“Tā arī mans debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosiet.” (Mt 18:35)
Mēs visi esam piedzīvojuši brīžus, kad esam lūguši piedošanu, vai esam piedevuši kādam. Domāju, ka droši varu apgalvot, ka esam arī piedzīvojuši brīžus, kad mums ir bijusi vajadzīga piedošana no cilvēka, kas mums nepiedod, vai paši negribam kādam piedot.
Pirmajā lasījumā dzirdējām vienu no dramatiskākajiem gadījumiem Vecajā derībā, kur pravietis Nātans konfrontē ķēniņu Dāvidu ar viņa grēku, runājot līdzībā par bagāto vīru, kurš paņēma nabagā vīra vienīgo aitu. Stāsta beigās Dāvids saprata, ka viņš ir tas vīrs, kas smagi grēkojis. Viņš lūdza piedošanu Dievam un viņam tika piedots. ( 2Sam 12:1–14)
Bet dzīvē mēdz būt dažādi, un ne ikkatram ir pravietis, kurš var pateikt, ka esam grēkojuši.
Vēlos šorīt runāt par piedošanu, brīžiem, kad mums ir jāpiedod kādam. Daudzi domā, ka piedošana ir vienkāršs process – es saku “piedod man” un viss ir beidzies. Mazajos pārkāpumos jā, bet smagajos pārkāpumos, kur ievainojums ir dziļš, tas prasa laiku. Balstīšu sevis teikto uz grāmatas “Piedod un aizmirsti” autora Luisa Smīda rakstīto. Viņš kā mācītājs un terapeits ir trāpījis mērķī ar šo grāmatu.
Vispirms ir jāsaprot, ka nav tāda lieta, kā piedot un aizmirst – kad esam dziļi ievainoti, rētas paliek un mēs par tām tik viegli neaizmirstam. Tas ir normāli. Tomēr, ir viena lieta, ka mums ir rēta, bet cita, ja mēs par to rētu vien domājam. Atgremot pagātnes rētas nav veselīgi ne psiholoģiski, ne garīgi. Dzīvei jāturpinās. Nevajag atgremot pagātnes sāpes.
Jautājums ir kā, lai no sirds piedodam otram. Smīds sadala piedošanas procesu četros posmos: ievainojums, naids, sadzīšana, atkalapvienošana. Ir labi apzināt šos posmus, lai varam veselīgi tikt pie piedošanas. Daudzi, pat kristieši steidzas uz piedošanu, kas nav īsta piedošana, jo nav apzināti visi piedošanas posmi. Skaidrošu:
Pirmais posms ir ievainojums. Kad cilvēks tev rada tik dziļas sāpes, ka tu nespēj to aizmirst, tu esi piedošanas krīzes pirmajā posmā. Šeit ir runa par dziļām sāpēm. Ja kāds tev uzmin uz kājas trolejbusā, kaut tas saka “piedod” un tu saki “es tev piedodu” – tur nav īsti vajadzīga piedošana kā tāda. Drīzāk tāda pieklājības frāze. Bet ja runa ir par, teiksim, laulības pārkāpšanu vai citu dziļu ievainojumu, kur cilvēks ir aizskāris tavu personību – tad piedošana ir nepieciešama. Jo tu esi ievainots. Un tas ir pirmais posms, ko mums vajag apzināties – kāds ir darījis man pāri un man sāp!
Otrais posms ir naids un dusmas. Tu nespēj savu atmiņu atbrīvot no tā, cik ļoti tev nodarīts pāri, un tu nespēj vēlēt labu savam pāridarītājam. Tu dažkārt vēlies, lai cilvēks, kas tevi ievainojis, ciestu tā, kā ciet tu. Šis ir posms, ko daudzi kristieši vēlas ignorēt. “Es esmu dusmīgs, ka viņš tā izdarīja man. Es ienīstu to cilvēku!” Jo dziļāks ievainojums, jo dziļākas šādas emocijas. Kristieši sev saka – es nedrīkstu dusmoties. Bet Kristus dusmojās – atcerieties gadījumu templī? Viņš bija ļoti dusmīgs. Ja dusmoties būtu grēks, tad Kristus nedusmotos. Raksti saka “Dusmojoties neapgrēkojieties!” (Ef 4:26a), nedarot nekādas muļķības pret to cilvēku, kas tev darīja pāri. Dusmas ir normāla cilvēciska reakcija, kad esam ievainoti. Tas mums ir signāls, ka kaut kas nav kārtībā ar mūsu attiecībām. Ir svarīgi apzināt savu naidu vai dusmas pret šo cilvēku. Ja steidzamies uz izlīgšanu šajā brīdī, naids un dusmas paliks kā strutas sāpošā rētā. Viegli pa to uzsit, un viss sākās no jauna. Šajā situācijā der kāds uzticīgs kristīgs draugs, kam var “izkratīt sirdi”.
Trešais posms ir sadzīšana. Tu spēj ieraudzīt jaunā gaismā to cilvēku, kurš tevi ievainojis. Šis arī prasa laiku. Lūdzies Dievam, lai vari redzēt lietas “no otras puses”. Tādā veidā empātija rodas tevī. Tu sāc saprast, kādēļ tas cilvēks tā rīkojās. Varbūt viņš to darīja nejauši, jo tāda ir viņa daba un viņš vispār nezina, ka tu esi sāpināts. Tas nozīmētu, ka tas nebija izdarīts tīšām, drīzāk netīšām. Varbūt tas bija pilnīgi tīšām, un šādā gadījumā grūti sagremojami. Bet, kad spējam aizlūgt par savu pāridarītāju un redzēt lietas no viņa puses, mēs esam uz pareizā ceļa. Sadzīšanas process ir sācies, un vari apzināties, ka esi piedevis otram cilvēkam. Sāpes aiziet un to vietā nāk piedošanas gars. Mēs atceramies, cik daudz Kristus mums ir piedevis un lūdzam “piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”.
Pilnīgi pretēji notika evaņģēlija lasījumā. Cilvēkam tika atlaista milzīga summa, bet, aizejot no ķēniņa priekšas, viņš nožņaudza kādu draugu, kam bija mazs parādiņš. Ja liekam kontekstā, cik daudz mums ir piedots, Dievs dod mums acis ieraudzīt kontekstā situāciju ar šo otru cilvēku.
Šie trīs posmi var notikt ātri, vai arī lēni. Tas atkarīgs no mums pašiem, un cik dziļi esam aizvainoti. Procesu nevar steidzināt, kaut gribētos. Zinu no pieredzes, cik šie soļi var būt sāpīgi. Kaut kas mūsos negrib atlaist aizvainojumu. Bet nepiedošana ir kā skābe, kas noēd trauku no iekšpuses. Ievērojiet, šie trīs procesi mūsos notiek vienpusēji. Es atzīstu, ka esmu ievainots. Es atzīstu, ka man ir naids un dusmas. Es vēroju, ka brūces sāk dzīt. Nebrīnies, ja atkrīti atpakaļ kādā solī. Lūdz Dievu, ka vari nonākt līdz brīdim, kad vari vaļsirdīgi teikt “Es tev piedodu!”
Ceturtais posms ir atkalapvienošanās. Tu saki tam cilvēkam, kas tevi ievainojis, kāpēc tu jūties ievainots (kas viņa rīcībā tev tā liek justies), un ka tu viņam esi piedevis. Piedošana ir jau notikusi tavā sirdī pie iepriekšējiem soļiem. Tagad tev ir brīdis to teikt vārdos. Ja viņš vai viņa nāk godīgi, mīlestība jūs abus var virzīt uz jaunām un dziedinātām attiecībām. Ceturtais posms ir tikpat atkarīgs no tā cilvēka, kam tu piedod, kā tas ir atkarīgs no tevis; dažkārt viņš nenāk atpakaļ un tev ir jātiek dziedinātam vienam pašam. Tas nav patīkami, bet dažreiz neizbēgami. Varbūt tas, kas tevi ievaino nevēlas atkal draudzēties? Varbūt tu piedod viņam, bet piesardzība paliek. Tas viss var notikt. Jo draudzībai ir vajadzīgi vismaz divi cilvēki. Galvenais ir pirmie trīs soļi: apzināties savu ievainojumu, savas dusmas, un sirds dziedināšana. Tādā veidā var arī “izlīgt” ar tiem, kuri dzīvo tālu, vai pat ar tiem, kuri ir aizsaulē. Es pazīstu vairākus cilvēkus, kuri ir rakstījuši vaļsirdīgas vēstules saviem mirušajiem tēviem un mātēm, stāstot par nodarītajiem pāridarījumiem, un tās atstājuši kapos vai sadedzinājuši. Svarīga nav pati vēstule, bet process.
Es pat zinu cilvēkus, kuri ir rakstījuši šādu vēstuli Dievam (kaut tas izklausās dīvaini). Es pazinu cilvēku, kurš bija dusmīgs uz Dievu, kad viņa tētis nomira no vēža, kaut visi bija lūguši u.t.t. Dusmoties uz Dievu arī šķiet nekristīga rīcība. Bet mēs esam apžēloto grēcinieku pulkā – skaties uz Ījabu, kurš bija ļoti dusmīgs, kad nelaime viņam pieskārās. Izteikt vārdos savas dusmas Dievam var būt ļoti dziedinoši.
Piedošana ir kristiešu sirdī. Tā ir ļoti nepieciešama mums un tiem, kas mums apkārt. Ja zinām, ka esam kādu aizvainojuši, spersim pirmo soli un lūgsim piedošanu. Ja esi aizvainotais, apzinies šos soļus, lai vari tikt pie tik kārotajiem vārdiem “Es tev piedodu!” Āmen.