“No uguns ugunī”, 30.apr.2023. (K.Zikmanis)

Teksti: Apd 2:42–47; 1Pēt 2:19–25; Jņ 10:1–11

“ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par avīm.” (Jņ 10:11)

Pēc Lieldienām mēs ar Andu runājām par visiem svētku dievkalpojumiem, un Anda komentēja, ka varbūt nākamgad tieši pirms Lieldienām Bībeles stundās vai citur būtu vērts runāt par tiem septiņiem Vecās Derības lasījumiem, kurus lasa Nakts Vigīlijā, skaidrojot, kā tie vēsta par pestīšanas stāstu. Es domāju, ka tā ir laba ideja, un, ja vien es atcerēšos (un kāds man atgādinās), mēs tā darīsim, jo ir vērts meklēt Kristu un Viņa pestīšanu Vecajā Derībā.

Ir viena tēma, kas atkārtojas pie vairākiem Vecās Derības varoņiem, ka glābšana nāk tikai pēc ticības pārbaudes vietā, kur draud briesmas. Dāvids izglābās no ķēniņa Saula. Mozus izglābās pie Sarkanās jūras. Jona izglābās zivs vēderā. Viņu ticība tika pārbaudīta kādā briesmu pilnā vietā, un tikai tad nāca glābšana. Kristus arī tika pārbaudīts līdz pat asins sviedriem Ģetzemanes dārzā, kur Viņš pa savu krusta ceļu tika vests uz briesmu vietu – Golgātu. Tomēr šeit pestīšana nenāca Kristum, bet mums, jo, kā mēs dzirdam vakarēdiena liturģijā, Kristus “caur savu nāvi ir iznīcinājis mūsu nāvi.”

Tāpēc, ka šī doma, ka Kristus caur savu nāvi ir izglābis mūs no nāves, ir pamatota Bibliskajā mācībā, un arī ieausta Baznīcas tradīcijā un dziesmās, un ir tik pazīstama – varbūt tā vairs nav saprotama. Bērēs mēs dzirdam: “Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?” (1Kor 15:55). Bet ko tas nozīmē? Kā Kristus ar nāvi var iznīcināt nāvi? Tas ir būtisks jautājums.

Nakts Vigīlijā pēdējais lasījums no Vecās Derības ir par trim vīriem – Šadrahu, Mēšahu un Abēd-Nego. Kad valdnieks Nebūkadnecars uzcēla zelta tēlu un pavēlēja visiem to pielūgt, tad Šadrahs, Mēšahs un Abēd-Nego tika pārbaudīti, vai viņi paliks uzticīgi Israēla Dievam, vai ne. Viņi tomēr neklanījās un nepielūdza zeltu tēlu, un tādēļ par sodu Nebūkadnecars iemeta viņus dzīvus degošā ceplī. Degošajā ceplī, briesmu vietā viņi atrada pestīšanu, jo “Tad ķēniņš Nebūkadnecars izbijies pielēca kājās un sacīja saviem padomniekiem: ‘Vai tad mēs ugunī neiemetām trīs sasietus vīrus?!’ Tie atbildēja: ‘Tieši tā, ķēniņ!’ Viņš saka: ‘Bet es taču tur redzu četrus vīrus, atraisītus un neskartus staigājam ugunī, un ceturtais izskatās kā dievu dēls!’” (Dan 3:24-25). Kas bija tas ceturtais Vīrs ugunī, ja ne Kristus? Viņi atrada glābiņu tieši tur, kur to negaidīja. Nāvē viņi atrada dzīvību.

Grāmatā “Patiess stāsts par Manna aizas ugunsgrēku”, ko rakstījis Normans Maklīns, ir stāstīts par kādu traģisku gadījumu gan par nāvi, gan izdzīvošanu. 1949. g. 5. augustā piecpadsmit ugunsdzēsēji izlēca ar izpletni Montānas mežos Manna aizā, lai nodzēstu nesen redzētās liesmas. Izņemot priekšnieku Vāgneru Dodžu un viņa vietnieku Viljamu Helmanu, pārējie bija jauni, nepieredzējuši studenti.

Kad visi bija piezemējušies un ekipējums sakārtots, viņi sāka nokāpt lejā pa aizu pretī ugunij, kas atradās pāri upītei, aizas otrā krastā. Pēkšņi un negaidīti uguns pārlēca upītei pāri un sāka ātri traukties viņu virzienā. Priekšnieks Dodžs brēca, lai visi skrien prom no uguns pa diagonāli augšā pa aizu, jo skriet taisni pa tādu nogāzi nebūtu prātīgi. Bet uguns bija ātrāka. Viņš kliedza, lai visi pamet ekipējumu un glābjas, kā var. Divi no jaunākajiem, vārdā Remsijs un Salijs pameta diagonālo ceļu un sāka skriet taisni augšā pa nogāzi, domādami, ka viņi varēs tikt līdz augšai ātrāk.

Tad Dodžs, atskatoties pār plecu, saprata, ka ugunsgrēks skrien ātrāk, nekā viņi spēj bēgt, un viņam ienāca prātā neprātīga doma. Darot kaut ko, ko nedz viņš, nedz kāds cits ASV mežsargs nekad nebija iemācīts darīt, viņš izvilka sērkociņus, pietupās zemē un sāka aizdedzināt kūlu sev apkārt. Saukdams visus pie sevis, viņš teica, “Nāciet šurp pie manis visi!” Dūmi bija tik biezi, ka neviens neko nevarēja redzēt, bet sekoja viņa balsij. Pēc brīža vietnieks Helmans nospļāvās un teica, “Pie joda! Es glābšos citur!” Pārējie viņam sekoja un atstāja Dodžu vienu viņa paštaisītajā ugunī, jo visi domāja, ka viņš ir jucis.

Viens pats Dodžs uguns vidū, ko pats bija iekūris, nokrita pie pašas zemes, jo zināja, ka tikai tur būs gaiss, ko elpot. Vairākas reizes viņš juta, kā lielais ugunsgrēks gāja viņam visapkārt, pat vairākas reizes paceldams viņu virs zemes. Viņš pēc tam liecināja, ka izglābās “izglābšanās ugunī”.

Remsijs un Salijs, kuri pirmie pameta grupu, knapi izglābās aizas otrā pusē mazā akmens nogruvumā. Vietnieks Helmans tika līdz aizas virsotnei, bet nākamajā dienā no iegūtajiem apdegumiem nomira. Pārējie vīri visi gāja bojā uguns liesmās.

Dodža komanda zināja tikai to, ko bija mācījušies. Kad tas nestrādāja, viņiem priekšā bija izvēle – izglābties ka var, sekojot instinktam, vai sekot priekšnieka pavēlei, kaut pavēle šķita neprātīga. Divpadsmit vīri gāja bojā, jo savā neizpratnē nesekoja priekšnieka dīvainai, kaut pareizai pavēlei. Beigās izrādījās, ka priekšnieks Dodžs uzvarēja uguni ar uguni.

Krusts ir visdīvainākā vieta, kur meklēt glābiņu. Mēs to neredzam, jo krusts ir kļuvis tik pazīstams, mums tik familiārs. Bet mums ir jāpatur prātā un nedrīkstam aizmirst, ka krusts vispirms un galvenokārt ir nāves vieta. Neskaitāmi mūsu ticības brāļi un māsas, tēvi un mātes ir piedzīvojuši savas ticības pārbaudījumu, nomirdami pie krusta. Un krusts būtu palicis tāda nāves zīme, ja Kristus nebūtu miris pie tā. Viņš ieaicina mūs savā nāvē, lai caur Viņa nāvi iegūtu dzīvību. Kā ugunsdzēsēju priekšnieks Dodžs ap sevi taisīja nāvi un ieaicināja pārējos tajā glābties, tā Kristus ieaicina mūs. Tas šķiet neprāts. Bet tas dod dzīvību. Tā Viņa nāve iznīcina mūsu nāvi.

Bez Kristus nāves nebūtu Viņa augšāmcelšanās. Kā Kristus nomira, lai celtos augšām, tas arī ir ceļš, pa kuru kristietim jāstaigā. Ir daudz ceļu dzīvē. Un es nerunāju par mācības ceļu, karjeras ceļu, ģimenes ceļu v.tml. Es runāju par vispārīgo ceļu, dzīves ceļu, kas nosaka visas tādas detaļas mūsu dzīvē kā mācības, karjera, ģimene u.t.t. Tāpat, kā tajā ugunsgrēkā, mēs varam sekot balsij, kas saka “Seko Man!”, vai sekot mūsu kļūdainajam instinktam. Kristus balss sauc mūs uz ko cēlāku, augstāku. Galu galā Kristus balss mūs sauc uz dzīvību. Mūsu pašu balss ved vienīgi nāvē. “Proti, kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu.” (Gal 6:8)

Pāvils māca, “Vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus Vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē?” (Rm 6:3). Visi, kas tic un ir kristīti, ir “iegremdēti Viņa nāvē.” Kristība un ticība mūs glābj, bet svarīgi ir palikt šajā vietā. Dodža komanda uz brīdi bija ienākusi glābšanas vietā, kaut tā šķita briesmu vieta. Tomēr viņi no turienes aizbēga. Katru dienu mums ir dota žēlastības diena, lai paliktu ar, vai bēgtu prom no Kristus.

Lai izglābtos no mūžīgās uguns, ir jāņem savs krusts un jāmirst sev, kā Jēzus mums teicis, un jāseko Viņam ikdienas. Mums ir jābūt, kā rakstīts, “krustā sistiem līdz ar Kristu” (Rm 6:6). Kristībās mēs esam miruši grēkam, bet dzīvi Kristū.

Kā Dodža komanda reaģēja uz viņa saucieniem, ir līdzīgi, kā mācekļi reaģēja, kad Jēzus runāja par savu krustā sišanu. Pēteris apsauca Viņu (kā vietnieks Helmans apsauca Dodžu). Jēzus citas reizes runāja par savu nāvi, bet mācekļi no tā kļuva bēdīgi un nesaprata, ko Viņš runāja. Mācekļiem krusts vēl bija kauna vieta, nāves vieta un nekas cits.

Dodža “izglābšanas uguns” bija neizprotama jauna vieta viņa komandai. Tikai atpakaļ skatoties ir saprotams, ka tā bija glābšanas vieta. Tāpat arī Jēzus krusta nāve pie krusta. Tikai šaipus augšāmcelšanās tā ir saprotama kā glābšanas vieta. Tas ir līdzīgi, kā tikai šaipus Sarkanai jūrai vai šaipus degošajam ceplim glābšana un pestīšana ir redzama un saprotama. Atliek uzticēties savam Priekšniekam – Kristum.

Bieži vien ciešanas un sāpes ir uz robežas starp dzīvību un nāvi. Tādēļ, kad mēs jūtamies, ka mēs atrodamies grūtā vai pat briesmu pilnā vietā, un mūsu ticība tiek pārbaudīta, tad ziniet, ka Kristus arī piedzīvoja to pašu un uzvarēja. Viņš teica, “ES ESMU Labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par avīm.” Kā Viņa nāve var palīdzēt mums, ja vien caur Viņa nāvi Viņš neiznīcinātu mūsu nāvi? Āmen.