāk un kādas mums varētu būt attiecības ar Viņu. Evaņģēlists Jānis noapaļoja iesākto stāstu par Nikodēma nakts sarunu ar Jēzu, rakstot šo apliecinājumu no Jāņa Kristītāja. Es tā saku, jo evaņģēlists Jānis lieto literāru metodi, kas par to liecina, kas saucas inclusio. Dziesmās tas būtu kaut kas līdzīgs refrēnam, vai piedziedājumam. Senos laikos nelietoja rindkopas vai virsrakstus, lai atdalītu vienu domu no otras, bet šo refrēnam līdzīgo paņēmienu.
Jānis iesāka šo daļu ar Jēzus vārdiem Nikodēmam: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības” (Jņ 3:3). Doma ir skaidra, kaut mīklaina – lai redzētu Dieva valstību, ir jāpiedzimst no augšienes, vai no augšas. Kaut kas tiek dots no augšienes, lai mēs redzētu Dieva valstību. Manā piemērā par mantām no bēniņiem tika teikts šādā garā. Līdzīgi, kā mēs ar māsīcām neredzētu mantas, ja Lindas tantes tās nedotu ‘no augšas’, tā arī Nikodēms un mēs neredzētu valstību, ja tā netiktu dota ‘no augšienes’.
Tagad mēs dzirdam Jāņa Kristītāja liecību par Jēzu: “Cilvēks pats nespēj ņemt neko, ja vien tas viņam nav dots no debesīm.” Atkal šī pati doma – ja no augšienes mums kaut kas netiek dots, mums nav, ko ņemt nedz saņemt.
Tātad viss šis stāsts par Nikodēmu un par Jāni Kristītāju ir par vienu un to pašu – ticība Kristum nāk no augšienes. Un par to mums jābūt pateicīgiem, ka tas nav no mums, bet no Dieva.
Jāņa Kristītāja izteiciens ir kontekstā ar apsūdzību. Bija strīds starp Jāņa mācekļiem un kādiem jūdiem, droši vien farizejiem par šķīstīšanos.
Jāņa kristība bija kas cits nekā kristiešu kristība Trīsvienīgā Dieva vārdā. Jāņa kristība visdrīzāk bija kaut kas līdzīgs jūdu šķīstīšanas paražai, kas saucās mikva. Lai iesāktu kādu rituālu vai to noslēgtu, jūdi pilnībā iemērcējās ūdenī, lai būtu rituāli šķīsti. Piemēram, priesteri iesākot savu kalpošanu templī vispirms iegāja mikvā, lai šķīstītos. Cilvēks, kas ir šķīsts, ir tīrs ne tikai miesā, bet arī dvēselē. Tātad mērcēties mikvas ūdenī bija cieši saistīts ar grēku nožēlu un grēku piedošanu. Es pats sevi nevaru šķīstīt no grēka, bet tas ir kaut kas, kas man dots caur šo rituālo mikvu. Grēku piedošana un jūdu šķīstīšanas paraža – mikva bija cieši saistītas.
Bet, kā ir ar cilvēku prātu, jūdi nedomāja šādā veidā. Viņi domāja, ka mikva bija kaut kas, ko viņi darīja, lai izpatiktu Dievam. Ja esam godīgi, vai nav tā, ka mēs domājam līdzīgi – grēksūdze ir kaut kas, ko es daru, lai būtu patīkams Dievam, nevis Dievs ir tas, kas man piedod un dara mani patīkamu Viņam? Kā iestarpinājumu varu teikt, ka vienmēr var atšķirt bauslības darbus no Dieva žēlastības, skatoties uz virzienu. Ja tas ir kaut kas, kas man jādara un ko daru, lai izpatiktu Dievam – tā ir bauslība. Ja tas ir kaut kas, kas nāk pie manis no augšienes, tā ir žēlastība.
Kad Jānis Kristītājs nāca Dieva Gara vadīts un Jordānas upē kristīja cilvēkus, viņš sauca: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir klāt!” (Mt 3:2). Jāņa kristība jeb mikva bija uz grēku piedošanu, jeb šķīstīšanos. Šādu saucienu jūdi gaidīja no savas Mesijas, kā pravietoja Maleahijs, “Viņš šķīstīs Levija bērnus” (Mal 3:3), vai Daniēls, “Daudzi taps šķīstīti un tīrīti” (Dan 12:10), vai Caharija, “Es [viņus] vedīšu caur uguni un kausēšu, kā sudrabu kausē un šķīsta, un pārbaudīšu, kā pārbauda zeltu. Viņi piesauks tad Manu Vārdu, un Es viņiem atbildēšu un teikšu: tā ir Mana tauta! Un viņi teiks: Tas Kungs ir mans Dievs!” (Cah 13:9). Bet ievērojiet virzienu – Dievs ir tas, kas šķīsta tautu, nevis tauta pati šķīsta sevi, lai nāktu pie Dieva. Bet vienalga, daudz farizeju griezās pie Jāņa Kristītāja, jo domāja, ka viņš ir gaidītais Mesija, ka viņš ir Kristus.
Kas tas bija par strīdu par šķīstīšanos mēs īsti nezinām, bet tas veda pie ļoti svarīgas atziņas. Jūdi sāka kurnēt (kaut kas pazīstams, vai ne?) par to, ka visi cilvēki sāk iet pie Jēzus un tur tiek kristīti. Viņi bija samulsuši par vienu jautājumu – mēs domājam un ticam, ka tu, Jāni esi Mesija, nevis Viņš!
Tik tālu mūsu prāts sniedzas ticības lietās. Es domāju, es ticēju, ka tas ir pareizi, ka tas ir tas, ka tu esi Viņš. Toties, ja šī ticība nenāk no augšienes, ja tā netiek dota caur žēlastības līdzekļiem, tad tā ir mūsu pašu filozofija un prātošana. Jānis no sākuma teica un apliecināja, ka viņš neesot Kristus. Bet šie jūdi stūrgalvīgi izdomāja, ka viņš tomēr ir. Viņu ticība nebija no augšienes.
Kā šī atziņa var mums palīdzēt un kāpēc mums par to ir jābūt pateicīgiem? Atbilde ir vienkārša – jo tā nav mūsu. Mēs to neesam izdomājuši. Tā mums ir dota. Tā ir žēlastības būtība. Dievs to dod no augšienes, un mēs to saņemam.
Kā mēs to saņemam? Atkal tas nav no mums pašiem. Mēs nevaram sēdēt tukšā istabā un nākt pie ticības. Ticība tiek atklāta. Kristus to dod. Kristus sevi atklāj. Un Viņš sevi atklāj dažādos veidos, bet galvenie ir caur vārdu un sakramentu. Vārds – kāds mums ir stāstījis par Jēzu, vai mēs esam lasījuši Bībeli. Sakraments – caur kristību Trīsvienīgajam vārdam Dieva vārds nāk pie mums ūdenī. Tas nav kaut kas, ko mēs darām, bet kaut kas, ko Dievs no augšienes dara mums. Kad cilvēki ir šaubās par ticību, kristības sakraments visvairāk atgādina, ka Dievs ir nācis pie manis. Tas pats ar dievgaldu. Mēs paši neizgudrojām to – to Kristus ir iestādījis, un mums tas tiek dots. Ticība nāk mūsos caur to.
Jēzus nāca no augšienes, lai mums atklātu Dieva prātu. Un, ja mēs uz Kristu ticam, mēs varam būt droši, ka tā nebija mūsu ideja vai iniciatīva, bet Dieva. Viņš mūs sauca. Viņš mūs šķīsta. Viņš mūs uztur īstenā ticībā. Tā ir mūsu drošība. Dievs Kristū ir nācis no augšienes pie mums, lai savā žēlastībā mums piedotu un šķīstītu, lai galā vestu mūs uz augšu pie Dieva. Āmen.